Kultūra
Kultūrpolitika

Guna Roze: Pirms un Aiz 16


Guna Roze
Guna Roze
Foto – Matīss Markovskis

“Kura ir tava kultūrvieta?” jautā TV aptauja, droši vien apzinoties, ka viena – populārākā – pat netiks izskaitļota, jo tas ir tikpat personiski, kā mīlēt vienu vai otru cilvēku no miljardiem. Vienam viņa kultūrvieta būs Nacionālā opera, citam – dzejas lasījums zem simtgadīga, nepabeigta tilta. Taču interesantāks par jautājumu “kura?” varētu būt sekojošais “kāpēc?”.

Pēc aizvadītajā nedēļas nogalē notikušajiem dejas uzvedumiem “No zobena saule lēca” daudzi tūkstoši uz jautājuma pirmo daļu atbildēs – Vecāķu pludmale, tāpat kā pagājušajā vasarā pēc metāloperas “Kurbads. Ķēves dēls” brīvdabas izrādes būtu atbildējuši – Lielezera estrāde. Kāpēc? Jo līdzīgi kā mīlestībā, atdodoties šim pārdzīvojumam, piedzimstu un kļūstu par lielāku cilvēku pats. Te varētu sekot vēl nākamais jautājums – kā? Bet ne par to piedzimšanu, kas izraisīta skatītājos, bet par to, kā notiek šādu darbu ieņemšanas brīnums.

Te aizdomājos par mākslas darbu tapšanas intimitāti. Raugi, dzejnieks dzejo vienatnē, arī prozas radīšana pārsvarā ir individuāls process, nemaz nerunājot par gleznošanu vai komponēšanu. Bet tādu mākslas darbu radīšanā kā abas pieminētās ļoti atšķirīgās brīvdabas izrādes notiek fenomens – olšūnu apaugļo vairāki spermatozoīdi – teju visi mākslas veidi vienlīdz intensīvi, turklāt pie šūpuļa stāv divas krustmātes – nacionālā pašapziņa un mākslu māksla – pati Daba –, bez kuras klātesamības tik spēcīgā pakāpē nenotiktu tas apvērsums, kas skatītājā rada citu – redzīgāku, jutīgāku – Cilvēku. Turklāt tas ir stāsts par intimitāti, kas iespējama arī pūlī, – ārkārtīgi reti piedzīvojams brīnums, kas savukārt vēl jo iespaidīgāks ir tieši tālab, ka noticis pūlī, un te jau var savilkt paralēles ar reliģiskiem rituāliem.

Tādi šedevri kā “nozobena” (tā to sauc paši veidotāji un dejotāji) un “Kurbads” sākas jau krietnu laiku pirms izrādes aizmetņiem. Varbūt tai brīdī, kad bērns – tagad aktieris, dejotājs, režisors, komponists vai producents – klausījās māmiņas stāstītu latviešu tautas pasaku, vai kopā ar tēvu aizdedza Lāčplēša dienas svecīti. Katra radošās grupas kustība grūtniecības laikā nes savu – vissvarīgāko – gēnu. Skaties izrādes tapšanas videomateriālus – un te tas ir! Meitenes – dejotājas – mežā plūc mētras vainadziņiem un runā par to, kā atrod mētras pat ziemā zem dziļa sniega segas; kā vainadziņus uzglabā, ja tam jākalpo vairākās izrādēs; stāsta, ka puiši tāpat iet uz mežu pēc izrādes rekvizītiem – nūjām, ko pēc tam savām rokām mizo un apdarina. Un, aizejot ar mētru pušķiem rokās, meitenes pasaka: “Paldies, Mežamāt!” Lūk, tur tas ir! Lielais “aiz un pirms”, lai šādu sīkumu rezultātā skatītājs piedzīvotu katarsi. Tā sākas arī tajā “aiz”, kur tagad mīt izrādes režisors Uģis Brikmanis.

Par “pirms un aiz” runā arī izrādes “nozobena” producents Edžus Arums: “Agris (izrādes horeogrāfs Agris Daņiļevičs) piesaistīja vienā brīdī arī Uģi Brikmani, un viņš mūs aizveda pavisam citā dimensijā, un mēs pilnībā “atdevāmies” šiem diviem cilvēkiem, viņi mūs mīcīja kā mālus, un mēs no tā guvām ārkārtīgi lielu enerģiju. Man liekas – panākumu atslēga ir tā, ka tā mūsu enerģija nāca ārā pārpārēm no mūsu ķermeņiem un dvēseles, un katrs, kas mūs redzēja, aizrāvās līdzi. Un tas tā neuzspiesti, pašsaprotami auga.” Un, ja tas ir iestudēts par Latvijas simtgades līdzekļiem, tad kurš uzdrīkstēsies runāt par izšķērdību?! Vēl vairāk! Gribas ticēt, patiesībā – nav šaubu, ka šīs abas simtgades izrādes ir šedevri arī pasaules mērogā.

Bet redz, cik savādi! To mākslu, kas radīta individuāli, cilvēks var baudīt cauri laikiem – aplūkot gleznu, lasīt grāmatu… Savādi arī aptvert faktu, ka glezna ir tikai viena, kamēr katrs grāmatas eksemplārs ir oriģināls. Vēl viens brīnums – laiks. Nemainīgā sajūsmā varam mūžīgi apbrīnot gleznu, kas tapusi divdesmit minūšu laikā, vai vienā naktī izlasīt romānu, kas rakstīts sešus gadus. Bet tūkstošiem cilvēku radīts brīnums – brīvdabas izrāde – ir neatkārtojams. Piedzīvojams vien tad, ja biji tajā laikā un vietā.

Kura ir Tava kultūrvieta?

LA.lv