Rakstnieki kā televīzijas ekrāna zvaigznes. Anda Rožukalne vērtē raidījumu “Literatūre” 2
Klejošana un literatūra. No tā kopā iznākusi “Literatūre”, kas skatāma un meklējama LTV1 programmā. Tie ir stāsti par to, kā mūsdienu rakstnieki palīdz atrast latviešu literatūras klasiķus – viņu darbos un dzīves vietās.
Vienā no raidījumiem Guntis Berelis jautā, kāpēc cilvēki lasa grāmatas? Un nezina atbildi. Bet turpina to meklēt. Lai atrastu atbildi, jāskatās jaunais raidījums. To izdomājusi Marta Selecka, vadīt palīdz Gustavs Terzens. “Literatūri” ražo “VFS Films”, tās tapšanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
Lasītāji sapratīs
Paradoksi un neparastas situācijas veido dažādus “Literatūres” slāņus. Viss ir netipiski TV valodai. Nevis kāds izlasa stāstu un filmē attēlus, bet cilvēks staigā apkārt ar grāmatu un rāda, ko saka citi, ja priekšā nolasa gabaliņus no literātu darbiem. Rodas pavisam citādi stāsti.
Lai sameklētu literatūras klasiķi, nav atvērta viņa biogrāfija tīmeklī, bet cits rakstnieks dodas to meklēt un atrod zīmes, kas veido stāstu par cita rakstnieka dzīvi. Garāmgājēji tiek iztaujāti par mirušu un tepat raidījumā aicinātu rakstnieku, bet neko vai gandrīz neko par to nezina. Tas kļūst par daļu no stāsta par rakstnieku, kuru neviens nepazīst un pamazām iepazīst ar nezinātāju un zinātāju palīdzību.
Pa vidu stāstiem atrastas fotogrāfijas, biogrāfiskas filmas, literāro darbu ekranizācijas slavenos kino darbos kā “Puika” par Jāņa Jaunsudrabiņa bērnību vai “Ezera sonāte” par Regīnas Ezeras romānā “Aka” izstāstīto mīlestību. Sameklēti arhīvu materiāli, kas palīdz ieraudzīt rakstniekus un stāstīt par viņiem. Visa kā tik daudz, ka skatītājiem jātrenē mūsdienās svarīgākā prasme – kopsakarību atrašana daudzos informācijas fragmentos un domu slāņos.
Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Poruks, Regīna Ezera. Viņi ir pirmo trīs raidījumu zvaigznes. Klasiķi.
Raidījums par viņiem stāsta tā, it kā neko nezinātu par bērnībā iedzīto pienākumu ienīst obligāti lasāmos tekstus un viņu autorus.
Gustavs Terzens nāk klāt cilvēkiem un lasa grāmatas, filmē smieklīgas reakcijas, domas par grāmatās ieraudzīto. Tāds varētu būt atsevišķs raidījums, kurā kāds, kas daudz lasa, kas nevar nelasīt, lasa citiem priekšā. Tā būtu vēl viena dalīšanās, līdzīga jau pierastajai, kurā domu frāzes ceļo tīmeklī, ik mirkli atrodot savus jaunos lasītājus, kuri savieno domas atšķirīgos kontekstus.
Esi blakus un palasi!
Rakstnieki, pieļauju, ir tikai iemesls, lai dotos ceļā, ieraugot ainavas, vietas, detaļas un cilvēkus. “Literatūre” ir stāsts par jaunu pieredzi, kurā rakstnieka atklāšana ir iemesls, lai iegūtu jēgpilnu piedzīvojumu, lai dotos ceļā un pierunātu citu rakstnieku stāstīt jaunus stāstus. Tā ir gan lasītāju, gan nelasītāju unikālā pieredze.
Šis raidījums ir kā daudziem stāstiem pārpilna telpa. Ļoti svarīgi ir arī tie it kā mazie garāmgājēja stāsti, ko raidījumam piegādā Gustavs Terzens, kas klejo nevis ar rakstnieku kā Marta Selecka, bet ar grāmatu. Viņš iet klāt cilvēkiem un lasa fragmentus vietās, kas rakstniekiem kaut ko nozīmējušas. Tie ir īsi grāmatu gabaliņi par ēšanu, notikumiem, atmiņām, domām.
