Tirdzniecības centrs maina īpašnieku, simtgade pārvēršas par naudas tērēšanu. “LA” nedēļas apskats 1
Nedēļas apskats
Cilvēks. Rokzvaigzne – Emanuels
Vilkme – ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par 40 gadus veco Francijas prezidentu Emanuelu Makronu.
Grūti iedomāties šodienas Eiropas līderu plejādē politiķi, kuru, piemēram, ierodoties uz uzrunu Eiropas Parlamentā, pie ieejas, uz kāpnēm, balkoniem un terasēm, starp košumaugiem un kolonnām sagaidītu pūļiem kabinetus un pienākumus pametušu interesentu ar viedtālruņiem izstieptajās rokās, gatavi iemūžināt politiķi gan vienu pašu, gan pavadoņu ieskautu, gan iemānīt kadrā arī sevi – “pašītī” jeb “selfijā” un pēc tam to visu ne bez lepnuma publicēt arī savā kontā sociālajos tīmekļos. Visas kameras bija tikai un vienīgi Francijas prezidenta virzienā. “Rokzvaigzne!” – tā Makrona fenomenu nodēvēja kāda labi Eiropas politiku un sabiedrības pulsu pārzinoša eksperte Briselē.
Nenoliedzami, Makrons ir strauji aizslaucījis nogurušās Francijas vakardienas seju un sācis ar jaunu jaudu un enerģiju. Viņam piemīt lieliskas saziņas spējas un runas dāvanas, nevainojama humora izjūta un empātija, ko iespējams, viņam palīdzējusi izkopt dzīvesbiedre, bijusī drāmas skolotāja Bridžita Makrona. Tikpat nešaubīgi Emanuels Makrons ir arī eiropietis, kurš aizrautīgi tic dziļākai Eiropas Savienības integrācijai. Un, iespējams, Francijas lomas nostiprināšana Eiropas līdera statusā viņam, ja ne ir svarīgāka, tad padodas labāk nekā pašmāju sociālo vajadzību, veselības reformas, ekonomiskās izaugsmes un citu jautājumu risināšana. Ne velti jaunākās aptaujas Francijā liecina, ka 58% iedzīvotāju tomēr ar Makronu ir neapmierināti. Liela daļa atzīst, ka viņš ir nostiprinājis Francijas vietu Eiropas Savienībā un uzlabojis tās tēlu ārzemēs, taču vien 30 procenti domā, ka prezidents saprot pašas Francijas iedzīvotāju rūpes.
Latvijai ir svarīga Makrona dedzība par ciešāku un stiprāku Eiropas Savienību. Taču Makrons ir arī lielas, politiski un ekonomiski spēcīgas valsts prezidents, kuram gluži objektīvi var būt svešas mazāku un jaunāku valstu ikdienas vajadzības. Atcerēsimies viņa kritiku par darbinieku norīkošanas direktīvu un lēto darbaspēku no Austrumeiropas.
