Riņķa dancis ap Latvijas kino zelta fondu 0
Pirms nedēļas Rīgas apgabaltiesa noraidīja Kultūras ministrijas (KM) prasību gandrīz septiņus gadus ilgušā strīdā ar Rīgas kinostudiju par mantiskajām tiesībām uz 973 filmām, kuras tapušas Latvijā starp 1964. un 1990. gadu. Spriedums tādējādi ir pretējs pirmās instances spriedumam, kas prasību apmierināja, un, visticamāk, tiesvedība turpināsies, jo vakar KM advokāts atzina, ka spriedums tiks pārsūdzēts.
Divu īpašnieku ēnā
Dramatiskajam stāstam par padomju laikā tapušo latviešu filmu likteni, bet it īpaši – to autoru tiesībām saņemt atalgojumu par paveikto – pamats tika ielikts pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, nododot privatizācijai Valsts Rīgas kinostudiju un skaidri neatrunājot privatizācijas noteikumos dalījumu fiziskajā un intelektuālajā īpašumā. Tādējādi tika radīta situācija, kurā nav īsti skaidrs, kurš rūpējas par šo visai apjomīgo un kultūrvēsturiski, kā arī daudzos gadījumos mākslinieciski vērtīgo mantojumu, kuram ir pienākums to saglabāt nākamajām paaudzēm, atjaunot, rūpēties par pieejamību sabiedrībai – un arī maksāt atlīdzību autoriem par tiem gadījumiem, kad filmas tiek izrādītas.
Faktiski kopš 2007. gada padomju laikā tapušās filmas atrodas it kā starp diviem saimniekiem: Kultūras ministriju un a/s “Rīgas kinostudija”. Nacionālā kinocentra (NKC) juriste Laura Ģērmane situāciju komentē šādi: “Saskaņā ar Filmu likumā un NKC nolikumā noteikto Autortiesību likumā paredzētās licences tādu filmu izmantošanai, kuru autortiesības vai blakustiesības pieder vai piekrīt valstij, izsniedz NKC. Papildus NKC izsniegtajai licencei licences ņēmējam jāsaņem autortiesību subjektu atļauja filmu izmantošanai, kārtojot šo jautājumu ar Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūru/ Latvijas Autoru apvienību (AKKA/LAA).”
“Rīgas kinostudija” nekad nav iesniegusi oficiālu prasību apturēt NKC un AKKA/LAA izsniegtās licences, tomēr vienlaikus arī pati slēdz līgumus par padomju laikā tapušo filmu izrādīšanu. Tā, piemēram, Ogres televīzija (OTV), kura regulāri nedēļas nogalē demonstrē padomju laikā tapušās filmas, līgumu slēgusi tieši ar a/s “Rīgas kinostudija”, “Kultūrzīmēm” apstiprināja OTV vadītāja Dace Tribocka, un nemaksā licences maksu ne NKC, ne arī AKKA/LAA, – attiecīgi filmu autori par šīm rādīšanas reizēm atlīdzību nesaņem.
Abas organizācijas, kuras administrē filmu rādīšanu, izteikušas televīzijas kanālam savas pretenzijas, taču nekādu atbildi nav saņēmušas. AKKA/LAA audiovizuālo darbu nodaļas vadītāja Ance Krastiņa aizrāda uz vēl lielāku problēmu autoru attiecībās ar a/s “Rīgas kinostudija”: atlīdzība netiek maksāta arī no tiem ienākumiem, kurus uzņēmums saņem par filmu izplatīšanu ārvalstīs. “Piemēram, Rīgas kinostudija 2007. gada nogalē ar Dānijā reģistrētas kompānijas “Voxell Aps” starpniecību izplatīja filmas visā bijušajā PSRS teritorijā, AKKA/LAA pārstāvētajiem filmu autoriem un viņu mantiniekiem autoratlīdzību par viņu veidoto filmu izplatīšanas tiesību pārdošanu nemaksājot. AKKA/LAA uzskata, ka, visus šos gadus izplatot filmas, Rīgas kinostudijas pienākums bija samaksāt visiem filmas autoriem – režisoriem, scenārija autoriem, komponistiem, operatoriem un filmu māksliniekiem – pienākošos autoratlīdzību,” norāda A. Krastiņa.
