Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
23. decembris, 2013
Drukāt

Sapņi. Kā tos izprast? (1)

Ilustrācija - Daina GirgensoneIlustrācija - Daina Girgensone

Kāpēc prāta disciplinēto nomoda realitāti ik pa brīdim caursit kontrolei nepakļaujama un pēc citiem likumiem veidota pasaule – sapņi? Kā tos izprast, lai dzīvošana vieglāka, jautājām psihoterapeitam Viktoram Ozoliņam.

– Pie psihoterapeita pēc palīdzības droši vien vēršas arī ļaudis, kurus moka slikti sapņi, turklāt biedējošākie sižeti ik pa laikam atkārtojas?

– Gadījumu, kad kāds lūgtu palīdzību tikai nomācošu sapņu izraisīta diskomforta novēršanai, manā praksē nav bijis. Biežāk notiek tā: cilvēks kādu laiku psiholoģiski jūtas tik slikti, ka beidzot saņemas apmeklēt psihoterapeitu un agrāk vai vēlāk ir gatavs atcerēties un izstāstīt arī savus sapņus. Jo tas ir diedziņš, kuru pavelkot, rodas iespēja runāt par problēmām, kas tobrīd viņam vissvarīgākās.

Lielai daļai cilvēku psiholoģisku sarežģījumu laikā rādās arī nepatīkami sapņi.

Mudināt uz sapņu analīzi tādus, kuri nekad nav jutuši vēlmi to darīt, jāmēģina īpaši neuzbāzīgā veidā. Būtiski, cik katram svarīgs tas, kas norisinās viņa dvēselē. Ja apzinātās prioritātes saistītas tikai ar stāvokli sabiedrībā, naudu vai padarītā darba apjomu un novērtējumu, cilvēks var ilgi nepieņemt domu, ka viņam vajadzīga arī sevis izprašana. Un ka šajā procesā sapņi būtu svarīgi un palīdzoši. Turpretī tie, kurus paša iekšējā dzīve interesē, nav skubināmi ieskatīties savos sapņos. Sevišķi, ja tie ir uzstājīgi un traucējoši.

– Kas jāzina par sapņu veidošanās mehānismu, lai tuvotos to izpratnei?

– Katra psiholoģijas skola to izklāsta nedaudz atšķirīgi. Tomēr visās pieņemama atziņa, ka apzinātā nomoda dzīvē dažādu iemeslu dēļ bieži vai nu neizmantojam kaut ko būtisku no tā, ko esam pieredzējuši, zinām un atceramies, vai arī nevēlamies kaut ko zināt un izliekamies to neredzam. Tas vispārsteidzošākajos variantos un salikumos atspoguļojas sapņos. Norises tajos parasti nav izkārtotas pēc tādas loģikas, kas ļautu saprast cēloņus un sekas. Zudusi nomoda domāšanai nepieciešamā vietas un laika izpratne, sapnī iespējams redzēt notikumus, kas dzīvē nevarētu norisināties vienlaikus, sastapt cilvēkus, kuriem nav pamata būt kopā.

Lielai daļai cilvēku psiholoģisku sarežģījumu laikā rādās arī nepatīkami sapņi.

Kā sacījis austriešu ārsts, psihoanalīzes izveidotājs Freids, kurš pirmais darbā ar pacientiem izmantoja arī atstāstīto sapņu materiālu: pēc pamošanās varam tik vien kā brīnīties – gan par to, cik vārga sapnī kļuvusi mūsu spriešanas spēja, gan par to, cik ļoti esam pārsnieguši savas nomoda fantāzijas iespējas.

Sapņi ir nepieciešami – tiem piemīt, piemēram, psihiskā līdzsvara uzturēšanas funkcija. Jo vairāk cilvēks nomoda dzīvē neatzīst vai ignorē kādu savu vajadzību, vēlēšanos, jūtu vai domu niansi, jo tā psihē kļūst dziļāka, bet mazāk apzināta. Un tas izpaudīsies sapņos – visbiežāk traucējošā veidā.

