Unikālo balsu attēli. Anda Rožukalne analizē raidījumu “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku” 0
Brīnumu pilna, izrādās, ir mūsu ikdienas valoda. Kad raidījumā “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku” dziesminieks Kārlis Kazāks klejo pa Latvijas novadiem un sāk runāt, tad arī LTV1 skatītājs var ieklausīties – sākam dzirdēt arvien vairāk balsu. Tās visas – latviešu valodā.
Skatīties balsu skaņas
Raidījumā “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku” iepazīstam burvīgus vārdus un dažādas izloksnes. Tie dzirdēti vai pat lietoti pa vārdam vien, atpazīstami no intonācijas arī literārajā valodā. Raidījums par latviešu valodas izloksnēm stāsta tik interesanti, ka neparastais valodas lietojums vairs nešķiet skaužams, dīvains, labojams, bet izjūtās kļūst silts kā vasaras pievakare, kad vari justies brīvi un dzīvi.
“Dzirdi balsis” ir Kazāka diska nosaukums – viņš pats izdziedājis izloksnes savā mūzikā un tagad, TV projektā, apceļo Latviju un dažādu izlokšņu pratējus, klausās un pats dzied. Raidījuma valoda nav pielāgota tikai dekoratīvai interesei, kas TV formātos jebkuram tematam līdzās ieliek kadrā pazīstamu dziedātāju. Kazāka pieredze un interese, dziesmās ieliktā piederības izjūta un iedziļināšanās ir pavisam pretēja pierastajai īstermiņa zvaigžņu izmantošanai TV vajadzībām.
“Epata studio” producētajā raidījumu sērijā vislielākā vērtība ir cilvēki, kas katrā novadā paši pētījuši un paši lieto neparastu, tikai vietējiem izprotamu valodu.
Viņi parāda tās skaistumu, joko ar valodu, asprātīgi stāsta ar vārdiem un valodu saistītus stāstus. Un vēl – liek aizdomāties, atklāj citādi nekad nezināmo, ikdienišķai sarunai pievieno burvīgas detaļas, izgaršo valodu sarunās un pusdienu laikā, izbauda, rosina to iepazīt, parunāties…
Lai gan šķiet, ka Kārlis Kazāks vasarā vienkārši klejo pa Latviju un iepazīstas ar atsaucīgiem cilvēkiem, kas lepojas ar pašu lietoto izloksni, raidījums ir izziņu veicinošas informācijas pārpilns. Raksturojot katru izloksni, tas atklāj vēsturi, iemāca ģeogrāfiju. Nepieminēti, nenosaukti, bet gandrīz katrā kadrā ielikti dažādu zināšanu slāņi. Tie ir tik daudzveidīgi, ka saprotu, kāpēc Kārlis Kazāks kā raidījuma vadītājs ir tik pazemīgs, meklējošs, apbrīnas pilns par valodas dzīlēm.
Neredzamie cilvēki – valodnieki
Tikai raidījuma beigās titros ieraugām cilvēkus, kas mūžu veltījuši valodniecībai – vākuši, pētījuši, skaidrojuši dialektus. Cilvēkus, kas pārstāv Latvijas valodniecības zinātni. Kad viss jau pastāstīts, titros ātri aizslīd vārdi bez jebkāda skaidrojuma. Tās ir valodnieces, dialektoloģes Lidija Leikuma un Anna Stafecka. Reizēm viņām līdzās vēl kāds kolēģis.
Tagad, kad viņu vārdi video apstādināti un šeit pierakstīti, arī jūs varat darīt tāpat kā es – meklēt šo pētnieču vārdus, atrast publikācijas, iepazīt sejas, citus darbus un sasniegumus.
Kļūst mazliet rūgti pēc gaišā un iedvesmojošā raidījuma, kad lieliem burtiem pieminēti pārējie – radītāji, dalībnieki, atbalstītāji. Par viņiem skaidrs, kas kurš ir, bet valodnieču vārdi nav atšifrēti un ir viegli sajaucami ar jebkuru citu.
Pārdomāju tik interesanto raidījumu un šo nesaprotu! Kāpēc pilnīgi neidentificēti projektā palikuši cilvēki, bez kuru darba un zināšanām “Dzirdi balsis” raidījumos nebūtu ne dziļuma, ne skaidrības, ne zinātniskas precizitātes?
