Mobilā versija
+0.6°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
31. jūlijs, 2012
Drukāt

Pilsētnieks un grants

Foto - Atis JansonsFoto - Atis Jansons

Vasara pilnbriedā. Pilsētnieks nobrauc uz grants un nonāk pasaulē ar pavisam citiem likumiem. Par tiem ir rakstīts pērn un vēl senāk, taču šajā jūlijā redzētais un dzirdētais liek atgādināt vēlreiz – te modrību zaudēt nedrīkst!


 

Iemaņu trūkums

Ja ikdienā brauc tikai pa asfaltu, nekādās īpašās auto augstskolās neesi gājis, tad jau laikus atzīsti – tu grants ceļiem neesi gatavs. Te tavs it kā pazīstamais un allaž tik paklausīgais braucamrīks sāk uzvesties pavisam citādi. Tas nestājas – pat no nieka 70 km/h, ABS vārstiņiem tik nepierasti tirkšķot, paies vai metri 100, kamēr pie miera tiksi. Tas pēkšņi sāk demonstrēt, ka ne jau stūres rata pagrieziens vien spējīgs mainīt kustības virzienu. Pietiek līkumiņā atlaist gāzi, un deguns metas uz līkuma iekšpusi. Pietiek neuzmanīgi “uzbērt”, un, par spīti pa kreisi sagrieztiem riteņiem, purns šļūc taisni. Pietiek šķietami viegli piebremzēt, un visi četri rati slīd šķērsām. Grāvī… Te jāstūrē nevis ar rokām vien, bet ar kājām arī. Un galvu, protams.

Grants ir brīnišķīga, kad esi tās un sava auto noslēpumus un kopsakarības atklājis un apguvis.

 

Baltie lielceļi Latvijā faktiski ir vienīgā vieta, kur, nepārkāpjot likumu (un nemaksājot lielu naudu par slēgtajām sporta trasēm), iespējams savas autovadītāja iemaņas kopt un spodrināt visaugstākajā līmenī. Iegūto prasmi baudīt. Taču avantūras tā nepiedod. Ja neesi gatavs – nekādus “atļautos” 90 km/h! Jau 70 iesākumam būs ļoti daudz.

 

Saku – brauc lēni, kaut saprotu, ka tādēļ bez kāda kaifa daudzviet nāksies vilkties arī man un citiem, kuri lielākiem ātrumiem gatavi. Apdzīt putekļos bez nopietna riska taču nav iespējams.

 

Šķietamā vientulība

Idille. Tikai tu un skuju, un sūnu smarža. Jau stundām tu esi viens un trīs metrus platais celiņš gluži pamests un tikai tavs. Maldi! Maldi un lamatas!

Viens no labākajiem Auto akadēmijas instruktoriem, kuram iemaņu trūkumu nu nekādi nevar pārmest, šādā klusumā pretimbraucošo “kokmašīnu” ieraudzīja kādu 40 metru attālumā. Un, paldies ralliju skolai, zibenīgi saprata, ka apstāties šādā telpā var tikai viņš viens. Kas jādara? Jātinas! Kaut caur krūmiem, kaut “uz vāka”. Tikai ne purnā!

Šo smago kuģu mežos pašlaik daudz. Viņiem jāpelna, viņi steidzas. Kaut viņu ātrumi absolūtos skaitļos nemaz nav tik lieli un ir it kā pilnīgi lojāli (40 – 70 km/h), taču ar 30 tonnu kravu šāds lādiņš spēs apstāties tikai tad, kad būs pārbraucis tev pāri.

 

Ja arī šajā reģionā “kokmašīnas” nebrauc, tev vienalga jābūt trīskārt piesardzīgam un divreiz lēnākam par savām spējām, jo, pēkšņi parādījies līkumā, tu vari pretimnākošo sabaidīt. Ja viņš ir iekšmalā (kreisais līkums), izbīlis var likt šim bremzēt un aizšļūkt pa pieskari (tev virsū!).

 

Ja viņa mala ir ārējā, pat tava cieša piekļaušanās pie iekšējā grāvja var neglābt viņu no sānslīdes, ko radīs instinktīva gāzes pedāļa atlaišana un kas beigsies krūmos…

Tātad pirmais likums – neļaujies idillei, kad esi pie stūres. Par dabu varēsi jūsmot, kad staigāsi kājām. Starp citu – arī mežā kulturāls cilvēks auto ceļa vidū nepamet.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+