Raudives balsu ezerā 0
Marta beigās neatkarīgajā teātrī “Dirty Deal Teatro” pirmizrādi piedzīvojusi izrāde – balsu klausīšanās seanss “Raudives radio”. Iestudējuma radošajai komandai – režisorei Daigai Kažociņai, filozofam Aināram Kamoliņam, māksliniekiem Gintam Gabrānam, Kasparam Groševam un Egilam Kupčam – izdevies radīt saturiski delikātu un audiovizuāli modernu iestudējumu par Konstantīnu Raudivi un viņa aizraušanos ar mirušo balsu ierakstīšanu.
Pēdējās sezonās uz Latvijas teātru skatuvēm arvien biežāk redzamas reālas vēsturiskas personības – Latvijas vēsturē nozīmīgi politiķi, literāti, mākslinieki: Rainis, Aspazija, Pēteris Lūcis u. c. To attēlojumā galvenokārt dominē divas pieejas – vai nu vēsturiski autentisks, vai simbolisks atveidojums, pirmajā gadījumā tēlu radot pēc precīzas vizuālās līdzības, bet otrajā – filozofiski apspēlējot personības garīgo nozīmi Latvijas vēsturē. “Raudives radio” veidotāji izvēlējušies otro ceļu. Izrādes mērķis ir ne tikai iepazīstināt ar rakstnieka, filozofa, psihologa un parapsihologa Konstantīna Raudives (1909 – 1974) personību, kurš, visticamāk, vairumam Latvijas sabiedrības zināms kā Zentas Mauriņas vīrs, bet arī vispārīgi reflektēt par dzīves un nāves attiecībām, kopā ar galveno varoni meklējot atbildi uz to, kas notiek pēcnāves dzīvē.
Izrādei nenoliedzami piemīt filozofiska ievirze – tā veidota kā intelektuāla pašrefleksija, skatītājiem sekojot līdzi Konstantīna Raudives filozofiskajām idejām, domām un praktiskajiem eksperimentiem. Raudive skatītāju acu priekšā veic ierakstus magnētiskajās lentēs, pēcāk tos atkal un atkal atskaņo, līdz kļūst dzirdamas “mirušo balsis”. Kaspara Groševa veidotā skaņu partitūra ir kā dzīvs organisms, kā gluda ezera virsma, kas, rūpīgi ieskatoties, virmojas un kustas. Magnetofonu atskaņotās čērkstošās skaņas un trokšņi piepilda skatuves telpu un pat šķietami statiskākajos brīžos piešķir izrādei nosacītu ritmiskumu, liekot neapzināti sasprindzināt dzirdi, lai uz baltā trokšņa fona sadzirdētu artikulētas skaņas. Ierakstos dzirdamās balsis runā īsi, ātri, saskaldīti, noraujot galotnes un ļaujot katram skatītājam atbilstoši savai valodas izjūtai tās savienot vai nesavienot loģiski atšifrējamās frāzēs.
Skatītāja maņas pārbauda arī izrādes telpiskais risinājums – darbība notiek ne tikai skatuves laukumā, bet arī otrajā stāvā, aktieriem staigājot un sarunājoties tieši virs skatītāju galvām (jācer, ka “Dirty Deal Teatro”, pārceļoties no Spīķeru kvartāla uz jaunajām mājām Talsu ielā 1, izdosies replicēt šo telpas efektu). Vizuāli gaumīgi veidota gaismu un video partitūra, kurā realitāte savijusies ar fantāzijas (vai viņsaules?) pasauli – spožas dienasgaismas lampas nomaina piķa melna tumsa, un skatītājiem, sēžot zālē, atliek vienīgi ļauties iestudējuma precīzi uzbūvētajam vēstījumam.
“Raudives radio” ir izrāde, kas prasa pilnīgu skatītāja koncentrēšanos, kaut arī faktiski uz skatuves redzams tikai Gata Gāgas Konstantīns Raudive magnetofona lenšu un dažādu tehnisku balsu ierakstīšanas un atskaņošanas ierīču ielenkumā. Gata Gāgas aktierspēle ir nepārspīlēta, taču jūtīga, nedaudz introverta, taču ar tik intensīvu iekšējo darbību, ka nav iespējams novērst skatienu. Aktieris ir patiess gan brīžos, kad, frontāli vēršoties pret auditoriju, stāsta par saviem novērojumiem un filozofiskajiem uzskatiem, gan tad, kad ar muguru pret skatītājiem salīkst pie rakstāmgalda, pievēršoties pasaules parapsihologu vidē par “Raudives balsīm” nodēvētajiem mirušo balsu ierakstiem. Dažkārt viņam piebiedrojas “virtuālā” asistente – lentēs dzirdamā sievietes balss, kurai Raudive piešķir mūzas cienīgu pseidonīmu – Spīdola. Dažkārt – arī Gitas Grīnbergas atveidotā Zenta Mauriņa, kura ar racionālu skepsi vēro viņa nodarbes, taču aktieriski vājā izpildījuma dēļ šis tēls ir pasīvs un nerada pārliecību, ka uz skatuves atrodas izcila Latvijas kultūras personība. Izrādes dramaturģiskais materiāls noteikti pieļautu arī psiholoģiski dziļāku Raudives un Mauriņas attiecību izpēti, tādēļ žēl, ka izrādē Gatim Gāgam nav atrasta līdzvērtīga skatuves partnere.
“Raudives radio” veidotāji iestudējumā panākuši balansu starp ironiju un nopietnību – neizsmejot, bet vienlaikus arī nepadarot uz skatuves redzamās darbības par svinīgu spiritisma seansu. Intervijā laikrakstam “Diena” (16.03.2018.) Daiga Kažociņa saka: “Skatītājiem jābūt gataviem klausīties un pieņemt vai nepieņemt Raudives pētījumu. Katra paša brīva izvēle un atbildība to visu uztvert kā pētījumu, fenomenu vai arī apšaubīt to. [..] Vai parapsiholoģija var kļūt par zinātni, vai balsis nav tikai māņi Raudives galvā?” Izrāde skaidru atbildi nesniedz, vēl vairāk – tā uzdod virkni citu jautājumu, pētot to, kā cilvēka galvā dzimušas domas un idejas uztver apkārtējā pasaule.
“Raudives radio”, iestudējums “Dirty Deal Teatro”.
* Režisore Daiga Kažociņa, teksta autors Ainārs Kamoliņš, scenogrāfs un mākslinieks Gints Gabrāns, skaņa Kaspars Groševs, gaismu mākslinieki Gints Gabrāns un Egils Kupčs, kostīmu māksliniece Agnese Spridzāne.* Aktieri Gatis Gāga, Gita Grīnberga.
* Spīdola (balss) Marta Trektere.
