Pasaulē
Eiropa

Aleksejs Grigorjevs: Pieprasījums pēc jaunām sejām0


Jaunienācējs politikā 41 gadu vecais Volodimirs Zeļenskis savā kampaņā neuzstājās masu mītiņos, bet plaši izmantoja sociālos tīklus gados jaunu vēlētāju uzrunāšanai.
Jaunienācējs politikā 41 gadu vecais Volodimirs Zeļenskis savā kampaņā neuzstājās masu mītiņos, bet plaši izmantoja sociālos tīklus gados jaunu vēlētāju uzrunāšanai.
Foto: Valentyn Ogirenko/REUTERS/SCANPIX/LETA

Ukrainas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā par Volodimiru Zeļenski nobalsojuši 30%, par Petro Porošenko – 16%, par Jūliju Timošenko – 13% vēlētāju. Viena pilnīgi skaidra un laba lieta, ko var teikt par šīm vēlēšanām (otrā tūre paredzama 21. aprīlī), ir tas, ka mēs nezinām, kuru galu galā ievēlēs.

Mums tas varētu nelikties kāds īpašs sasniegums, bet pavisam netālu kaimiņos ir valstis, kur jebkuru “vēlēšanu” iznākums zināms jau iepriekš. Tieši kā PSRS laikos. Tātad problēma Ukrainā nav vēlēšanu norisē vai balsu skaitīšanā. Ja kāda problēma ir, tad drīzāk tā ir kandidātos.

Pirmajā vietā izvirzās populārais komiķis Zeļenskis, kuram vienīgā politiskā pieredze ir titulloma filmā “Tautas kalps”.

Tajā viņš tēlo vēstures skolotāju Vasiliju Holoborodko (Plikbārdiņu), kurš pēkšņi kļūst par Ukrainas prezidentu. Filmā Zeļenska veidotais tēls ir tīri pievilcīgs: godīgs, cīnās pret korupciju, nezaudē saikni ar tautu (brauc uz darbu ar maršruta taksometru un pusdienas ņem no mājām), nepārvēršas par neiejūtīgu birokrātu.

Kijevā gan runā, ka Zeļenskis esot cieši saistīts ar kādreizējo “Privatbank” īpašnieku Ihoru Kolomoiski. Bet vai tas nozīmētu, ka Zeļenska uzvara vēlēšanās būtu tikai viena oligarha (Porošenko) nomaiņa pret citu (Kolomoiski)? Rādās, ka Ukrainas vēlētāji tā nedomā.

Bet ar ko tad izskaidrojams tik augsts Zeļenska reitings? Ukraiņu politikas analītiķis Evhens Mahda uzskata, ka Zeļenskis ir kandidāts “pret visiem”. Ukrainas vēlēšanu likums agrāk tiešām paredzēja iespēju balsot “pret visiem”, bet 2011. gadā likums tika mainīts un šāda iespēja atcelta. Tātad, izvēloties Zeļenski, ukraiņu vēlētājs parāda, ka viņu neapmierina pārējie kandidāti, patiesībā visa Ukrainas politiskā elite. Gan Porošenko, gan Timošenko ir tās tipiskākie pārstāvji.

Pašreizējais Ukrainas prezidents Porošenko politikā ir no 1998. gada. Savulaik darbojies sociāldemokrātu partijā, kuras līderis Viktors Medvedčuks arī patlaban ir aktīvs Ukrainas politikā. Viņu parasti dēvē par “Putinu kūmu”, jo Krievijas prezidents ir viņa meitas krusttēvs.

Runā, ka Medvedčuks pildot tādu kā starpnieka lomu starp Porošenko un Putinu. Neskatoties uz to, ka tieši lidojumi starp Krieviju un Ukrainu ir aizliegti, Medvedčuka lidmašīna brīvi pārvietojas turpu šurpu, un tas nevarētu notikt bez atbalsta Ukrainas varas augstajos plauktos.

Ir gluži ticami, ka Porošenko nevēlas pārraut visas saites ar Krieviju, tas nav viņa raksturā.

Tāpat Porošenko bija viens no aizbēgušā prezidenta Janukoviča partijas dibinātājiem 2001. gadā, bet drīz vien viņš sāka atbalstīt Viktora Juščenko politiskās ambīcijas. Pēc Oranžās revolūcijas un Juščenko ievēlēšanas prezidenta amatā Porošenko kļūst par viņa tuvāko sabiedroto un oligarhu grupas “ļubi druzi” (“dārgie draugi”, kā viņus dēvēja Juščenko) pārstāvi. Juščenko iecēla Porošenko par valsts Drošības padomes galvu.

Arī vēlāk viņš palika Ukrainas politiskās elites spicē. Darbojas Nacionālās bankas valdē, divas reizes bija ministrs – gan Juščenko (ārlietu ministrs 2009–2010), gan Janukoviča varas gados (ekonomikas attīstības un tirdzniecības ministrs 2010–2012). Porošenko piemīt spējas rast kompromisus un veidot attiecības. Diemžēl nav teikts, ka šie kompromisi darbojas valsts un tautas interesēs.

Timošenko, kas politikā bijusi tikpat ilgi kā Porošenko, piemīt citāds, var pat teikt, pilnīgi pretējs raksturs.

Divas reizes viņa vadījusi valdību, divas reizes pabijusi cietumā. Tātad: augšā – lejā, augšā – lejā!

Tāpat kā Porošenko, arī Timošenko spēj “vienoties” ar oligarhiem. Tomēr atšķirībā no pašreizējā prezidenta viņa ir gatava spert ātrus un izšķirošus soļus, veikt reformas. Tas arī izskaidro to, kāpēc viņas agrākie sabiedrotie ātri un viegli mēdz pārtapt par nedraugiem.

Saistītie raksti

Tagad, kad ir skaidrs, ka vēlēšanu otrajā kārtā Timošenko nepiedalīsies, viņa mēģinās saglabāt vēlētāju atbalstu un izveidot stipru frakciju Ukrainas parlamentā. Jāatceras, ka Ukraina ir parlamentāra republika, kurā valsts prezidents atbild tikai par drošību un ārpolitisko stratēģiju. Parlamenta vēlēšanas notiks jau 2019. gada oktobrī. Ja Porošenko netiks ievēlēts otrajā tūrē, tad diezin vai viņa politiskais bloks, radīts pirms pieciem gadiem, izturēs šo pārbaudījumu. Savukārt Zeļenskim savas partijas veidošana vēl tikai priekšā. Tātad Timošenko ir visas iespējas revanšēties.

Vai tas tā notiks? Līdzīgi kā Latvijā, arī Ukrainā politikā jūtams pieprasījums pēc jaunām sejām. Vai piedāvājums būs adekvāts, to mēs vēl redzēsim. Neaizmirsīsim, ka fonā vēl notiek Krievijas karš pret Ukrainu.

LA.lv