RIBOCA2: kā izvairīties no pasaules gala? 1
Uzticoties mākslas spējai rosināt domu apmaiņu par jautājumiem, kas skar mūsu nākotnes izredzes, otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA2) būs veltīta pozitīva iznākuma scenārijiem, informē rīkotāji.
Pasaules gals vienmēr ir nomācis ļaužu prātus. Līdz šim vairumā nostāstu un pareģojumu bojāeja bijusi saistīta ar kādu ārējas dabas fenomenu – krītošu debesu ķermeni vai visaptverošu epidēmiju, toties tagad nākas sadzīvot ar zinātnes pētījumos balstītu atziņu, ka tikai cilvēks pats ir atbildīgs par gaidāmo izmiršanu.
Kā varam veidot iekļaujošu sabiedrību, kurā starp dažādām būtnēm valdītu savstarpēja solidaritāte? Kā no jauna apsvērt mūsu kultūras vērtības laikā, kad vieglāk ir iztēloties pasaules galu nekā kapitālisma beigas? Kuras mitoloģijas spētu aizstāt progresa vēstījumu, kas dominējis pār modernisma laikmetu? Un vai mākslas spēkos ir piedāvāt alternatīvas tam, kā savu Zemi esam apdzīvojuši līdz šim?
Biennāles kuratore Rebeka Lamarša-Vedela (Rebecca Lamarche-Vadel) programmas koncepcijā īpašu vietu atvēlējusi dažādu jomu vizionāriem, kas globālo krīžu kontekstā nepakļaujas cinismam vai politiskam izmisumam.
Iestājoties pret cinismu un politisku izmisumu, baiļu paralīzi transformējot rīcībspējā un riskus uztverot ar entuziasmu, biennāle meklēs alternatīvus veidus, kā spriest un rīkoties kopējās nākotnes labad.
Biennāles programmas veidošanā Lamarša-Vadela plānojusi uzaicināt 60 māksliniekus un radošus citu nozaru pārstāvjus no Baltijas reģiona un starptautiskās arēnas, kuru darbi izaicina mākslas tradicionālās definīcijas un paplašina tai ierastos darbības laukus ārpus strikta disciplīnu iedalījuma.
RIBOCA2 notiks no 2020. gada 16. maija līdz 11. oktobrim, atvērto durvju dienas mediju pārstāvjiem un mākslas nozares profesionāļiem – 14. – 15. maijā.
Viņu pētījumi pārvaicā iesakņojušos pieņēmumus, ļaujot radīt darbus, kas kalpo par katalizatoru alternatīviem veidiem, kā skatīties, klausīties un just. Izplešoties Rīgas parkos un agrākajās rūpniecības zonās, esot gan pilsētas nomalēs, gan iedzīvotāju mitekļos, ap pieminekļiem un restorānos, viesnīcās un ostās, biennāles programma sekos nepastarpinātās klātbūtnes principam, lai ietvertu sevī pilsētas mainīgās ekosistēmas pulsus un ritmus.
