Latvijā
Izglītība

Kāpēc jūs nesmaidāt? Ārzemju studenti Latvijā nejūtas gaidīti 34


Dilprīts Singhs ir students no Indijas, kurš mācās RTU. Viņš šeit ir pirmo gadu, bet jau  saskāries ar dažādām ikdienišķām problēmām, piemēram, meklējot dzīvesvietu. – Man ir sajūta, ka cilvēki nelabprāt izīrē dzīvokļus ārzemniekiem. Viņu arguments ir – “nekādu studentu”, bet man šķiet, ka tas tomēr ir tādēļ, ka esmu indietis.
Dilprīts Singhs ir students no Indijas, kurš mācās RTU. Viņš šeit ir pirmo gadu, bet jau saskāries ar dažādām ikdienišķām problēmām, piemēram, meklējot dzīvesvietu. – Man ir sajūta, ka cilvēki nelabprāt izīrē dzīvokļus ārzemniekiem. Viņu arguments ir – “nekādu studentu”, bet man šķiet, ka tas tomēr ir tādēļ, ka esmu indietis.
Foto no personiskā arhīva

“Kāpēc viņi nesmaida?”  šādu jautājumu par mums, latviešiem, uzdod gandrīz visi ārvalstu studenti, kuri mācās Latvijā. Galvenais novērojums – latvieši nav draudzīgi un atvērti komunikācijai. Kā studenti iedzīvojas vietā, kur lielākoties nejūtas gaidīti?

Dzīve citā pasaulē

Nav jau noslēpums, ka dzīve citā valstī var būt biedējoša – cita valoda, cita vide, kultūra, jauni cilvēki – ne visi tam ir gatavi. Atceros, ka man bija lieliska iespēja studēt un spēlēt tenisu ASV par velti – un tur studijas maksā ap 40 000 EUR gadā. Toreiz arī trenere teica – lūdzu izmanto iespēju, ne visiem tāda ir! Bet es nobijos no attāluma, kāds mani šķirtu no mājām. Tomēr lielai daļai jauniešu tas nav šķērslis – viņi dodas uz otru pasaules malu, lai iegūtu izglītību, bet, protams, ceļā uz to jāsastopas ar sarežģījumiem.

Dilprīts Singhs ir students no Indijas, kurš mācās RTU. Viņš šeit ir pirmo gadu, bet jau saskāries ar dažādām ikdienišķām problēmām, piemēram, meklējot dzīvesvietu. – Man ir sajūta, ka cilvēki nelabprāt izīrē dzīvokļus ārzemniekiem. Viņu arguments ir – “nekādu studentu”, bet man šķiet, ka tas tomēr ir tādēļ, ka esmu indietis.

Tomēr jaunietis pret Latviju ir ļoti pozitīvi noskaņots, nenožēlo, ka atbrauca un jau domā par mācībām maģistrantūrā.

Dilprīts naudu no vecākiem neprasa, tāpēc ļoti vēlējās atrast darbu, lai pats varētu nopelnīt sev iztiku.

– Tas bija vēl viens grūts uzdevums, jo lielākā daļa darba devēju meklē cilvēku pilnai slodzei, kā arī tādu, kas runā latviski un krieviski. Valodas barjera laikam ir lielākais šķērslis daudziem ārvalstu studentiem. Bet man paveicās un es strādāju “Pakistan kebab” – gatavoju ēdienu.

Students skaidro, ka Indija, saprotams, ir ļoti atšķirīga – tā ir tik liela, cik visa Eiropa kopā, līdz ar to arī kultūras dažādas, laikapstākļi citādi, ēdiens ir ļoti atšķirīgs, bet Dilprītam pret atšķirīgo Latvijā nav nekādu iebildumu:

– Ja godīgi, man šķiet, ka viss ir atkarīgs no tā, kāds tu esi cilvēks. Ja būsi noskaņots pozitīvi, viss būs labi – cilvēki nereti problēmas rada sev paši. Nenoliegšu gan, ka latvieši mēdz būt konservatīvi, nedraudzīgi… Man bija viens incidents, kad Jaungada naktī gāju pa ielu un visiem novēlēju laimīgu Jauno gadu – daudzi pasmaidīja, daži novēlēja to pašu, bet viens puisis sāka mani apsaukāt. Es to visu cenšos pārāk neņemt pie sirds. Ir arī jauki cilvēki, piemēram, Centrāltirgū pārdevēja sāka ar mani draudzīgi pļāpāt, jokot, un, neraugoties uz to, ka viņas angļu valoda nebija lieliska, mēs sapratāmies.