Caur tām izdodas pamazām saprast, kāpēc cilvēki lasa. Jo tā viņi iepazīst dziļas domas, ko pašiem domāt vai no kurām izvairīties.
Šādi tas izdevās Porukam veltītajā raidījumā, kad Poruka domas par mīlestību palīdzēja Cēsīs satiktajiem cilvēkiem izstāstīt mīlas domas.
Līdzās mūsdienu rakstnieku stāstītajam šie, manuprāt, ir svarīgākie brīži raidījumā. Līdz tiem es neticētu, ka var nofilmēt literatūras radītu pieredzi. Savām acīm skatīt cilvēka sastapšanos ar cita cilvēka uzrakstītām domām. Mirklis, kad tavas emocijas mijiedarbojas ar sen miruša rakstnieka tekstu, kļūst par tagad notiekošas dzīves daļu. Tā ir svarīgākā un vērtīgākā šī sarežģītā projekta daļa. Rakstnieks satiekas ar cilvēkiem, it kā garāmejot, bet aizkustina, iekustina, paliek.
To diezin vai var panākt bez ilgas un pamatīgas gatavošanās, bez domāšanas par rakstniekiem, kuri varētu būt tāli, nesaprotami. Lai viss izskatās kā tērzēšana, klaiņošana, nejauša satikšanās, taču vērtējums būtu virspusīgs, ja es nepateiktu, ka šis raidījums kopā ar vieglo pēcgaršu var kalpot kā piemērs, ja nepieciešams atšķirt vienkāršās shēmās saliktos “ātros TV produktus” no rūpīgā un radošuma piepildītā darbā izveidotajiem.
Kas lasa un kas nelasa?
Skatos raidījumu un skaidrs, ka tas domāts lasītājiem. Cilvēkiem, kuri nevar iztikt bez grāmatu lasīšanas, kuri grāmatas jau tāpat mīl un priecājas par vēl vienu iespēju tās mīlēt arī televīzijā. Lai gan raidījumā “Literatūre” visas tā daļas jautā par lasīšanu, man gribas jautāt – “kāpēc cilvēki nelasa grāmatas?”, ja par to autoriem radīti tik lieliski stāsti.
Latvijas kultūras patēriņa pētījumā, kas tapis Latvijas Kultūras akadēmijā, puse aptaujāto atzīst, ka lasa, vidēji katrs grāmatu iegādei tērējis nedaudz virs astoņiem eiro gadā. Pētnieki konstatējuši, ka 10 gadu laikā grāmatu lasītāju skaits strauji krities – par 17%. Grāmatas Latvijā vairāk lasa cilvēki pusmūžā, vecāki par 55 gadiem, bet izteikti reti tās lasa tie, ko saucam par “jaunajiem profesionāļiem”, vecumā no 25 līdz 34 gadiem.
Latvijā lasa mazāk nekā ASV, jo 50% Latvijas iedzīvotāju 2018. gadā nav lasījuši grāmatas. “Pew Research Center” dati par amerikāņiem rāda, ka 24% pērn nav lasījuši ne drukātās, ne elektroniskās vai audiogrāmatas. ASV mazāk lasa vīrieši, lauku apvidos dzīvojošie, gados vecākie, mazāk nodrošinātie iedzīvotāji, tie, kam zemākais izglītības līmenis.
Lasīšana joprojām nodrošina augstākus ienākumus un veiksmīgāku dzīvi, liecina jaunākais augstskolu satura apskats Lielbritānijā, raksta “The Economist”.
Prestižākajās universitātēs, par spīti it kā augošajam pieprasījumam pēc praktiskām zināšanām, visvairāk studiju joprojām saistītas ar saturu, kurā neiztikt bez grāmatām un lasīšanas, domāšanas – veiksminieki studē filozofiju, mākslu.
Kāpēc cilvēki nelasa, ja lasīšana dara laimīgāku, palīdz sevi atrast un attālina tukšu ripošanu pa dzīvi? Bet rakstnieki tomēr raksta. Par to raidījums “Literatūre”.
