Robežu pārvarēšana 0
Laikmetīgās mākslas centrs piedāvā izstādi “Berlīne–Rīga. Partitūras nenoteiktām vietām”, kas būs apskatāma līdz 8. maijam Kaņepes kultūras centrā.
Izstādē “Berlīne–Rīga. Partitūras nenoteiktām vietām” laikā un telpā satiekas atšķirīgas ģeogrāfiskas un kultūras vietas, un mākslinieciskās stratēģijas, kas turpina paplašināt un pētīt mākslas robežas, un izspēlēt “partitūras nenoteiktām vietām”, kas eksistē gan fiziskā telpā, gan iztēlē.
Kopējais izstādes izejas punkts ir saistīts ar “Fluxus” idejas raksturojošiem elementiem kā starptautiskums, spēle, eksperimenti, vienkāršība, saikne ar ikdienas dzīvi, tās lietām un vidi, robežu pārvarēšana.
Pagājušā gadsimta 60. gados “Fluxus” izveidojās kā starptautisks mākslinieku, komponistu un dizaineru tīkls, kas savos darbos kombinēja dažādus mākslas medijus un disciplīnas.
“Fluxus” pārstāvji pārsvarā izpauda sevi neodadaisma trokšņu mūzikā un vizuālajā mākslā, dažkārt arī literatūrā, vides plānošanā, arhitektūrā un dizainā.
Visu mākslu virzienam “Fluxus” pamatnoteikumi mākslai bija šādi: tas nav stils vai kustība, tā ir attieksme, “Fluxus” ir intermēdija, to darbi ir vienkārši – māksla neliela, teksti īsi, performances neilgas, tā būtiska sastāvdaļa ir humors. Ļoti nozīmīga loma bija arī īsfilmām, kurās to autori – šodienas laikmetīgās mākslas “klasiķi” Nams Džuns Paiks, Džordžs Mačūns, Volfs Fostels, Diks Higins u. c. – izspēlējot allaž klātesošo humoru, atsedza iespaidus gan no ikdienas dzīves, dzen filozofijas, zinātnes utt., dažādās tēmas kombinējot poētiskās kolāžas. “Fluxus” īsfilmas manifestē ideju – kino režisors nevis kā milzu komerciālas industrijas sastāvdaļa, bet gan neatkarīgs mākslinieks – autors, kura mākslinieciskā pašizpausme ir ārkārtīgi intīms un personisks process, panākams vienkāršiem, minimāliem līdzekļiem – tēma, kas īpaši aktualizējusies mūsdienu digitalizācijas un ikvienam pieejamo tehnoloģiju laikmetā. Izstādes laikā norisināsies arī “Fluxus” filmu seanss, kas piedāvās nelielu ieskatu šajā mantojumā.
Izstāde piedāvā arī retrospektīvu atskatu uz plašākai publikai mazināmo, taču vēsturiski nozīmīgo personību Valdi Āboliņu, kuram bija būtiska loma laikmetīgās kultūras ienešanā un iedvesmošanā gan Rīgas, gan Berlīnes mākslas dzīvē 20. gs. 70. un 80. gados.
Leģendārais dendijs un hipijs – mākslas menedžeris V. Āboliņš 60. gados iesaistījās “Fluxus” mākslas kustībā un kļuva par slavenās Āhenes galerijas vadītāju, ar kuras vārdu saistīti tādi mākslinieki kā Jozefs Boiss, Volfs Fostels, Nams Džuns Paiks, Jergs Immendorfs u. c., vēlāk arī sarīkojot Jozefa Boisa performanci. 70. gados viņš noorganizēja Maijas Tabakas rezidenci Berlīnē Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta (DAAD) stipendijas ietvaros un Diseldorfas starptautiskajā mākslas tirgū (1973) sarīkoja izstādi “20 mākslinieki no Padomju Latvijas”.
Izstādes “Berlīne–Rīga. Partitūras nenoteiktām vietām” darbi nebalstās tikai uz vēsturiskā “Fluxus” formu atkārtojuma, bet atrod ar to jaunus saskarsmes punktus, radot savstarpējus dialogus, paralēles un tīklojumus, kas pārklājas viens otram pāri – kā partitūras nenoteiktām vietām pār Rīgu un Berlīni. Izstādē piedalās mākslinieki Valdis Āboliņš, Kristīne Alksne, Evelīna Deičmane sadarbībā ar Paulīni Reki, Ulrihs Fogls, Ivars Grāvlejs, Benjamins Grēbers, Inga Ģibiete, Romans Korovins, Maija Kurševa sadarbībā ar Edgaru Jurjānu.