Dils cenšas iemācīties latviešu valodu, kaut vai nedaudz, jo tā viņam šķiet interesanta. Tāpat viņš apmeklē dažādus pasākumus, cenšas iesaistīties mūsu ikdienas dzīvē:

– Būšu atklāts – vēl nezinu neko daudz par jūsu valsts vēsturi, bet es piedalījos lāpu gājienā 18. novembrī – tie ir jūsu svētki, un es vēlējos svinēt kopā ar jums.

Aiješa Safa. Foto no personiskā arhīva

Aiješa Safa – 21 gadu veca studente, arī no Indijas. Viņa Latvijā dzīvo jau pusotru gadu. Lai gan no šīs pašas tālās valsts, viņas novērojumi un uzskati ir pilnīgi citādi.

– Man nevajag latviešu valodu, jo es šeit nestrādāju. Vecāki dod man naudu, un es nestrādāšu, līdz pabeigšu skolu.

Aiješa laiku pavada iepērkoties, un lielākās grūtības, ar kādām viņa saskaras, ir saistītas ar studiju procesu Rīgas Stradiņa universitātē (RSU):

– Es studēju medicīnu. Izvēlējos mācīties Latvijā, jo šeit studēt ir daudz lētāk nekā citās valstīs. Vienīgos sarežģījumus rada mācības – ļoti daudz darba, problemātiski ar visu tikt galā.

Meitene nav pamanījusi, ka komunikācija ar latviešiem būtu sarežģīta, jo viena no viņas tuvākajām draudzenēm ir no Latvijas.

– Jā, protams, latvieši ir citādi, bet daudzi, kurus es pazīstu, ir ļoti jauki. Latvija vispār ir citāda – tā ir daudz mazāka nekā Indija, te ir daudz mazāk ko darīt, nav īpaši daudz vietu, kur aizceļot. Un viss ir ļoti dārgs, lai gan studijas ir lētas. Bet vismaz tas ir kaut kas jauns…

Džeklina Rotkopfa. Foto no personiskā arhīva

Džeklina Rotkopfa no Vācijas studē RGSL. Džeklina atzīst:

– Latvija ir līdzīga Vācijai. Rīga ir ļoti moderna pilsēta, man nebija nekāda kultūršoka, kad uz šejieni pārvācos.”

Lai gan Džeklina skaidro, ka latvieši ir ļoti līdzīgi vāciešiem – nedaudz distancēti, rezervēti –, viņa tomēr ir pamanījusi, ka dažiem cilvēkiem Latvijā nav visai pieklājīgas manieres:

– Es brīnījos, ka veikalā pārdevējas neatņem manu sveicienu, nesmaida, bet ar laiku pie tā pierod. Visi latvieši gan tādi nav – es dzīvoju kopā ar divām meitenēm no Latvijas un viņas ir ļoti draudzīgas, izpalīdzīgas.

Vienīgā lieta, ar kuru vācietei ir problēmas, ir ēšana: – Man ir grūti sameklēt man atbilstošu ēdienu. Pirmkārt, tāpēc, ka es nerunāju latviski, un, otrkārt, esmu veģetāriete. Ļoti gribēju pagaršot dažādus ēdienus, piemēram, pelmeņus, bet bija grūti atrast alternatīvu – piedāvājuma klāsts nav tik plašs.

Džeklina gribēja būt oriģināla un izvēlējās studēt Latvijā: – Jo tas ir neparasts galamērķis, kaut kas citāds. Mani draugi dodas studēt uz Spāniju, bet Latvijā vēl neviens nav mācījies. Un daži mani paziņas ir ceļojuši pa Baltijas valstīm – viņi man stāstīja, cik skaistas ir galvaspilsētas, tad nu nolēmu doties uz Latviju.

Viktorija Liu. Foto no personiskā arhīva

Viktorija Liu no Ķīnas ar mani centās sarunāties latviski. Viņa juta vajadzību mācīties tās valsts valodu, kurā uzturas: — Tā man ir liela problēma – sarunāties latviski. Es kaut vai veikalā, pērkot pārtiku, jūtos neērti, ne savā ādā, jo nemāku sarunāties ar pārdevēju. Tāpēc uzskatu, ka tiem studentiem, kuri dzīvo Latvijā, ir jāmācās valsts valoda – kaut vai nedaudz – sarunvalodas līmenī.

