Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
22. aprīlis, 2013
Drukāt

Redzēt pagātni un nākotni
. Neparasts Gunta Švītiņa stāsts (1)

Foto no G. Švītiņa personiskā arhīvaFoto no G. Švītiņa personiskā arhīva

Apmeklējot tikšanos ciklu “Restartējot saknes: es protu vācu valodu”, dzirdēju brīnumainu Gunta Švītiņa stāstu. Toreiz nebija līdzi diktofona, tālab devos pie stāstītāja vēlreiz. Un kas to būtu domājis, ka dzirdēšu arī otru stāstu – vēl noslēpumaināku…


 

Gunta Švītiņa darba vieta ir Latvijas Nacionālais arhīvs, viņš ir arhīva eksperts Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļā. Viņa ziņā ir arī visas vizuālās lietas – gan mākslas un dokumentu izstāžu gatavošana arhīvā, gan ceļojošās ekspozīcijas Latvijā un ārzemēs. Kopš 2004. gada veido vizuālās koncepcijas virtuālajām izstādēm internetā. No aprīļa sākuma aplūkojama Gunāram Astram veltīta izstāde (ir paredzēta izstāžu sērija par latviešu disidentiem), nākamā virtuālā izstāde būs par gleznotāju Alfeju Bromultu. Guntis Švītiņš ir arī mākslinieks. Bet nu – Gunta stāsts.

 

Senču sveiciens

Mans tēvs Gunārs bija lokomotīves mašīnists ar lielu interesi par mākslu un kultūru. Tēvam patika radiem un draugiem svētku dienās pasniegt kaut ko oriģinālu, un viņš mani iesaistīja apsveikuma kartīšu zīmēšanā. Uzzīmē, mēs visi parakstīsimies, tēvs mudināja. Bez liela prieka, tomēr ķēros klāt. Puķītes man nepatika, ar akvareļa krāsām zīmēju ainavas. Tēvs paskatījās un jautāja: ko tu esi samālējis? Kur tu kaut ko tādu esi redzējis? Es patiešām nezināju, kur esmu to redzējis, – ainavas ar ne pārāk augstu kalnu aprisēm. Kāpēc nezīmē Latvijas ainavas? Nevarēju tēvam neko paskaidrot. Uzzīmēju un viss, necentos neko izgudrot. Ritēja laiks, izaugu un par kartītēm aizmirsu. Pirms desmit gadiem pavērās izdevība ielūkoties Eiropā. Uz Šveici gribi braukt? Gribu. Par savām ērtībām domā pats, mēs tevi tikai vedam. Tāda bija saruna ar draugiem riteņbraucējiem, kuriem Lozannā bija tikšanās ar Olimpiskās komitejas pārstāvjiem, un viņi lūdza mani būt par tulku. Tā bija viena vienīga braukšana.

Dienvidvācijā izkāpu no mikroautobusa, paskatījos un… Tā pati ainava, ko bērnībā uz kartītēm zīmēju. Skaidrs, no kurienes viss nāk. Mātes Veltas senči vācieši ir tajā apvidū dzīvojuši, informācija saglabājusies.

Mātes vecāki Johans un Anlīze Hiršbergi 19. gs. 90. gados devās prom no Vācijas. Pievolgas vācu kolonijā manu vectēvu kā labu sedlenieku un zirglietu meistaru nolūkoja darbam barona Hāna muižā Blankenfeldē, un ap 1910. gadu vecvecāki ienāca Latvijā, mana māte ir dzimusi jau šeit.

Vācu valodu bērnībā neapguvu, arī par vācu saknēm neviens nestāstīja. Mani neizbrīnīja, ka mamma ar vecmammu sarunājās vāciski, ka mammas māsas un brāļi svētkos dziedāja vācu valodā, es jau nezināju, kā tas ir citās ģimenēs. Vēl 1953. gadā vāciešus izsūtīja, tāpēc par tām lietām netika runāts. Mūs ar brāli sargāja, lai neizpļāpājamies.

Atceros, ka omīte par savu jaunību stāstīja vācu valodā, un es viņu sapratu. Kā? To es nezinu. Pagājušajā gadā nācās būt Vācijā, un atkal mani pārņēma šī fantastiskā sajūta! Vāciešu raksturos redzu 80% sev pazīstamas iezīmes.

Mūsu ģimenē nebija salkanas jūsmošanas un pārlieku lielas sirsnības. Bija atturība pret dažādiem jautājumiem, spriedumiem un pret citiem cilvēkiem. Tā nav nepieklājība, bet apmēram tā – neesam tik pazīstami, lai runātu tik sirsnīgi. Kad esam iepazinušies, tad esam uzticīgi un kopā. Man svarīgs ir goda vārds. Ja esmu solījis, izdaru. Pārdzīvoju, ja tā nesanāk. Vēl man patīk kārtība. Grūti dzīvot? Nē, nu ir problēmas, kā cilvēki kustas pa ielu, – nezina, pa kuru ielas pusi iet turp, pa kuru atpakaļ. Kamēr cilvēki nebūs organizēti savā būtībā, nekas labs nebūs. Tas ir elementāri, tas ir visa sākums – organizēt sevi. Man nav grūti, es tikai redzu šīs atšķirības. Vai gribat dzirdēt vēl kādu stāstu?