Rīgas kinostudija nenoliedz, ka 2011. gada novembrī noslēgusi līgumu ar Krievijas Valsts televīzijas un radio programmu fondu (Tele–radio fonds), saskaņā ar kuru ienākumi no strīdus ābola filmām dalāmi uz pusēm, ja pasūtītājs savulaik bijis Tele–radio fonds, savukārt no peļņas par filmām, kas radītas pēc Rīgas kinostudijas iniciatīvas, 75% nonāk Rīgas kinostudijas rīcībā – tā intervijā žurnālam “Kapitāls” 2012. gadā atzinis Rīgas kinostudijas valdes priekšsēdētājs Armands Liberts.
Autori vēlas savu tiesību atzīšanu
Strīdā starp valsti un Rīgas kinostudiju, šķiet, aizmirsies pats galvenais: to tiesības, kuri visvairāk darījuši, lai filmas, kuru piederību abas puses nespēj sadalīt, vispār būtu tapušas. Uz jautājumu, kam un kādā veidā būtu vislabāk administrēt visus ar padomju laikā tapušā kinomantojuma saglabāšanu, apriti un atjaunošanu saistītos jautājumus, atbildi saņemt izdevās tikai daļēji. Iespējams, tas skaidrojams ar AKKA/LAA izmantoto pamatojumu: vispirms jānonāk pie skaidrības, kam īsti filmas pieder, un tikai tad vērts lemt, kā tās vislabāk administrēt. Tomēr par tik nozīmīgu jautājumu kā nacionālais audiovizuālais mantojums vismaz valsts iestādēm būtu jābūt skaidrai vīzijai.
Latvijas Kinematogrāfistu savienība (LKS) izteikusi bažas par svaigāko tiesas lēmumu un cerību, ka tas tiks pārsūdzēts, jo uzskata – privātās rokās filmas nav drošībā. Šādām bažām ir pamats, atceroties, ka reiz jau Rīgas kinostudija nodeva ekskluzīvās filmu izplatīšanas tiesības faktiski “pastkastītes” firmai “Voxell Aps”, kura nāca ar grandioziem plāniem, bet pazuda pāris gadu laikā.
LKS agrākā priekšsēdētāja un patlaban valdes locekle Ieva Romanova, kura visvairāk iedziļinājusies padomju laikā tapušo filmu jautājumos, LKS vārdā rakstītā vēstulē KM secina: “Tiek apšaubītas filmu faktisko autoru tiesības un to apjoms mūsdienu Autortiesību likuma kontekstā, jauktas filmu autoru tiesības ar producentu tiesībām, ignorētas Bernes konvencijas noteiktās normas.”
Arī pērn ievēlētais LKS valdes priekšsēdētājs Reinis Kalnaellis uzskata: lielākā daļa problēmu ar padomju laikā tapušajām filmām rodas no tā, ka tiesa to mantiskās tiesības vērtē no padomju laika likumdošanas viedokļa. “Bernes konvencija skaidri nosaka: vecās filmas pieder valstij, un autortiesības pieder autoriem,” viņš norāda.
A. Liberts izteicis gatavību parūpēties par visu pušu – valsts, Rīgas kinostudijas un arī autoru – interesēm, uzsverot gatavību ar Rīgas kinostudijas kinematogrāfistu fonda starpniecību 50% kinostudijas neto ieņēmumu izmaksāt autoriem – nepasakot gan, kādēļ atlīdzība nav tikusi izmaksāta no līdzšinējiem ienākumiem. “Ja reiz Rīgas kinostudija atzīst konkrēto autoru autortiesības katram uz savu darbu, AKKA/LAA nav saprotama tās rīcība, slēdzot līgumus par filmu izplatīšanu, bet autoriem un viņu mantiniekiem par filmu izplatīšanu neko nemaksājot,” pauž A. Krastiņa.
Pilnīgas vienprātības nav arī starp padomju laika filmu veidotājiem un patlaban lielākajiem viņu mantisko tiesību aizstāvjiem AKKA/LAA. R. Kalnaellis “Kultūrzīmēm” sacīja, ka LKS apsver iespēju veidot kinematogrāfisko darbu mantisko tiesību pārvaldības publisko organizāciju, kas noteiktu atbilstošākas licenču maksas par kinolenšu izmantošanu un arī lielākas atlīdzības tieši autoriem. AKKA/LAA pret iespējamo konkurentu parādīšanos izturas rezervēti, norādot – jebkurai jaunai organizācijai, kura vēlētos nodarboties ar autortiesību pārvaldīšanu, nepieciešama Kultūras ministrijas izsniegta licence. A. Krastiņa uzsver: licenci piešķir, izvērtējot, vai konkrētā organizācija pārstāv būtisku daļu Latvijas autoru, vai organizācija spēs veikt konkrēto tiesību un izmantošanas veida efektīvu administrēšanu un vai to jau nenodrošina cita mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija.
