Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
30. oktobris, 2014
Drukāt

Priesteris Juhņevičs pelnījis piemiņu (2)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Nākamotrdien, 4. novembrī, pirmizrādi Rīgas kinoteātrī “Splendid Palace” piedzīvos režisora Normunda Puča filma “Segvārds Vientulis”, kas ir veltījums katoļu priestera Antona Juhņeviča traģiskajam liktenim.

Filma ir balstīta patiesos vēstures notikumos. Kinodarbā redzamās ainas restaurē epizodes no nacionālo partizānu cīņām Latgalē 1945./1946. gadā. Galvenais varonis, Jaunā Rīgas teātra aktiera Vara Piņķa tēlotais Līvānu pagasta Vanagu katoļu baznīcas priesteris Juhņevičs uz cīņas takas nostājās apstākļu spiests, taču likumsakarīgi, ja ņem vērā viņa nespēju pieņemt svešas varas Latvijā. No 1943. gada februāra līdz 1944. gada rudenim Vanagu baznīcas šķūnī un saimniecības telpās priesteris no mobilizēšanas vācu, pēc tam padomju armijā slēpa kopumā ap 30 iesaukšanas vecuma vīru. Juhņevičs par savu pienākumu uzskatīja ”saglabāt tautas dzīvo spēku”. Misēs viņš neslēpa nosodošu attieksmi pret ienākušo padomju varu. Kad čekisti ieradās pārmeklēt baznīcu, Juhņevičam neatlika nekas cits kā kopā ar slēptajiem vīriem doties mežā un pievienoties nacionālo partizānu kustībai Latgalē. Vanagu katoļu draudzes priesteri 1945. gada vasaras beigās ievēlēja par Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības (LTS(p)A) prezidija priekšsēdētāju ar segvārdu ”Vientulis”. Juhņeviča vadībā sākās partizānu grupu apvienošana un 1945. gada rudenī LTS(p)A 
apvienības jau darbojās Daugavpils, Madonas, Jēkabpils, Ilūkstes un Rēzeknes apriņķos, vienojot ap 700 partizānu. Partizānu grupu komandieru nesaskaņu dēļ Juhņevičs tomēr LTS(p)A vadību atstāja un 1946. gadā, paklausot arhibīskapa Springoviča aicinājumam, iznāca no meža, lai pieteiktos Daugavpils čekā. Sākotnēji čekisti viņu atlaida, kaut turpināja uzmanīt. Priesteri drīz arestēja atkal, ieslodzīja Centrālcietumā un piesprieda nāvessodu, ko 1947. gada 14. februārī turpat izpildīja. Tāds īsumā ir filmas un arī patieso vēsturisko notikumu izklāsts.

Tomēr 91 minūti ilgā melnbaltā kinolente “Segvārds Vientulis” ir emocionāli piesātināts, brīžiem meditatīvs, brīžiem kauju ainām atsvaidzināts darbs. Īpašu noskaņu filmai dod komponista Riharda Dubras mūzika. Kadros izmantotas vēsturiskas fotogrāfijas, un daļa filmēšanas notikusi autentiskās vietās. Centrālcietuma ainas uzņemtas Stūra mājā. Aktieru komanda savākta raiba – Rīgas Jaunā teātra, Dailes teātra, Daugavpils teātra aktieri, arī brīvprātīgie, cilvēki, kam aktiera profesija nav pamatnodarbošanās. Līdzās Vara Piņķa priesterim Antonam Juhņevičam jāmin Viļa Daudziņa Daugavpils čekas vecākais leitnants Longins Avdjukevičs, 
Andra Buļa nodevējs Jānis Klimkāns, Jura Bartkeviča arhibīskaps Springovičs, Edgara Samīša partizānu štāba priekšnieks.

