Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
9. jūnijs, 2015
Drukāt

Inguna Bauere: Rakstīšana ir mana aizraušanās un lielākais prieks

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Literāte, inženiere, pedagoģijas maģistre Inguna Bauere (1960) dzimusi Cēsīs, bet jau agrā bērnībā ģimene pārcēlusies uz Liepāju, kuru uzskata par savu dvēseles pilsētu – te pavadīta bērnība, absolvēta Liepājas J. Raiņa 6. vidusskola, te dzīvo tuvinieki.

Studējot celtniecību, apprecējās un pārcēlās uz Vecpie­balgu, kur vairāk nekā desmit gadi nostrādāti Vecpiebalgas vidusskolā un tikpat – Ērgļu profesionālajā vidusskolā.

Kaut gan oficiāli rakstniecībā debitēja 2004. gadā ar romānu “Sauc mani sniegā”, kas uzvarēja “Lata romānu” konkursā, jau pirms tam tapis manuskripts romānam “Pieskāriens tumsai”, kas savukārt saņēma trešo vietu apgāda “Annele” rīkotajā vēsturisko romānu konkursā. Vēsturiskās intereses galu galā izrādījās visspēcīgākās, jo pēdējos gados tapuši arvien jauni un jauni vēsturiski un biogrāfiski darbi, no kuriem spilgtākie un lasītāju iecienītākie veltīti tautiskās atmodas un citu latviešu kultūras dižvīru sievām. Pats jaunākais darbs – mācītāju Kēlbrantu dzimtai veltīts divdaļīgs romāns “Ne zelts, bet putekļi”. Fragmentu no topošā romāna otrās daļas “Hernhūtiešu meitas” Inguna Bauere uzticēja publicēšanai.

– Nu jau iznākuši gana daudzi vēsturiski romāni, var salīdzināt, kuri personāži devušies rokā vieglāk, kurus nācies ilgāk piejaucēt un kādēļ?

I. Bauere: – Cilvēki, par kuriem esmu rakstījusi, visi gribējuši ar mani komunicēt! Var ticēt, var neticēt, tomēr kaut kāda mistika tur pastāv. Kad prātoju par jaunu darbu, pārcilāju prātā personas, par kurām varētu rakstīt, ieskatos biogrāfijās, palasu vieglāk pieejamos materiālus. Un šajā procesā ļoti sajūtami noskaidrojas, kurš “dosies rokā”, bet kurš ne. To grūti paskaidrot, tās ir tikai zīmes, kas skaidri parāda – jā, šis cilvēks, piemēram, Lizete Skalbe, Kaudzītes Matīss un viņa Līze, Pumpura sieva Ede un pats Pumpurs arīdzan, tāpat kā Kronvalda Atis un viņa laikabiedri no laba prāta un ar prieku ļausies aprakstāmi. Nevienu no viņiem nenācās speciāli “piejaucēt”, jo viss notika ar pašu piekrišanu (nu, varbūt Kaudzītes Rei­nis “šaubījās”, bet mēs tāpat “sarunājām”). Turpretī, piemēram, Vilis Plūdons, par kuru savulaik sāku interesēties, pateica skaidru “nē”. Ar varu nevienu uz sadarbību nespiežu. Tur ir tas vieglums un rakstītprieks.

– Esi dzimusi liepājniece, bet visas grāmatas veltītas Vidzemes dižgariem. Kā to izskaidrot?

– Pēc augstskolas beigšanas devos līdzi vīram uz Vecpiebalgu. Pašā Vidzemes sirdī, skaistākajā Latvijas kultūrnovadā, nu jau nodzīvoti trīsdesmit gadi, no kuriem apmēram puse rakstot. Varētu jau teikt – īpašā Vecpie­balgas aura un tamlīdzīgi, jo tas tiešām ir mazliet neparasti, ka tehnisko zinātņu absolvente sāk rakstīt vēsturiska satura grāmatas. Bet ir arī pragmatisks skaidrojums – mūsu samērā nelielajā novadā ir četri muzeji! Kad visi materiāli pa rokai, kā tu nerakstīsi par vietējiem dižgariem?

– Kurš laiks ir vispiemērotākais rakstīšanai?

– Visi laiki labi! Ja mugura un acis tur un saimniecības darbi var pagaidīt, tad rakstu. Rakstīšana ir mana aizraušanās un lielākais prieks.

1895. gada 13. marta dienvidus. Jaunpiebalgas pagasta Jāņaskola

Mīļais Dievs! Viņš atkal iegāzās istabā pilns kā mārks un, zābakus nenoāvis, iekrita gultā, kaut vakars vēl tālu un mājas darbi stāvēja pusratā! Kauns! Kāds šausmīgs kauns no cilvēkiem, jo to postu vairs gribēdams nevarēja noslēpt. Kaimiņu Lācu kalps aizgāja tik tālu, ka nekaunējās apvaicāties, kur tad atkal esot palicis “jaukās Dārziņa kundzes godājamais vīra kungs”, ka nemaz neredzot staigājam? “Kā sacīt, diena vēl tikai pusē, bet jau pie miera?” vecais izlikās, ka nezina, un muldēja, acīs skatīdamies. Glūnēja kā izplūkāta pūce – acis šauras, puspiemiegtas, dziļajās vaigu grumbās viltīgs smīns. Zināja taču, maita, kur Andžs vazājās, bet prasīja, itin kā Mariju tīši kacinādams. Riebīgā piebaldzēnu daba! Pats ar pilnām tiesībām ar Andžu pār vienu koku metams, jo Baznīcas kroga solu ar kārno pakaļu jau gludu noslīpējis, bet, redz – kamēr jaunu mēriņu nebija ņēmis, tēloja nevainīgu Dieva cilvēciņu. Labi vēl, ka Bībeli neturēja padusē.

