Valda Muktupāvela, pazīstamā multiinstrumentālista un etnomuzikologa devums, ir visai ievērojams – viņa veikuma centrā ir kokļu spēles grāmata “Kokles un kokļu spēlēšana Latvijā”, viņš ir arī pirmā latviešu kokļu mūzikas solodiska galvenais varonis (dubultdisks “Muktukokles” un “Tradicionālās kokles”, izdevniecība “Upe”). Nav brīnums, ka arī jauno Valda Muktupāvela sastādīto albumu kā mugurkauls balsta četri viņa paša visai daudzveidīgie ieskaņojumi. “Trejdeviņas kokles” aptver dažādu kokļu skanējuma variantus – ierakstā visai draudzīgi sadzīvo gan etnokokles jeb tradicionālās koklītes, gan t. s. Krasnopjorova kokles, kuras pagājušā gadsimta 40. gadu nogalē iekaroja spēlmaņu un klausītāju simpātijas, gan elektriskās ­kokles. Izpaliek cītaras, kuras tomēr ir stipri atšķirīgas (Igaunijā tās saucot par ciema koklēm), taču arī bez tām skaniskā ainava veidojas interesanta un plaša, jo ieskaņojumu tembrālo pusi daudzveido gan kopspēle ar balsi, gan teju orķestrāla vairāku kokļu kopskaņa, gan saspēle ar citiem instrumentiem – tradicionāliem un arī jaunākiem – citām etniskajām tradīcijām, vēsturiskajiem stiliem, nacionālajām skolām piederīgiem. Ne velti albuma ieskaņojumu vidū ir arī igauņu un somu mūziķes – Leanne Burbo un Jennija Venelainena, jo gadu ritumā kanteles–kanneles–kokles spēles tradīcijas ir attīstījušās, jaukušās, savstarpēji ietekmējušās, pilnveidojušās. Mūsu koklētāji brauc mācīties uz Somiju, somi un igauņi viesojas Latvijā. Šī bagātināšanās un kokļu spēles popularitātes pieaugums ir audzējis gan spēlmaņu skaitu, gan prasmes. Un šobrīd gandrīz katram koklētājam ir savs spēles stils, savi spēles paņēmieni – to visu var izbaudīt, klausoties ierakstu. Latvīte Cirse, Laima Jansone, Valdis un Māris Muktupāveli un citi mūziķi katrs demonstrē savu pieeju šim iespēju ziņā šķietami ierobežotajam, klusajam instrumentam. Kokles var būt kā ūdenslāses, tās var sanēt, dzinkstēt, strinkšķēt, zvanīt, pat dārdēt. Un šī nu ir reize, kad ierakstā var dzirdēt gan iespējami autentiskas tautas mūzikas rekonstrukcijas, gan improvizācijas un oriģinālmūziku. Kokle ir atvērta, joprojām jauna – piecu, desmit, divpadsmit un vairāk stīgās slēpjot attīstības potenciālu dzīvai tradīcijas pārtverei un jaunradei. “Trejdeviņi koklētāji” ļoti koncentrētā un bagātīgā veidā šīs iespējas īsteno.

Lasītākie

Skabejeva ārdās: Krievijas propagandisti sašutuši par Trampa rīcību saistībā ar Ukrainu 5

Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 31

Viedoklis

Linda Tunte: “Es dzeru, lamājos, gāžu politiķus un eju prom no darba” 85

Lasīt citas ziņas

Meklējumi postfolkloras un pasaules mūzikas apcirkņos jaušami arī grupas “Daba san” ieskaņojumā “Vaiņags”. Rīgas Tehniskās universitātes paspārnē esošā grupa piedāvā kopīgi radītās versijas par tautasdziesmu materiāliem – ne jau velti grāmatiņā minētas mūzikas autores – Linda Zonne, Inese Neimane, Solveiga Kaļva, arī komponists Valts Pūce. “Daba san” iet jaunrades ceļu, kas nojaušams arī instrumentārija izmantojumā un mūzikas izteiksmes līdzekļu izvēlē. Itin kā zināma dziesma piedzīvo ritmiskas izmaiņas, kļūst mūsdienīgāka, bet kodols paliek nemainīgi zināms. Ne vienmēr gan vokālās kvalitātes pārliecina, ne vienmēr jūtams stabils balanss starp mūzikas elementiem, taču – lai san! Siltenās noskaņas neformālā vidē ārpus pretencioza profesionālisma varbūt ir tieši tās, kas šobrīd vajadzīgas, lai baudītu vasaru pilnos ziedos.