Filmai ar padomu palīdzējis vēsturnieks Jānis Viļums, tāpat arī Inese Dreimane un Ritvars Jansons. Darbs tapis trīs gadu laikā. Pats autors savu veikumu raksturo kā ”starpžanru” starp dokumentālo un spēlfilmu, jo sākumā bijis nodoms veidot ko līdzīgu ”Discovery” stila populārzinātniskai dokumentālajai filmai, tomēr filmēšanas procesā nākts pie atskārsmes, ka atainojamie stāsti ir dramaturģiski tik interesanti, ka vērts tuvināties spēlfilmai. ”Var teikt, ka šī filma kaut kādā veidā veidoja pētījumu par Antonu Juhņeviču,” teic režisors. N. Pucis atzīst, ka filma zināmā mērā ir Juhņeviča reabilitācija, jo priesterim bija sarežģītas attiecības ar Latvijas katoļu baznīcas vadību, un par viņu radīts visai daudz negatīvu mītu. Jautāts par šābrīža katoļu baznīcas Latvijā iespējamo reakciju, režisors bilda, ka būs interesanti uz to paraudzīties pēc filmas pirmizrādes. Salīdzinājumā ar citiem garīdzniekiem, kas krita par upuri padomju režīmam kā mocekļi, Juhņevičam tāds tēls nav piemērojams – viņš organizēja pretestību. Bet nav pierādījumu, ka, būdams garīdznieks, viņš lietojis ieroci. Vēsturnieks Viļums gan norāda, ka laikabiedri atceras Juhņeviču mežā pie jostas ”kaut ko” nēsājam.

Kā ticīgs cilvēks, režisors Pucis filmā iekodējis arī garīgo vēstījumu: kad visi tevi pametuši, Dievs ir vienīgais, kurš tevi atceras. Tas nolasāms pēdējā ainā, kad uz nāvi notiesātais Juhņevičs Centrālcietumā sastop ieslodzītu mūku, kurš latīņu valodā, ko cietumsargi nesaprot, pieņem caur restēm viņa grēku nožēlu. Arī tas ir dokumentāls fakts. Otra no filmā ieliktajām domām – varonis nav tikai tas, kurš uzvar vai piedalās vēlāk uzvarētā cīņās. ”Tie vīri, kas tur krita un atdeva savu dzīvību. Vai tikai tāpēc, ka gaidītie ”amerikāņi un angļi” tā arī neatnāca un politiskā situācija nemainījās, viņu upuris un varonība bija mazāki? Vai tad viņi nav cienīgi, lai tauta zinātu viņu vārdus, kaut arī viņi zaudēja?” retoriski vaicā autors.

Pēc ”Segvārds Vientulis” pirmizrādes 4. novembrī no 7. novembra sāksies filmas izrādīšana kinoteātros visā Latvijā.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Garīdznieka vieta ir Dieva namā,ne pie slepkavniekiem mežabrāļiem..un vēl tikt ievēlētam par kara organizācijas vadītāju?! Jēzus saka: ” Kas zobenu paceļ,no zobena arī krīt! “

    • Arni, back to the blacboard! Mežabrāļi bija mūsu aizstāvji pret okupantu slepkavām. Arī starp luterāņu mācītājiem bija tādi, kas dažādi atbalstīja mežabrāļus (sk J.Talonens, Baznīca staļinisma žņaugos: LELB padomju okupācijas laikā no 1944.-50., nodaļu Komunistu režīma kritika un atbalsts mežabrāļiem, 48.-50.lp). Bez tam – 19.divīzijā bija luterāņu kapelāns māc.V.Voitkus (1911-1987, saņēma Dzelzs krustu, ievainojuma nozīmi), Lestenes baznīcā pieņēma pie dievgalda simtiem cīnītāju, ievainots Ziemassvētku kaujā; savukārt 1944.gada 4.aprīlī Romas katoļu arhibīskaps metropolīts Antonijs Springovičs priesteri Kazimiru Ruču norīkoja par latviešu leģiona15.div kapelānu. 2005. gada 12.oktobrī Ordeņu Kapituls pie Valsts prezidentes kancelejas Rīgā prelātu Dr. Kazimiru Ruču apbalvoja ar Atzinības Krustu. Izsūdzi pie grēksūdzes: 1) nezināšanu, bet vēlēšanos izteikties par lietām, kuras nezini; 2) mežabrāļu apmelošanu. 3) neziņu, ka mācītājam ir jābūt tur, kur ir cilvēki, lai tur viņiem arī kalpotu. Nacionālo partizānu zvērsts skanēja: „Es zvēru Dieva un savas tautas priekšā, ka visa mana griba un visi mani spēki būs veltīti cīņai par manu tautu”. Vēsturiskā analfabētisma novēršanai izlasi vismaz prof. Dr.hab H. Stroda grāmatu Latvijas nacionālo partizānu karš, 1944-1956. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. Pēc tam vari ķerties pie viņa 3 sējumu: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944–1956. Rīga, 1996, 573. lpp. Pa laikam aizej uz arī Okupācijas muzeju.

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+