Mobilā versija
Brīdinājums +7.4°C
Urzula, Severīns
Piektdiena, 20. oktobris, 2017
26. jūlijs, 2017
Drukāt

Piebalgas Gavari. Desmit paaudžu mantojums (1)

1. Pēdiņa akmenī

1no5
"Nu jau kā vecos laikos pie muižniekiem – bildē i cilvēki, i kustoņi!" Gavaru ģimenes dižfoto – "Kriemeļos" 2017. gada 8. jūlijā. Foto-Artūrs Nīmanis"Nu jau kā vecos laikos pie muižniekiem – bildē i cilvēki, i kustoņi!" Gavaru ģimenes dižfoto – "Kriemeļos" 2017. gada 8. jūlijā. Foto-Artūrs Nīmanis

Kopš dienas, kad Vecpiebalgas “Lībiešos” piedzima pirmais Gavars, vārdā Bērtulis, pagājuši trīssimt gadi un nomainījušās desmit paaudzes, ieaužot dzīparus ne vien Piebalgas, bet visas Latvijas strīpu deķī, jo, rau, tās sešas ģimenes, kuras pie vārdu došanas Vidzemē kļuvušas par Gavariem, nu mājo visā Latvijā un ārpus tās. Bet mēs tveicīgā jūlija pievakarē viesojamies Vecpiebalgas “Kriemeļos” pie Ata Gavara saimes.

“Re, kur manas pēdas nospiedums – biju drusku vecāks par gadu, tēvs lielajā istabā lēja betona grīdu,” vedinot pāri trīssimtgadīgās Kriemeļu mājas slieksnim, stāsta Atis Gavars. Makana, Vidzemei raksturīga lielmāja – ērta, vairākām paaudzēm piemērota, ar plašām istabām, bēniņiem un vairāktelpu pagrabu ar iebūvēto lopu virtuvi un pārtikas novietni. Bet virtuvē dižojas maizes krāsns, kurā sildās sakasnītis. Nesen cepta maize, gaisā vējo maigs siltums. Daudz ziedu un zaļumu. Augļu dārzs. Mājīga drošības saliņa trakajā pasaulē.

Dzimtas rosīšanās “Veckriemeļos” aizsākusies grāfa Šeremetjeva laikā, bet īpašumā Gavaru senči tās ieguvuši pagājušā gadsimta sākumā, par 2120 sudraba rubļiem izpērkot no Zemes bankas. Savulaik Brīvdabas muzeja eksperti ļoti vēlējušies to pārvest uz Rīgu, taču tad atklājuši Vēveru seno sētu, kas kļuvusi par muzeja filiāli Piebalgā. Bet “Kriemeļos” viss lēnām atdzimst – trīs Ata dēli, amatnieki, soli pa solim restaurē māju un būvē namiņu maizes krāsnij.

Zemes kumoss ir, traktors arī, paši darbīgi un kustīgi, pieci bērni, septiņi mazbērni – par ko raizēties? Kad sanāk kopā Ata saime, zem jumta ir deviņpadsmit galvu, bet, ja ciemos atbrauc divi Rīgas Gavari, sanāk acīte! (Kopā ar ārzemēs dzīvojošajiem un pa Latviju izkliedētajiem būtu pilna sēta.) Tad var nosmeķēt saimnieku cepto maizi un rabarberu plǣceni ar pienkafiju, pasmaidīt par piebaldzēnu silti platajiem ǣ un burvīgi melno (paši gan saka – pūkaini rožaino) humoru, šķetināt radu rakstus un sirdīties uz glupajiem birokrātiem, kuri dažādos laikos no viena uzvārda pamanījušies radīt visādas versijas.

Šodienas “Kriemeļu” zara aizsācējam bijis Spricis vārdā, divas sievas, krietns pulciņš bērnu. Otrās sievas dēlam Pēterim piedzimis dēls Jānis un mazdēls Pēteris, Ata Gavara vecaistēvs. Pēterim bijuši vēl divi brāļi – Emīls un Ernests, kurus uz neatgriešanos paņēmusi cara armija. Arī Pēteris izkarojies Pirmajā pasaules karā un streļķu gaitās, Valmieras pulkā, tad mācītājs līdzējis pārtaisīt dokumentos dzimšanas gadu, lai būtu izdiena un varētu atgriezties mājās. Pēteris mudīgi apprecējis agrā jaunībā noskatīto un sirdī iekritušo Emīliju Prāvo, un 1921. gadā pasauli ieraudzījis Jānis Gavars (Ata tēvs).