Kaut arī sapņos domājam līdzīgi, kā to dara trīsgadīgs bērns, tomēr viss, ko skatām, ir mūsu nomoda pieredzē sakrāts, un to vērts paturēt prātā. Lai sapni neaizmirstu, uzreiz pēc pamošanās vismaz pāris teikumos redzēto un izjusto var pierakstīt – pat tad, ja rīts vēl tālu. Taču tam nevajadzētu kļūt par aicinājumu sabojāt miegu, ja pēc tam grūti aizmigt. Tad vieglāk pie sevis nomurmināt redzētā saturu, vismaz kādu epizodi. Vēlāk var meklēt sīkākas nianses, pēc piecelšanās pierakstu izvēršot. Pat ļoti īsi sapņi var skart kaut ko apjomīgu un nozīmīgu. Pirmajā mirklī prātā paliekošais – mazs notikums, īss sižets, no kura it kā neko nevar saprast – gandrīz vienmēr ir tikai pamats asociācijām, kuras analizējot, iespējams restaurēt arī visu stāstu.

– Ja sapnī nekas nenotiek pēc realitātē valdošiem lietu kārtības principiem, kā gan skaidrojami gaišredzības un vieduma redzējumi? Mendeļejevs ķīmisko elementu periodisko sistēmu taču vispirms ieraudzīja sapnī! Un rakstnieces Astrīdas Beināres piedzīvotā tikšanās ar Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas klostera mūķeni Annu Notkenu? Māte Anna viņu, toreizējo angļu valodas skolotāju, sapņos tik ilgi un neatlaidīgi iepazīstināja ar informāciju par aizgājušu gadsimtu notikumiem, ka Beināre sāka to pārbaudīt. Viss atbilda patiesībai. Tapa grāmata Rīgas Dievmātes klosteris, vēlāk arī Aloiza Brenča režisēta filma…

Līdzīgu gadījumu daudz – gan literatūrā aprakstīti, gan paziņu klāstīti: vispirms redzēju sapnī, tad notika īstenībā. Ne tikai labais – varbūt arī slimības un dažādi pārbaudījumi tā tiek nosapņoti?

– Mendeļejeva sapnis ir apbrīnojams, tomēr izprotams bez atsauces uz pārdabiskiem spēkiem. Runājot par citiem piemēriem – var jau būt, ka sapni iespējams tvert arī kā sūtījumu no jomām, par kurām mums maz saprašanas, pieņemot, ka daudzas norises ir ārpus ikdienišķā izpratnes un kontroles. Taču psihoterapija vairāk orientējas uz to, ko cilvēks var sevī sakārtot un pārveidot neatkarīgi no pārdabiskiem spēkiem: mans sapnis ir daļa no manis. Tāpat kā cenšos sakārtot nomoda dzīvi, noderīgi tikt skaidrībā arī par saviem sapņiem.

Psihoterapija vairāk orientējas uz to, ko cilvēks var sevī sakārtot un pārveidot neatkarīgi no pārdabiskiem spēkiem: mans sapnis ir daļa no manis. Tāpat kā cenšos sakārtot nomoda dzīvi, noderīgi tikt skaidrībā arī par saviem sapņiem.

Taču vairākumā šķietami brīnumainu gadījumu saistība ar pārpasaulīgo varētu būt krietni piezemētāka. Cilvēkam šķiet, ka viņš kaut ko uzzinājis, atskārtis vai piesaucis tieši sapņos, taču nereti šādu notikumu gaitu spētu paredzēt arī bez sapņošanas, tikai nomodā šo tematu nav gribējies cilāt. Tas, no kā ikdienā, sevi saudzējot, bieži atgaiņājamies, vai arī tas, ko nomodā pat ar piepūli nav izdevies izgudrot vai atrisināt, dažreiz parādās sapnī, radot iespaidu: piesaucu, piebūru. Mūziķis – melodiju, zinātnieks – atklājumu, kam pēdējā laika domas bijušas piekaltas. Arī tas liecina, ka nomoda dzīve un sapņi ir kopveselums un, pētot vienu tā aspektu – sapņus vai arī nomoda dzīves notikumus –, var dziļāk izprast otru.

