Rundāles pils 279. dzimšanas dienā atvērs trīs jaunas telpas 0
Svētdien, 24. maijā, Rundāles pilī ar Imanta Lancmaņa monogrāfijas “Rundāles pils. Vēsture” prezentāciju, smaržu vāžu darbības uzsākšanu un pastāvīgās ekspozīcijas “No gotikas līdz jūgendstilam” trīs telpu atklāšanu tiks atzīmēta 279. gadadiena, kopš ielikts pirmais pamatakmens pils celtniecībā, stāsta pils sabiedrisko attiecību speciāliste Ruta Bemberga.
24. maijā dekoratīvās mākslas pastāvīgajā ekspozīcijā “No gotikas līdz jūgendstilam” tiks atklātas trīs telpas, kas veltītas rokoko stilam, aptverot laiku no 18. gadsimta 30. līdz 70. gadiem.
Pirmā telpa iecerēta kā vīzija par rokoko laikmetu, kur atsevišķie eksponāti brīvā un asimetriskā kārtojumā projicējas uz Latvijas piļu, muižu un baznīcu fragmentu foto kolāžas fona, kas klāj visas sienas un griestus. Centrālais eksponāts – zeltītās durvis no Svētes pils, Kurzemes hercoga Pētera izpriecu rezidences. Telpā būs apskatāms arī Hercoga bibliotēkas ozolkokā grieztais skapis, vienīgais oriģinālais priekšmets, kas saglabājies no Rundāles pils 18. gadsimta 60. gados tapušā apmēbelējuma.
Otrā – vesela iebūvēta telpa ar zaļi krāsotiem un sudrabotiem sienu paneļiem, kas uz Rundāles pili pārceļojuši no Puzes muižas Kurzemes ziemeļos. 18. gadsimta 70. gados tapusī “Zaļā zāle” ir vienīgais piemērs Latvijā koka paneļu pielietojumam, jo pat Kurzemes hercogu rezidenču vidū tikai Jelgavas pils hercoga guļamistabā sienas bija klātas ar lakotiem paneļiem. Puzes muižas kungu māja jau sen ir nograuta, paneļi tika izglābti 1964. gadā, tie restaurēti 2014.-2015. gadā.
Trešā telpa ir porcelāna kabinets. Tajā trīs vitrīnās rādīts Eiropas porcelāna “zelta laikmets” – dažādu Eiropas valstu 18. gadsimta ražojumi, kas aizsākās ar Meisenes manufaktūras dibināšanu 1710. gadā. Tā arī visplašāk ir pārstāvēta gan ar vāzēm, galda traukiem, svečturiem, gan ar rokoko laikā tik iecienītajām miniatūrajām figūriņām.
Pils dzimšanas dienas ietvaros paredzēts uzsākt un demonstrēt smaržu vāžu jeb popūriju darbību ekspozīcijas telpās. Īpaša loma smaržu traukiem bija 18. gadsimtā, kad nepieciešamība apslāpēt sadzīves smakas, ko radīja zemā higiēnas izpratne, apvienojās ar tieksmi pēc interjera greznības un mīlestību uz skaistiem lietišķās mākslas priekšmetiem. Rokoko laikmetā vairums smaržu trauku pārstāvēja t.s. popūrija tipu (franču val. pot pourri – sapuvušais pods), kur aromātiski kaltētu ziedu, augu, eļļu un sveķu maisījumi pūstot un fermentējoties, atdeva telpai savu smaržu buķeti. Retāk bija sastopami smaržu vāzes un trauki (franc. brûle parfum), kuru saturs izgaroja, pateicoties karsēšanai uz spirta lampiņas.
Muzeja speciālisti rūpīgi pētīja vēstures avotu un attēlus, meklēja dažādas receptes, lai varētu izveidot vēsturiski atbilstošu smaržu maisījumu, bilda Bemberga. Pils ansambļa nodaļas vadītāja Lauma Lancmane: “Muzejā pavasarī uzsākām nelielu vijolīšu lasīšanas akciju, kur nu katram bija iespējams, aicinājām tās salasīt un nest uz muzeju, tur sasālījām, iekonservējām, lai sagatavotu vienu no popūriju sastāvdaļām, tieši tāpat arī darījām pirms Ziemassvētkiem, aicinot kolēģus svētku brīvdienās iekrāt, izkaltēt apelsīnu, citronu, mandarīnu mizas, smaržu vāžu sastāva veidošanai”. Dažādu augu eļļu maisījumi iegādāti ārzemēs, muzejā gatavoti arī garšvielu uzlējumi spirtā un degvīnā, kas tiks jaukti kopā, atbilstošā aromāta pildījumu veidošanai.
Apmeklētājiem Rundāles pils jaunumi būs pieejami no 25. maija.
Savukārt Imanta Lancmaņa grāmata “Rundāles pils. Vēsture”, kuru atklās 24. maijā, ir pirmā daļa no triloģijas, kurā ietilps pils vēsture, tās restaurācija un pils kā objekts. Pirmais sējums veltīts pils vēsturei, stāsta Bemberga. Tas iecerēts kā hronoloģisks vēstījums, rādot visu, kas noticis pils ēkā un tai apkārt. Grāmatā sniegts plašs vēsturiskais fons, laikmeta ainas, sadzīves detaļas. “Pirmajā grāmatā varēs gūt informāciju par pils cēlājiem, apdzīvotājiem, postītājiem un atjunotājiem. Esmu strādājis vairāk kā hronists, liekot runāt dokumentiem, bet dažādi citāti ļaus sajust laikmeta noskaņas, ieraudzīt darbojošos personu lomu pils mainīgajos likteņos,” stāsta Imants Lancmanis. Grāmata izdota, pateicoties mecenātu Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstam.