Te jāpiebilst – visi Gavari (meitas, dēli, znoti un vedeklas) ir liela auguma, braši, stipri ļaudis, ar kārtīgu lāča kampienu un atklātu valodu. Pētera laulības rinķis vien ko vērts – Atim uz īkšķa, i tad vēl par lielu! Citādāk jau nevarētu nedz saaust linu baķus, nedz cepamos maizes kukuļus izcilāt, nedz par iekrāto naudiņu uzņemt “Kriemeļus”, kuru saimnieks tobrīd maksātnespējas dēļ gājis uz ūtrupi. Saimnieks Pēterim teicis – kur skriesi pasaulē, pašu cilvēks, ņem mājas, dod man mūža maizi un dzīvojiet veseli! Tā kopš 1936. gada “Kriemeļi” pieder Gavariem.

“Toreiz vectēvam bija četrdesmit hektāri un kārtīga saimniecība, iekopts ābeļdārzs. Varbūt tāpēc, ka pats no strādniekiem nācis, ceļu nevienam nebija pārgājis, nebija ieskaitīts budžos un 40. – 41. gads mūsu dzimtu neskāra,” stāsta Atis. Vēlākie laiki, jā, tie uzspieduši zīmogu – lai četrdesmit devītajā netiktu izsūtīti, “brīvprātīgi” stājušies kolhozā, citādi uzliktas neizpildāmas nodevas – graudi vēl negatavi, bet jānodod, mājinieki izmisumā kaltējuši krāsnī, lai būtu kaut cik sausi. Kolhoza “vienas dienas saimnieki” sabeiguši arī labi meliorētos laukus.

Ata tēvs Jānis ar mammu Austru (abi vienīgie bērni) 1942. gadā sapazinušies turpat Piebalgā, kur viņa Rozēnu mājās strādājusi par vasaras kalponi. Saskatījušies, sacerējušies, tad Jānis iesaukts vērmahtā, pabijis gan vācu armijā, gan krievu gūstā. Šķiroties norunājuši – ja paliks dzīvi, tad satiksies, ja kāda vairs nebūs, otrs pieminēs. Jānis lūdzis, lai saderētā pieskata mammu, kura palikusi pavisam viena, tā nu kara un pēckara gadus vēl nenoprecētā vedekla dzīvojusi pie vīramātes Emīlijas, līdz dēls 1947. gadā atgriezies. Satikušas labi, tik Gavarmātei bijis uzskats, ka ar preci un bērniem nav jāsteidzas, vispirms jāpadzīvo sev un jāiekārtojas. Kāzas nosvinējuši 1952. gadā, pēc diviem gadiem piedzimusi meita Astra, vēl pēc desmit – Atis.

“Mēs ar sievu Zaigu gan agrā jaunībā sešos gados uzrāvām piecus, un labi! Bērni jātaisa jaunībā, tad var visi kopā dzīvot, strādāt un priecāties!” tā Atis, pēc mirkļa klusuma piebilstot – cik daudz ļauna Latvijas ļaudīm nodarījis pagājušais gadsimts, cik dzīvju un sapņu iznīcināts. Vecmāmiņa Austra pat – bijusi ļoti apdāvināta, skolojusies Rīgā, dzīvojusi pie medicīnas profesora Baidiņa, palīdzējusi viņa meitai, gribējusi mācīties medicīnu, taču sācies karš. Bet vēlāk pašas taisnprātīgais raksturs licis nevietā un nelaikā atvērt muti pret padomju varu, līdz ar to arī medicīnai bijis krusts pāri, atlikuši lauki un lopiņi. Taču Austra nekad nav sūdzējusies vai gremzusies – gan mājinieki, gan apkaimes ļaudis viņu atminas kā īstu enerģijas kamolu, kompānijas dvēseli, lielu jokotāju un smējēju. Savējiem vecmāmiņa arvien mācījusi novērtēt labo, kas apkārt, un neturēt ļaunu, jo dzīve ir tik īsa un ātri skrien…

Gaišs un jokpilns skats uz dzīvi bijis arī pārējiem. Vecā Gavarmāte Emīlija mīļojusi ar draudzenēm iebaudīt liķierīti, lai tad, ap galdu sēžot, prātotu, “kuru puķi tad nāvīte pirmo plūks?”, bet Ata tēvs Jānis, no cūku bērēm nākdams un cūku dūča tarbiņā brilles meklēdams, nejauši pāršņāpis pirkstu, nozieķējis seju un mājās teju piebiedējis sievai sirdstrieku…

  1. Pēdiņa akmenī
  2. Stāmerienas zars
  3. Piebaldzēnu funktieris
  4. Jaunie atgriežas
  5. Dzīves atziņas

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+