– Kāpēc sapņi ir tik atšķirīgi – daži parādās un izgaist, citi ik pa laikam neliek miera? Ja kāds sūdzas, ka viņu visu nakti lietuvēns moka, visiem skaidrs: nejauks sapnis, kas neatstājas.

– Sapņiem, kas atkārtojas, ir vērts pievērst īpašu uzmanību. Taču folklorā lietuvēnu saista arī ar priekšlaicīgā vai vardarbīgā nāvē miruša cilvēka dvēseli. Esmu dzirdējis pat nostāstu par karakalpu no mūsu tautiešu priekšgājējiem, kurš kaujā neapdomīgi nogalinājis mazu puisīti no lietuviešu senčiem. Pēc tam izlietās asinīs rūdītais vīrs vairs nevarējis šo nodarījumu aizmirst, jo zēniņš sācis viņu vajāt. Pastāvīgi ieradies pie slepkavas sapņos…

Tiesa, reāli pārciesta šausmu pieredze, kuras epizodes atkārtojas sapnī, kaut gan vainas un nožēlas jūtas tajās nav izšķirošās, nav ikdienišķa parādība. Tāds lietuvēns var mocīt katastrofu un vardarbību pārcietušus cilvēkus, arī kara veterānus un misijās pabijušos. Tad ir vēlama profesionāla psiholoģiska palīdzība.

Taču pārējiem vērts atcerēties: ja sapņos kāds netīkams motīvs ilgstoši atkārtojas, tas var norādīt uz psiholoģisku problēmu vai pat traumu, kuras apzināšanās, risināšana un seku novēršana reālajā dzīvē dažādu iemeslu dēļ atlikta. Emocijas un fragmenti no situācijām, kurās lēmums pieņemts, bēdas izbēdātas un bailes patiešām atstātas pagātnē, parasti vairs sapnī neatbalsojas.

Cilvēka psihe tā iekārtota – mēs neapzināti, tostarp sapņos, turpinām ņemties ar tādiem pagātnes notikumiem un jūtu samezglojumiem, ko īstajā laikā nav bijis iespējams ne īsti pārdzīvot, ne pārvarēt vai atrisināt. Zināmā mērā pagātne turpinās līdz mirklim, kamēr tās sarežģījumi tiek atrakti, izcelti gaismā un nosaukti vārdā.

Sapni var saprast tikai saistībā ar sapņotāju un viņa dzīves gājumu. Nekādi sapņu grāmatā nosaukti tēli šādam nolūkam neder.

Taču ne jau vienmēr atkārtojumi sapņos ir nomācoši un dramatiski. Daudziem ik pa laikam miegā rādās bērnības vide un ļaudis – jo reālajā tagadnē klājas grūtāk, jo skaistāki ir sapņi, kuros atgriezties bijušajā. Izskaidrojums vienkāršs: kad ļoti vajadzīgs mierinājums, iedrošinājums un stiprinājums, varam to sev sniegt arī neapzināti. Sapnī.

Tā mēdz atkārtoti uzrasties, piemēram, tikšanās ainas ar tiem, pēc kuriem ilgojamies. Vai vismaigākās salabšanas scenāriji ar līdzcilvēkiem, ar kuriem ikdienas attiecības ir rezervētas vai adatainas – atgādinot, cik spēcīga mūsos iekšējā vēlme sakārtot, atjaunot attiecības vai patikt tiem, kurus esam iemīlējuši.

Jau Freids rakstīja: sapņi ir vēlēšanos piepildījums. Pat mokošie, ko izraisa sirdsapziņas pārmetumi vai pavisam nepamatota tieksme sevi par kaut ko sodīt vai izpirkt vainu par pašpiedēvētiem grēkiem. Visus sliktos sapņus tieši tā izskaidrot tomēr nevar.