Skatītājam vienalga?
Strikti ņemot, skatītājam nebūtu jāsatraucas par to, kurš kam izsniedz kādas licences un kurš rūpējas par to, lai filmas viņam būtu pieejamas. Galvenais – lai iecienītās filmas varētu redzēt un lai tās, vēlams, būtu labā kvalitātē. Ja nu televīziju programmas skatītāju vēlmes vēl var ietekmēt, tad filmu kvalitāte diemžēl atkarīga no daudz sarežģītākiem faktoriem, to skaitā – no galīgā tiesas lēmuma, ja Kultūras ministrija izlems pārsūdzēt pagājušajā nedēļā pieņemto lēmumu.
R. Kalnaellis norāda – ja spēkā paliks pašreizējais spriedums, Rīgas kinostudija faktiski var ar atpakaļejošu datumu pieprasīt atlīdzību no līdzšinējiem padomju laika filmu izrādītājiem. Viņš arī uzskata: padomju laikā Rīgas kinostudijā tapušajām filmām būtu jābūt brīvi pieejamām skatītājam.
Interesanti, ka līdzīgu domu izteicis arī A. Liberts, žurnālam “Kapitāls” norādot, ka valstij jābūt iespējai šīs filmas izmantot nekomerciāliem mērķiem demonstrācijai publiskos pasākumos, savukārt Latvijas Televīzija varētu tās rādīt latviešu valodā uz bibliotēkas serveriem. Tāpat A. Liberts esot rosinājis valsti izmantot Rīgas kinostudijas sadarbību ar Tele–radio fondu un digitalizēt padomju laikā uzņemtās kinolentes, kas pašlaik atrodas Krievijā.
Kultūras ministrija Helēnas Demakovas darba pēdējos gados sāka padomju laikā tapušo filmu atjaunošanas programmu, un tobrīd arī izkristalizējās viena no problēmām: lielākai daļai filmu Latvijā glabājas vien kopijas, kamēr tā dēvētais māsters jeb oriģinālā lente atrodama tikai Krievijas arhīvā, kaimiņvalsts ne ikreiz piekrīt to izsniegt, turklāt atjaunošana ir dārgs process.
Tomēr laikā no 2008. gada divās kārtās ar īpašu valsts mērķfinansējumu un ERAF līdzekļiem atjaunotas 12 spēlfilmas un deviņas animācijas filmas no latviešu kino zelta fonda. Tā gan ir niecīga daļa no strīda periodā tapušajām kinolentēm, taču šaubīgajā juridiskajā situācijā skatītāji var būt priecīgi, ka valsts uzdrošinājusies šādam mērķim veltīt gana daudz līdzekļu.
Šobrīd NKC pamatbudžetā nav paredzēts finansējums filmu atjaunošanai, norāda centra juriste, tomēr, “ņemot vērā audiovizuālā mantojuma saglabāšanas un pieejamības nodrošināšanas aktualitāti, NKC sadarbībā ar Kultūras ministriju un citām kultūras institūcijām (Kultūras informācijas sistēmu centrs, Latvijas nacionālais arhīvs) varētu meklēt iespēju turpināt filmu restaurāciju, iespējams, piesaistot tam Eiropas finansējumu līdzīgi kā 2011. gadā”.
Atjaunotais kinomantojums, proti, filmas, kuras par valsts un ERAF līdzekļiem atjaunotas 2011. gadā, iespējams noskatīties publiskajās bibliotēkās portālā filmas.lv.
Uzteicama ir privātā iniciatīva, jo pēdējos gados studijā “Vision” tapušas trīs dokumentālas kinolentes par skatītāju iecienīto filmu uzņemšanu, savukārt SIA “Kinoklubs” DVD diskos izdevis trīs no atjaunotajām kinolentēm ar tās papildinošiem dokumentāliem materiāliem.
Tomēr ir apšaubāms, ka jebkurš privāts uzņēmums varētu pienācīgi uzglabāt un apsaimniekot, vēl jo vairāk – atjaunot tik apjomīgu filmu kolekciju. Tādēļ atliek tikai gaidīt notikumu tālāko attīstību.