 

Viela pārdomām

– Pasaule ir pilna ar brīnumainiem piedzīvojumiem. 1992. gadā bija parasta vasaras diena. Pēc darba aizbraucu mājās, jūtu satraukumu – gribas gleznot, zīmēt. To arī daru, bet nekas prātīgs nesanāk, reizēm tā ir. Esmu neapmierināts. Ir zaudēts laiks. Te ir skice, ko esmu uzzīmējis, – Guntis Švītiņš rāda ainavu: – Kaut kas dīvains! Kas tas ir? Vienmēr, kad daru, man ir skaidrs, kāpēc es to daru, kāpēc zīmējumā ir tas vai cits. Bet šeit nekādas loģikas un pamatojuma manai darbībai. Nodomāju, tur kaut kam jābūt, bet kam – nezināju. Mokas, neapmierinātība…
Svitins2

1998. gadā kāda mana kolēģe Mudīte atbrauca no Itālijas un rādīja ceļojuma fotogrāfijas. Skatījāmies un priecājāmies. Viena fotogrāfija mani piesaistīja īpaši, – Guntis Švītiņš rāda fotogrāfiju, un es izbrīnā iesaucos – tas jau ir tas pats skats, ko jūs zīmējāt 1992. gadā! – Jā, tās pašas Pompejas un Vezuvs fonā. Tas man šķita ļoti interesanti, bet kā mākslas zinātnieks centos sevi kontrolēt. Lai gan abi skati ir ļoti līdzīgi, tomēr rūpīgi salīdzināju savu zīmējumu ar kolēģes fotografēto ainavu, – Guntis stāsta un datora ekrānā novieto abus dabas skatus blakus. Kaut kas traks! Apbrīnojama sakritība, tirpas skrien pa muguru, vienīgi namiņš otrā pusē, ieminos.

– Ja paskatāmies spoguļattēlā… – Guntis Švītiņš savu skici apvērš otrādi. Un jā – tā pati ainava! – Spoguļattēlā ieraudzīju vēl dažas nianses. Abos gadījumos gaisma krīt no vienas puses, namiņa jumta slīpums ir pilnīgi vienāds.

Savas skices sētiņu ieraudzīju tikai tad, kad palielināju kolēģes uzņemto fotogrāfiju, – stāsta mākslinieks. Jautāju, ko gan tas viss varētu nozīmēt?

Skaidrs, ka es tur esmu bijis. Tas nav nekāds brīnums. Kad kolēģei parādīju savu skici, viņa noteica – jā, tā toreiz bija zīme, un pastāstīja par savas fotogrāfijas tapšanu. Lietus bija mitējies pirms laba laika, dabā viss kluss. Kad spiedusi fotoaparāta slēdzi, nograndis varens pērkons. Bet tās vēl nav stāsta beigas. Pirms pieciem gadiem mana paziņa horvātu māksliniece, ar ko internetā sazināmies, izstāstīja savu vīziju, ko viņa ik pa laikam redz jau kopš bērnības: kalna galā ir krāteris, tam apkārt viņu ved kāds cilvēks, kura seju kapucē nevar redzēt. Kad vīrs pagriež galvu atpakaļ, redzami sirmi mati… Es viņai ar smaidu aizrakstīju – tas esmu es. Bet mūsu abu Itālijas draudzene atklāja, ka dzīvo Vezuvam otrā pusē, nekā redzams manā skicē, un ka viņa kalnu skata katru dienu. Un tagad esam trīs, kuri tur ir bijuši vai ir joprojām, domājam satikties pie Vezuva, lai saprastu, ko tas nozīmē, – smaida Guntis Švītiņš. Viss ir saistīts, viņš pastāsta vēl pāris piedzīvojumus.

 

Normāli!

Man piedzīvojumi nav jāmeklē, tie parasti atrod mani. Reiz Valsts arhīva uzdevumā četrus mēnešus strādāju Kalamazū, Mičiganas pavalstī, piedalījos turienes latviešu dokumentu un arhīvu kārtošanā. Kāds vietējais latvietis mani uzaicināja paskatīties indiāņu dejas. Pirms pasākuma abi ar tautieti fotografējām indiāņu sapulces vietu, aplūkojām suvenīrus, runājāmies. Pie mokasīnu tirgotavas kāda blondīne jautā, kādā valodā mēs sarunājamies? Tādu jūs nezināsiet, atbildam. Kad viņa tincina, sakām – latviešu. Jauki, viņa nopriecājas, nupat biju Latvijā, un izvelk no somiņas kaudzi ar ceļojuma fotogrāfijām. Normāli, šādos gadījumos teic indiāņi. Mičiganā iepazinos ar indiāņiem un uzaicināju uz Latviju ciemos. Viņus nevar pārsteigt, viņiem viss šķiet dabiski un pašsaprotami.

Rādu ausekļa zīmi, saku – rīta zvaigzne. Jā, indiānis piekrīt, tā arī mums ir rīta zvaigzne. Stāstu par vasaras saulgriežu rituāliem. Jā, mēs arī uguni kurinām, dziesmas dziedam.

Pokaiņos, pa mežu staigājot, rādu mušmires – raganu riņķi – un piebilstu, ka tā ir sava veida svēta vieta. Nē, nav nekā svēta, vienkārši dzīvnieki te rušinājušies un mušmiru sējotni izsvaidījuši apļa veidā, indiānis mani šokēja, nu nekādas romantikas! Tikai vienu reizi Latvijas apmeklējuma laikā viesim noraustījās sejas muskuļi, kad Brīvdabas muzejā ieraudzīja zvejnieku slieteņus. Viņš nevarēja saprast, kāpēc tipi atrodas šeit. Tad nu man beidzot radās izdevība teikt – normāli.

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Noslepumaina personiba jauki!!!!!

Draugiem Facebook Twitter Google+