Daudzās kultūrās vārdu savienojumu es to gribu mēdz aizvietot ar – es par to sapņoju.

Taču tas nenozīmē, ka jebkurš patīkams sapnis ir vienīgi zemapziņas sarūpēts iepriecinājums. Tikpat labi tas var būt sev uzdodams jautājums: vai ar manu nomoda dzīvi viss kārtībā, ja spilgtākās priecīgās emocijas piedzīvoju nevis īstenībā, bet sapņos?

– Ko darīt, ja šajā ceļā uz vēlmju piepildījumu tomēr nav iespējams tikt vaļā no kāda vajātājsapņa. Zinu cilvēku, kurš sapņos bieži laižas pa kalnu upi un ikreiz pamostas brīdī, kad laiva tūlīt uztrieksies klintij.

– Svarīgi nepārbīties – nereaģēt uz dabiskajām bailēm ar centieniem tūdaļ sapni aizmirst, necensties to aizgaiņāt, piemēram, ar miega zālēm. Labāk akceptēt domu: arī tāds sapnis ir mans draugs ceļā pie sevis. Ne vienmēr, taču diezgan bieži palīdz šā emocionāli piesātinātā, pat pārsātinātā redzējuma sīka pārrunāšana, iztirzāšana. Tad notiek kā ar bērniem, kuri piedzīvoto un redzēto labprāt uzzīmē vai izspēlē ar mantiņām, tā daļēji izkliedējot emocionālo stāvokli, kas sapni izraisījis. Tiklīdz briesmas vairs nav šokējoši briesmīgas, kļūst vieglāk saprast, par ko īsti sapnis ir. Kāda papildu nozīme ir tajā sazīmējamiem tēliem un situācijām. Varbūt sapņotājam ar laivām tik vien sakara kā televīzijā redzēti dokumentālie kadri, taču šī šausmu aina kaut kādā veidā pieskārusies viņā neapzināti nobēdzinātajām bailēm un izmisumam.

Taču ne par vienu sapņa pārstāstu nav iespējams pateikt kaut ko jēdzīgu, iekams šādā sarunā nepiedalās pats tā autors. Lielākā daļa no sapņu tēliem un sižetiem vienam nozīmē vienu, citam – citu.

Freids sapņu skaidrošanu nosaucis par tulkošanu, turklāt uzsvēris, ka tā līdzinās darbam ar hieroglifiem, nevis rietumnieku rakstu zīmēm. Vienam un tam pašam hieroglifam var būt ļoti dažādas nozīmes, kas izriet no konteksta.

Sapņa izpratni vairāk nosaka neatlaidība, pieredze un vēlēšanās nekā konkrēta metode. Var pat teikt, ka sapņa materiāls pats vedina uz atbilstīgāko tā tulkošanas veidu.

Ja pēc darbošanās ar sapni jūtams emocionāls atvieglojums – dzīve šķiet labāk saprotama un vairāk sakārtojusies, ar to pastrādāts pietiekami labi.

– Sapni vērts atcerēties un nosaukt vārdos – bet kā, kam? Vajadzētu ķert pie rokas kādu no mājiniekiem: lūdzu, uzkavējies, kamēr pārrunāsim manis redzēto! Varbūt pietiek ar tā apdomāšanu vienatnē vai iegrāmatošanu sapņu kladē?

– Sapņotājs pats sevi tiešām pazīst vislabāk. Domājot par sapni un situāciju, kādā tas piedzīvots, var mēģināt tikt skaidrībā: kāpēc šādu ainu redzēju tieši tagad? Ar kādām izmaiņām manā dzīvē vai varbūt veselībā tas varētu būt saistīts? Kādas asociācijas manī aktivizē? Kāda varētu būt mana sapņa neskatītā, neieraudzītā daļa?

To katrs var analizēt savā nodabā.