Projekta veidotājiem taču vajadzētu lepoties, ka viņi sadarbojušies, ka paši bijuši tik gudri un spējuši atrast cilvēkus, kas palīdz izveidot unikālu, aizraujošu saturu. Kāpēc, pārstāstot citu cilvēku darba augļus un pasniedzot tos apkopotā veidā, tiek piemirsts par zinātnieku ieguldījumu, aizmirsts atsaukties uz doto informāciju?
Tas ir vienkāršs veids, kā piesavināties zināšanas, tās izmantot sevis izcelšanai.
Ne stils, ne populāra persona, ne arī lielisks operatora darbs nevarētu aizstāt valodas izloksnes atklājošu saturu, to, kas zināms tieši valodniekiem. Varbūt zinātnieces būs redzamas projekta pēdējā raidījumā? Pēc izlokšņu meklētāju ceļojuma pa visu Latviju tajā paredzēts atklāt, kā radusies latviešu valoda.
Raidījuma veidotāji par sevi stāsta, ka vēlas “izaicināt vietējos cilvēkus savas vietvalodas atmodai”. Viņiem izdodas! Šie raidījumi, to saturs un kvalitāte ir lielisks pretarguments tiem, kas humanitārās zinātnes, ne mirkli nepiepūlot savas pelēkās šūniņas, gatavi pieskaitīt pie plānā galdiņa urbēju bezjēdzīgajām pūlēm.
“Dzirdi balsis” ir viens no spēcīgākajiem zinātnes komunikācijas piemēriem.
Tas pārliecinoši parāda to Latvijas zinātnes daļu, kura nevar notikt nekur citur un kuru neviens cits nepētīs, jo nemāk, nesaprot, nezina, kas pētāms. Tāds raidījums būtu rādāms Latvijas zinātnes politikas veidotājiem, kas humanitārās zinātnes pastāvīgi novājinājuši ar trūcīgumu. Tāpēc tik žēl, ka šāda raidījuma veiksmei nozīmīgie cilvēki nav pienācīgi parādīti.
Komplimentu saraksts
Visos raidījumos “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku” veidotāju vidū kā galvenos redzam Andru Doršu, Dāvi Doršu un Žaklīni Zāberi. Ir vēl citi, kas klausās, meklē, veido stāstu, skaņu.
Ja komandā ir kāds, kas meklē cilvēkus, ko vēlāk ar filmēšanas komandu apciemo Kārlis Kazāks, viņam gribu veltīt vislielākos komplimentus. Tie pienākas par prasmi atrast cilvēkus, kuri palīdz sadzirdēt balsis, iepazīt izloksnes, iemāca dzīves izpratni ar valodas palīdzību.
Otrs kompliments pienākas raidījumu māksliniekam par modernu grafikas un titru lietojumu. Cilvēki ekrānā runā, bet skatītājs momentā var uzzināt precīzu izloksnes vārda rakstību un vārda nozīmi, kas pasniegta īstajā vietā, skaidri un izpratni veicinoši. Tas izskatās skaisti, jo izvēlēta laba grafika, un ir funkcionāli, jo var ieraudzīt valodas jēgu.
Grafiskās kartes parāda Latvijas vietas, kur konkrētā izloksne sastopama, norāda valodas lietojuma teritoriju.
Raidījumi rada pārdomātu vizuālo vēstījumu, ar kura palīdzību atklātas runātās skaņas.
Trešais kompliments lai lido Kārļa Kazāka virzienā. Pašlaik ir daudz raidījuma vadītāju, kas ar patiesu interesi cenšas stāstīt aizraujošus notikumus un māk kustēties kameru priekšā. Bet Kazāks atšķiras, jo vienmēr ir patiess, īstas intereses pārņemts.
Diezgan nopietns, nevis draiskojas un jokojas, bet stāsta par vērtīgo. Pašpārliecināts un pārliecināts, bet bez patosa. Iesaistošs un cieņas pilns pret valodu, pret cilvēkiem, vietām, notikumiem, asociācijām un sakritībām. Viņš palīdz sadzirdēt un ievibrēties tādām skaņām, ka valoda atkal šķiet tik dzīva, ka ar to ik brīdi ir interesanti spēlēties.