NOTIKUMU HRONOLOĢIJA
1996. gada 20. februāris: Ministru kabinets (MK) akceptē Valsts Rīgas kinostudijas nodošanu privatizācijai;
1998. gada 13. oktobris: MK nolemj saglabāt valsts īpašumā valsts kapitāla daļu PVAS “Rīgas kinostudija” 31,31% apmērā jeb 109 409 akcijas;
2006. gada 31. augusts: LU Ekonomikas un vadības fakultātes Starptautisko attiecību institūta lektors Antons Petrovskis iesniedz tiesā pieteikumu uz 125 Rīgas kinostudijā radīto filmu privatizāciju;
2006. gada 3. oktobris: MK nolemj pārdot daļu valstij piederošo kinofilmu un videofilmu uzņemšanas un izplatīšanas a/s “Rīgas kinostudija” akciju, lai ļautu uzņēmumam pretendēt uz Eiropas Savienības finansējumu, saglabājot īpašumā 25% jeb 84 950 akcijas;
2007. gada 3. jūlijs: MK noraida A. Petrovska pieteikumu;
2007. gada 30. jūlijs: MK pieņem rīkojumu par atteikumu nodot privatizācijai autora mantiskās izņēmuma tiesības uz kinostudijā savulaik uzņemtajām filmām, saglabājot tās valsts īpašumā;
2007. gada 1. oktobris: starp Rīgas kinostudiju un “Voxell ApS” tiek noslēgts līgums par Valsts Rīgas kinostudijā laika periodā no 1964. gada 1. jūnija līdz 1993. gada 14. maijam uzņemto kinofilmu un televīzijas filmu tiesību nodošanu;
2007. gada 31. oktobris: Kultūras ministrija (KM) nosūta vēstuli ģenerālprokuroram Jānim Maizītim ar lūgumu izvērtēt a/s “Rīgas kinostudija” noslēgto darījumu par Latvijas kinofilmu un televīzijas filmu tiesību nodošanu “Voxell ApS”;
2007. gada 13. novembris: Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamentā uzsākts kriminālprocess par savulaik Valsts Rīgas kinostudijā uzņemto kinofilmu un televīzijas filmu iespējami nelikumīgu izmantošanu;
2007. gada 14. novembris: arī Latvijas Televīzija nosūta vēstuli ģenerālprokuroram Jānim Maizītim, kurā lūdz prokuratūru izvērtēt Rīgas kinostudijas un “Voxell ApS” noslēgtā darījuma likumību;
2010. gada 5. oktobris: strīdā kā trešās puses iesaistās arī 44 autori, ko tiesā pārstāv Latvijas Kinematogrāfistu savienība (LKS).
Seko tiesāšanās vairāku gadu garumā, līdz 2014. gada 22. aprīlī Rīgas apgabaltiesa pilnībā noraida KM prasību strīdā par mantiskajām autortiesībām uz Rīgas kinostudijā tapušajām 973 padomju filmām, kas uzņemtas laikā no 1964. gada līdz 1990. gada 4. maijam.
Uzziņa
Portālā filmas.lv. ievietotas tādas strīda perioda kinolentes kā “Purva bridējs” (1966), “Četri balti krekli” (1967), “Nāves ēnā” (1971), “Ceplis” (1972), “Ābols upē” (1974), “Vecāks par desmit minūtēm” (1978), “Vanadziņš” (1978), “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), “Vai viegli būt jaunam?” (1986), “Šķērsiela” (1988).
Tās var noskatīties no publisko bibliotēku datoriem.
Viedokļi
Cik šobrīd sabiedrībai ir pieejamas padomju laikā tapušās latviešu kinofilmas?
Longina Liepa, konditore: “Tas ir atkarīgs no sabiedrības vēlmes un aktivitātes. Ja cilvēki vēlēsies tās redzēt, tad tā atradīs veidu. Šīs filmas ir pieejamas gan DVD, gan ik pa laikam var redzēt televīzijā.”
Irēna Zaube, advokāte: “Kad es augu, filmas nebija pieejamas, ja neskaita Latvijas Televīziju. Bet tur parāda tikai populārākās – “Velna kalpus” utt. Bet tādas filmas, kā, piemēram, “Šīs bīstamās balkona durvis” nav pieejamas.”
Agnese Sarguna, Latvijas Kultūras akadēmijas studente: “Manuprāt, padomju laikā tapušās latviešu kinofilmas sabiedrībai ir pietiekami pieejamas, jo tās gan regulāri tiek rādītas televīzijā, gan daļa pieejamas youtube un nopērkamas DVD formātā.”
Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmas direktors, lektors: “Domāju, ka pietiekami pieejamas, īpaši TV. Varētu organizēt latviešu kino zelta fonda filmu festivālus.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