Sapņa sakarā ļauties asociācijām, atmiņām, fantāzijām. Šim nolūkam var izvēlēties arī jebkuru tā daļu vai epizodi. Ko tā man atgādina? Kas man nāk prātā? Kādas emocijas pārdzīvoju, domājot par to?
Taču jau Freids centieniem izprast sapņus tikai vienatnē saskatīja arī šķēršļus. Svarīgākais no tiem ir mūsu vēlme un prasme pasargāt sevi no emocionāliem satricinājumiem: nepamanīt netīkamo, atmest to, kam negribas ķerties klāt. Šāda divdabība piemīt ne vien sapņiem, bet arī nomoda dzīvei: līdztekus vēlmei sevi labāk saprast un pazīt vienmēr ir vēlēšanās izsargāties no ciešanām, neskart to, kas sāpina. Tāpēc otra cilvēka palīdzība sapņa izprašanā var būt ļoti noderīga. Ne jau visu sevī var ieraudzīt bez spoguļa. Tikai nepieciešams, lai uz spoguli varētu paļauties.

Tomēr jārēķinās, ka sapņa izvērstā pārrunāšanā ar tuviniekiem objektivitāte ir mazliet apdraudēta, jo katram savi mīļotie šķiet tie vislabākie. Turklāt ar ilgstošu spriešanu par sāpīgiem jautājumiem un sarežģītām problēmām viegli var kļūt par apgrūtinājumu uzklausītājam. Arī tad pastāv risks, ka viņš, gribēdams ātrāk tikt vaļā, kaut ko noklusē vai piepūderē. Teicienam, ka daudzi sāk apmeklēt psihoterapeitu, lai nepaliktu bez draugiem, ir dziļš pamats. Šādās vizītēs iespējas sabojāt attiecības ar draugiem ir vismazākās, turpretī cerība izprast sevi un savus sapņus – vislielākās.

Darbs ar sapņiem ir arī prieks – piemēram, par iespēju ieraudzīt sevi visneiedomājamākajos fragmentos un aspektos, haosā, kāds sastopams tikai sapnī. Un par to, ka ar skatu no malas kāds tomēr var palīdzēt saganīt visu kopā un no haosa kaut ko izveidot. Jebkurš sapnis taču patiesībā esam mēs paši.

Sapņot ir interesanti, aizraujoši un pārsteidzoši. Ir gan izbrīns: es taču dabūju gatavu tādu sižetu, kompozīciju un notikumu pavērsienu, gan lepnums: kā visa tik manī nav!

 

 

Ko darīt, ja sapņi nedod miera

* Paturēt prātā, ka arī nepatīkams sapnis nav ne ļauns, ne bīstams.

* Cenšoties sapni atcerēties, pēc pamošanās vēlams to pie sevis atkārtot; ja nav pārāk apgrūtinoši – pierakstīt.

* Mēģināt atbildēt uz jautājumu: kādēļ tieši tagad sapņoju šo sapni?

* Sapņa sakarā ļauties asociācijām, atmiņām, fantāzijām. Šim nolūkam var izvēlēties arī jebkuru tā daļu vai epizodi.

* Ko tā man atgādina?

* Kas man nāk prātā?

* Kādas emocijas pārdzīvoju, domājot par to?

* Ja sapnī ir savādi, iespaidīgi tēli un personāži, var iztēloties sevi to ādā: ja es būtu (sapnī redzētais), ko domātu? Ko gribētu? Kā justos? Ko censtos pavēstīt sev kā sapņotājam?

* Var vairāk apdomāt tieši to niansi sapņa saturā, kas šķiet visnesvarīgākā, apzinoties: sev nepieņemamas domas vai vēlmes mēs slēpjam no sevis arī sapņos, tādēļ ir vērts svarīgo meklēt tur, kur šķietami nekā nav.

* Censties atbildēt uz jautājumu, vai pēc darba ar sapni kaut kādā ziņā kļuvis vieglāk.

Izjūta, ka skaidrības un miera tomēr nav, tikai apliecina: ar saviem sapņiem vienam pašam darboties ir grūti, vismaz sākumā lietderīgāk par tiem apspriesties ar psihologu vai psihoterapeitu.

 

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Draugiem Facebook Twitter Google+