Rakstnieku un mākslinieku sarežģītās attiecības ar varu 0
Mēnesī, kad svinam Latvijas Valsts dzimšanas dienu, Memoriālo muzeju apvienība (MMA) projekta “Katram sava Rīga” ietvaros sestdien, 8. novembrī, aicina tematiskā ceļojumā “Rakstnieki, mākslinieki un vara”, portālam LA.lv pavēstīja MMA pārstāve Sandra Zobena.
Akcija sāksies plkst. 12 Aleksandra Čaka memoriālajā dzīvoklī-muzejā Lāčplēša ielā 48/50, dz. 14, tā ietvaros paredzēts viesoties arī Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā, Andreja Upīša memoriālajā muzejā, Ministru Kabineta ēkā un citur.
Stāstos par rakstnieka, mākslinieka un varas attiecībām 20. gadsimta Latvijas vēstures kontekstos ir gan cildenas un nepieciešamās ziedošanās aspekts, gan ticības, cerības un vilšanās klātbūtne, gan diemžēl arī dažkārt likteņa traģika.
Jānis Akuraters, savā autobiogrāfijā rakstot par aktīvo darbību kā politiķim, žurnālistam un valsts ierēdnim Latvijas Valsts tapšanas periodā, secina: “Politikā pavadīto laiku var skaitīt par mazāk zudušu, jo, ievadot Latviju jaunās gaitās, arī daiļliteratūras uzplaukšanai ir sagatavoti daudzi apstākļi. Cīņa par valsti ir arī cīņa par nacionālu mākslu”.
Aleksandrs Čaks 1. Pasaules kara laikā kopā ar ģimeni devās uz Krieviju bēgļu gaitās, kur pieredzēja sociālistisko revolūciju, Pilsoņu karu, badu un izslimoja tīfu. Sākot ar 1920. gadu Aleksandrs Čaks arvien ciešāk iesaistījās padomju kultūras darbā, strādāja dažādās iestādēs par sekretāru, kultūras dzīves organizatoru, propagandistu, aģitatoru un lektoru. 19 gadu vecumā viņam likās aizraujoši piedalīties jaunas valsts vēstures veidošanas procesā. Jau 1918. gadā Čaks kopā ar saviem skolas biedriem kopmītnes istabiņā centās fantāzijās un strīdos veidot jaunās valsts un arī savas nākotnes attīstības modeli. Bija nepieciešams pusotrs gads, lai saprastu, ka neko būtiski Krievijas politiskajā situācijā viņš mainīt nevar, un viltos savos uzskatos. 1922. gada jūnijā Aleksandrs Čaks atgriezās Rīgā, kur vairāk kā divdesmit gadus pievērsās galvenokārt literārajai darbībai. Pēc Otrā pasaules kara rakstnieks mēģināja pielāgoties valdošajai padomju varai, strādāja laikrakstā “Cīņa”, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā. Tomēr 1949. gadā viņš tika apsūdzēts kosmopolītismā.
Romans Suta 1941. gada jūlijā, sākoties vācu okupācijai, aizbrauca no Latvijas – vispirms uz Maskavu, pēc tam uz Tbilisi, kur vietējā kinostudijā strādāja par kinomākslinieku līdz 1943. gada septembrim. 1943. gada septembrī Suta tika arestēts un 1944. gada jūlijā nošauts kā “tautas ienaidnieks”. Par dramatisko mākslinieka dzīves ceļa noslēgumu ģimene uzzināja tikai 1950. gadu vidū.
Par Andreja Upīša attiecībām ar dažādām varām 20. gadsimtā zināms, šķiet, visvairāk, tomēr muzeja darbinieki sarūpējuši pārsteigumus, kā arī iespēju iepazīt grāmatas “Bezsaules noriets” anatomiju.
Pastaigu pa Rīgas pilsētu turpinās ekskursija Ministru kabineta ēkā, to papildinot ar stāstu par Raini Izglītības ministra amatā un par Jāni Akurateru, kurš 1919. un 1920. gadā strādāja Izglītības ministrijas Mākslas departamentā, liekot pamatus jaunās valsts kultūrpolitikai un valstiski finansētām kultūras institūcijām.
Akcijas noslēgumā tiks piedāvāta Ritas Melnaces vadīta ekskursija Nacionālajā teātrī, kur 1918. gada 18. novembra Latvijas Valsts proklamēšanas aktā piedalījās arī rakstnieks Jānis Akuraters.
Sandra Zobena atgādina, ka 8. novembra ceļojums “Rakstnieki, mākslinieki un vara” būs pēdējais ceļojums deviņu muzeju organizētā projekta “Katram sava Rīga” ietvaros.
