Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
12. jūlijs, 2012
Drukāt

RECENZIJA: TT “Man patika dedzināt”

ReklāmfotoReklāmfoto

Teātra TT iestudējumā Laura Gundara režijā “Dirty Deal Teatro” telpās Spīķeros skatāma Margaritas Perveņeckas lugas “Man patika dedzināt” izrāde. Tas ir dramatisks darbs, kurā divi cilvēki, kuri kādu laiku dzīvojuši kopā, paši sev (mūsu, t. i., skatītāju, klātbūtnē) nemitīgi uzdod jautājumu pēc jautājuma.

 

Te nenozīmīgi ikdienas sīkumi sajaucas ar eksistenciāli svarīgiem uzstādījumiem. Šī darba savdabība slēpjas apstāklī, ka lugas varoņi Vanita un Gerds nesarunājas dialogā, kas tradicionālā izpratnē ir dramatiska darba pamats. Margaritas Perveņeckas tēli ir laisti pasaulē, lai runātu monologos. Pietiekami īpatnēji, lai, izrādes gaitā klausoties vārdu straumēs, ko savai pieredzei, izjūtām un domām velta sieviete un vīrietis, šajā paņēmienā uztvertu ne tikai formas vingrinājumus, bet arī darbā ietērpto satura būtību. To lielo un bezgala nopietno jautājumu: vai viņi reiz sāks sarunāties? Vai vēlēsies dzirdēt otra viedokli, argumentus vai atsaukšanos savām domām? Vai šī paralēlā runāšana, ko režisors izvērsis arī taisnvirzienā iedzīvinātās mizanscēnās, kurās aktieri staigā viens otram garām vai viens no otra neatkarīgi, no monologiem reiz savienosies jēgpilnā dialogā? Izrādes beigās tādu nelielu nojausmu par iespējamo satuvināšanos arī saņemam.

Abu galveno varoņu atveidotāji Anna Putniņa un Jānis Vimba monologos dzīvo intensīvi piesātināti, paužot savu varoņu uzskatus un pieņēmumus. Piesaista Jāņa Vimbas vieglums un zēniska atraisītība, viņa cenšanās apliecināt savas personas necilību ir tik neatlaidīga, ka kļūt pat šarmanta un, protams, rada pirmo neatbilsmi starp vārdiem un būtību, ko pauž aktiera eksistence. Izrādās, arī sev tuvās sievietes vērtējumā viņa vārdi ne vienmēr atbilst acīm redzamajam. Gerds, piemēram, runā par to, ka nekad nav redzējis Vanitu citādi kā tērpušos biksēs, viņam tā gribētos ieraudzīt savu sievieti kādā skaistā kleitā. Tajā pašā laikā Annas Putniņas Vanita, izklāstot savus dzīves principus, ne vienmēr loģiski sakarīgus, brīžam arī pilnīgi pretrunīgus, ir ietērpusies senlaicīgā korsetē un garā, mūsdienu modei un pieminētajam paviršajam ģērbšanās stilam neatbilstošā garā, kuplā kleitā. Šī uzpošanās tā arī paliek nepamanīta un nenovērtēta…

 

Spēles telpa ir piepildīta ar dažāda lieluma kastēm, kas vairāk par telpas estētisku noformējumu atgādina abu varoņu dzīves “pagaidu” situāciju. Tiek runāts par vairākiem kopdzīves gadiem, bet viņu dzīvesvietā viss ir pagaidām – vajadzīgās mantas, drēbes un daudz kas cits kastēs, it kā abi gatavotos kaut kur pārcelties, kaut ko mainīt.

 

Arī šai asociācijai, tāpat kā neprasmei sarunāties, ir visai tiešs sakars ar vērojumiem reālajā dzīvē ārpus teātra. Un Annas Putniņas temperamentīgā Vanita, sieviete ar augstām prasībām pret dzīvi un cilvēkiem, starp šīm kastēm maldās, runādama par ilgām pēc māju sajūtas un darbodamās ar daudzām citām vārdos neizteiktām, bet iekšēji nobriedušām tīri sievišķīgām vēlmēm.

Ko vēl piebilst? Divi mūsdienu cilvēki – tik atpazīstami un visumā izprotami – maldās dzīves džungļos, jo nevar atrast ceļu viens pie otra. Kas vainīgs? Egocentrisms vai pārprasta principialitāte? Iecietības trūkums vai piemērošanās kādiem absurdiem priekšstatiem par pašapliecināšanos? Dzīves steiga vai vēl kas cits? Arī tad, ja sarunāties ir neiespējami, izrādās, vajag pavisam maz, lai izraisītu sava līdzcilvēka līdzdalību notiekošajā.

Šī dramatiskā etīde – divu personu monologu virkne – izrādes gaitā uzdeva daudz jautājumu, un arī pēc izrādes bija interesanti pie tiem atgriezties. Bet Margaritas Perveņeckas lugu, ai, kā gribētos lasīt nodrukātu.

 

Vērtējums

Režija 4

Aktierspēle 4

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+