Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
30. augusts, 2016
Drukāt

Rēgers un Lists Rīgas Domā

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Somu ērģelnieks Marsels Punts atzīts par Maksa Rēgera daiļrades speciālistu – viņš nopietni iedziļinājies vācu komponista partitūrās.

Pēc dažādu viesmākslinieku uzstāšanās šajā augustā Rīgas Domā (vācu ērģelnieks Matiass Bēlerts, Karlsrūes kamerkoris un Leons Čolls, Ostergotlandes sieviešu koris kopā ar Mūtalas-Vadstenas kamerorķestri, horvātu solists Edmunds Andlers-Boričs), kas uzskatāmi liecināja, ka vienas no reģiona nozīmīgākajām ērģelēm un pati katedrāle ir ļoti iecienīta ārzemju mūziķu vidū, 24. augustā tur izskanēja somu ērģelnieka Marsela Punta koncerts.

Šī programma pievērsa īpašu uzmanību, jo Marsels Punts atzīts par Maksa Rēgera daiļrades speciālistu – viņš nopietni iedziļinājies vācu komponista partitūrās, daudz atskaņojis viņa ērģeļdarbus, bet par šīs mūzikas ierakstu pirms pieciem gadiem saņēmis “Echo Klassik” balvu. Savukārt pats Rēgers, neraugoties uz viņa monumentālo veikumu un mākslinieciskā redzējuma savdabīgumu, patlaban ir pusaizmirsts ne tikai Latvijā vien – viņa solodziesmas šeit neskan, kora mūzika dziedāta tikai epizodiski, simfoniskos un kameropusus aizēnojušas citu komponista laikabiedru partitūras, bet virkne saistošu klavierdarbu, šķiet, līdz šim nav ieskaņoti vispār. Atliek ērģeļdarbi kā zināmākā Rēgera daiļrades daļa, kur arī komponists īpaši konsekventi paudis savas estētiskās nostādnes, rakstot īsteni vāciskā garā radītu “absolūto mūziku”, kuras tīrajās formās no baroka pārmantotā polifonija saplūdināta ar romantisma harmoniskās valodas komplicētību.

Marsels Punts uz Latviju atbrauca ar Rēgera “Introdukciju” un “Pasakalju” no 1902. gada cikla “Monologi” un “Kanconu” no tajā pašā laikā radītā 65. opusa, klāt vēl pievienojot Ferenca Lista fantāziju un fūgu par korāli “Ad nos, ad salutarem undam”. Tātad – tikai trīs darbi, toties varen izvērsti, un šāda repertuāra izvēle vēstīja ne tikai par Marsela Punta uzstāšanās veiksmēm, bet arī par to, ka ērģelnieka labi iecerētie mērķi māksliniecisku piepildījumu diemžēl guva tikai daļēji. Pirmkārt, koncerta gaitā visai ātri kļuva skaidrs, kādēļ ērģelnieks atturējies programmā iekļaut visu divpadsmitdaļīgo ciklu “Monologi” vai arī pārējās vienpadsmit daļas no apjomā analogā 65. opusa, lai gan monogrāfiskai iecerei iepriekšminēto motīvu dēļ te būtu bijusi piemērota vieta. Rēgera “Introdukcijas” un “Pasakaljas” mūzika plūda un plūda, bez sevišķiem tematiskiem kontrastiem, bez krasiem emocionāliem pavērsieniem, kur bija grūti atrast kādu atmiņā paliekošu pieturas punktu. Bez šaubām, tajā rodamās grandiozās dimensijas, izteiksmes majestātiskumu un neoklasicisma inspirētos struktūras modeļus Marsels Punts atveidoja precīzi, prasmīgi un ar vērā ņemamu virtuozitāti. Ņemot vērā, ka somu viesmākslinieks savu doktora disertāciju veltījis tieši metronoma zīmju atšifrējumiem Rēgera ērģeļmūzikā, jādomā arī, ka viņa pieeja skaņdarbu temporitmam bija visnotaļ autentiska – cits jautājums, cik lielā mērā tā spēj uzrunāt mūsdienu klausītāju. Tomēr interpretācijas emocionālais veidols tā arī palika diezgan vienveidīgs – gan tādēļ, ka solists acīmredzami neatrada īsto atslēgu Rēgera darbos ieslēpto muzikālo impulsu kolorītākai un dzīvīgākai atklāsmei, gan arī tādēļ, ka Rīgas Doma ērģeļu bagātīgi piedāvātās tembrālās iespējas Marsels Punts pienācīgi neizmantoja. Un tas attiecās arī uz lakoniskākās un raksturā liriskākās “Kanconas” lasījumu – iztrūkstot tembru pretstatījumiem un visam skanējumam izgaismojoties atturīgās pasteļkrāsās, atskaņojuma mākslinieciskā dramaturģija galvenokārt balstījās uz dinamikas kontrastiem, taču ar to vien nepietika.

Ferenca Lista fantāzijas un fūgas interpretācija koncerta otrajā daļā raisīja līdzīgu jautājumu – kādēļ Marsels Punts bija izvēlējies tieši šo partitūru? Jo Lista pirmais un vienlaikus pats plašākais ērģeļdarbs ar īpašu oriģinalitāti neizceļas – ar liekvārdību gan, kas ir visai uzskatāma pat uz 19. gadsimta romantisma “dievišķo garumu” fona. Iespējams, arī tādēļ, ka Lista opusa centrālā tēma ņemta no Džakomo Meierbēra operas “Pravietis”, taču franču “lielās operas” vēsturisko sižetu melodramatiskā patētika, mūzikas dekoratīvisms un veselu piecu cēlienu izvērsums jau sen kļuvis par neglābjami aizgājušā laikmeta zīmi. Un Lista fantāzijā un fūgā komponists tad nu arī mērķtiecīgi pievērsies Meierbēra operas daudzskaitlīgo tēlu un intonāciju ietērpam ērģeļu faktūrā, kur pat visizcilākajam solistam nāktos pamatīgi nopūlēties, lai piesaistītu klausītāja uzmanību visa skaņdarba garumā.

Iespējams tomēr, ka somu ērģelnieka koncerts izceltos ar paliekošāku vērtību, ja viņš nākamreiz Rīgas Domā izlemtu atskaņot kādu no Rēgera monumentālajiem opusiem pilnībā – galu galā šādās iecerēs ir sava pievilcība. Taču daudzsološāks ceļš būtu pretstatīt Rēgera klasiski izsvērto vēstījumu Paula Hindemita izaicinošajai, ironiskajai un emocionāli distancētajai balsij, abu komponistu salīdzinājumā rodot bagātīgāku un spraigāku muzikālo izteiksmi.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+