Viņdien Marija satika valsts vecāko Ducenu, kuram tas pats jautājiens uz mēles, sak, vai tad tavs Andžs beidzot godīgi pa skolu, vai tomēr… Kad viņa nolaida acis, saprata bez vārdiem. “Arī šodien?” lielais vīrs nogrozīja galvu. “Ar ko šodiena sliktāka vai labāka par citām dienām?” viņa skarbi atjautāja. Apnicis! Līdz nāvei apnicis taisnoties Dārziņa vietā! Kurš dzēra, plītēja un kavēja darbu, tas lai arī taisnojas! “Šodien norunājām kopīgi noiet uz mācītājmuižu atvadīties no Kēlbrantiem. Pēdējie vezumi jau aizvesti. Rīt aizbrauks paši. Kā tad tā? Vai Andžs būtu mūsu norunu piemirsis, vai arī viens pabijis uz atvadu mielastiņu?” Ducens brīnījās. Marija raustīja plecus. Viņa nudien nezināja. Pēdējā laikā ar vīru gandrīz nemaz nesarunājās. Viss gāja uz postu. Pilnīgi viss.

Pirms gada skolmeistara Dārziņa kundzei apritēja apaļi četrdesmit, un dzīvi varētu skaitīt par nodzīvotu, ja ne dēli, viņas mīļie bērniņi, par kuriem jānotur rūpe, kamēr aizsauks kaps. Emīlītis (godīgi sakot, jau pieaudzis jauneklis, taču mātei arvien vēl gādīgi aprūpējams bērns) un Hermanis, kas par brāli dažas ziemas jaunāks. Dēli noturēja pie sajēgas, kad likās – gana cīnīties. Laulības saites ar Dārziņu spieda. Ko – spieda? Žņaudza, mocīja, rāva elpu ciet! Tikai pa pusei dzīva viņa jutās šos pēdējos gadus, kopš Andžs pasācis dzerstīties. Pirms tam bija labāk? Drusku tomēr. Krievu valdīšana esot tik tālu novedusi, vīrs taisnojās. Valdīšana? Tad būtu mācījies to suņu valodu, bez kuras latviešu zemē vairs nekādi nevarēja iztikt, ja gribēja palikt par skolmeistaru, bet nē. Pateica, ka neiešot neviena priekšā locīties, ka tā esot nejēdzība – nevētīt mūža veikumu, bet akli sekot pavēlēm, kas uz dienas var mainīties. Ar brandvīnu cerēja rūgtumu aizskalot. Ak, to taču Marija zināja no pirmās dienas, ka pieļauj liktenīgu kļūdu, pie Dārziņa iziedama! Labāk būtu uzreiz Gaujā ielēkusi, bet jauns paliek jauns. Viņš cerē. Viņš tic un uzticas, kamēr dzīve visas cerības un naivo ticību aprij kā suns bada maizi.

Vīrs… Katru reizi, kad izrunāja šo vārdu, iekšā sagriezās ļauns atvars, lūkodams noslīcināt balto cerībziedu vaiņagu, ko agrā jaunībā dzīves upē iemeta naiva meitene, Jaun-Abrupu saimnieku Laimiņu meita Marija. Toreiz viņa nezināja, kas ir naids, jo sirdi pārpārēm pildīja mīlestība. Diemžēl ne pret to cilvēku, pie kura galu galā piespieda iziet tēvs. Kopīgā dzīve ar negribētu vīru kā neprašas zirga rauti rati iestiga dūkstī, un tur neko nevarēja padarīt – purvs abus nelaimīgos vilka arvien dziļāk akacī. Kāds taču pie tā bija vainīgs, bet kurš?

Pagastveča teiktais izrādījās taisnība – vezumi ar Kēlbrantu ģimenes mantību pēdējās dienās cits aiz cita smagi aizlīgoja Rīgas virzienā. Pulciņš abrupiešu, mazi bērni un veci vecīši, kam citu darbu nebija, dažu labu cēlienu pavadīja, tupēdami ceļmalā un vērodami drūmo parādi. Vai Marija izjuta nožēlu? Mācītāju Emīlu Kēlbrantu Jaunpiebalgā godāja kā reti kuru, senajās, labajās dienās viņš tika aicināts Dārziņu Emīlītim par krusttēvu, taču pēdējā laikā… Jā, pēdējā laikā nekas vairs negāja labi. Pilnīgi nekas. Un, domājot par agrāk gandrīz Dieva vietā turēto Kēlbrantu, Marija pati pret savu gribu sajuta rūgtu, atsvešinātu vienaldzību. Lai brauc! Lai aiztaisās projām un pamet Piebalgu likteņa varā, tāpat kā to izdarījis viņas vīrs Andžs ar saviem bērniem un agrāk tik karsti kāroto sievu. Lai izput! Lai izjūk un pazūd visa šī pasaules godība, kuru kāds mēģina celt, bet cits vienaldzīgi samin nevērtīgos putekļos!

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (1)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+