Viktorija ir pieradusi pie tā, ka latvieši nav tik atvērti un draudzīgi: — Latviešiem ir kaut kādi stereotipi, esmu pamanījusi, ka vietējie iedzīvotāji mēdz būt nejauki pret ārzemniekiem, bet tas nenozīmē, ka tādi ir visi Latvijas iedzīvotāji. Pāris mani draugi ir latviešu studenti. Tāpat, protams, draudzējos arī ar savējiem – studentiem no Ķīnas.

Viktorijai ļoti pietrūkst ķīniešu ēdiena, bet pāris reizes viņa ir pusdienojusi “Lido”, un it nemaz nav to nožēlojusi: — Jā, man pietrūkst “māju” ēdiena, bet arī Latvijā ir daudz kas garšīgs, interesants un jauns, ko nobaudīt.

Meitene ļoti diplomātiski atzīst, ka īpašu grūtību nav un sūdzēties negribas: — Nenožēloju, ka atbraucu uz Latviju. Un galu galā pati to izvēlējos. Protams, bija grūti adaptēties, jo Latvija man bija pavisam sveša, bet ar laiku pierod pie visa.

Integrācija nenotiek

RSU maģistra studiju programmas "Komunikācija un mediju studijas" vadītāja Ilva Skulte. Foto - LETA

RSU maģistra studiju programmas “Komunikācija un mediju studijas” vadītāja Ilva Skulte ir novērojusi, ka ārzemju studentu integrācija mūsu sabiedrībā nenotiek:

– Integrācija ir ļoti minimāla. Studenti nav ieinteresēti integrēties, viņi šeit vienkārši mācās. Jā, kaut kādas latviešu valodas zināšanas viņiem ir, bet neredzu vēlmi to mācīties. Un tas viņiem liedz apgūt mūsu kultūru, piemēram, viņiem nav motivācijas aiziet uz teātri, koncertu, bet tas jau būtu sīkums – viņi vienkārši nejūt šo vidi, un tas mani skumdina. Esmu diezgan pārliecināta, ka lielākā daļa pat nezina, kas ir Latvijas Valsts prezidents. Ilva, diendienā strādājot universitātē, bieži saskaras ar ārzemju studentiem un pamana, ko viņi dara, ar ko kopā pusdieno un mācās: – Viņi neiedraudzējas ar latviešiem. Tādi gadījumi ir ļoti reti – viņi veido savas grupiņas. Ļoti reti ēdnīcā redzu, ka ārzemju studenti pusdienotu kopā ar latviešu studentiem. Bet nevar jau apgalvot, ka tā ir ārzemnieku vaina. Profesore uzskata, ka daļa šīs situācijas atbildes ir arī mūsu sabiedrības nespējā pieņemt citu valstu pārstāvjus:

– Iespējams, mēs paši neesam atvērti. Problēma ir normu trūkumā, tajā, kā traktējam ārzemniekus. Ārzemnieks – tas ir kaut kas nepierasts. Nu un, ka viņš kopā ar tevi sēž seminārā, ka viņam ir jārisina tie paši uzdevumi un problēmas? Tāpat latviešu studenti kautrējas, nezina, vai drīkst uzrunāt to svešo vai ne. Cilvēki nemāk atrast pareizo komunikāciju.

Ilva, kura vada seminārus arī tieši par kultūru atšķirībām – tajos kopā sanāk gan latviešu, gan ārzemju studenti –, ir pamanījusi, ka ārzemnieki domā: mēs esam nepieklājīgi:

– Viņi visi kopā reiz nosprieda, ka latvieši ir nepieklājīgi, bet viņi to neteica kritiski vai ļauni, tas vienkārši bija tāds novērojums, atšķirība, kuru viņi bija ievērojuši savas pieredzes dēļ. Viena dāņu meitene man teica, ka latviešiem vārdi “piedodiet” un “atvainojiet” laikam ir par garu, lai tos tik bieži izrunātu.

Ārzemju studenti nav naidīgi noskaņoti, viņi redz problēmu, bet uz to skatās iejūtīgi: – Viņiem pietrūkst, ka neuzsmaida, neatvainojas, nepasveicina. Manuprāt, lielākā problēma ir normas, kuras mums katram ir citādas.

Kopumā ārvalstu studenti esot ļoti centīgi, reizēm studiju procesam pat traucē tas, cik zinoši viņi ir: – Tie, kas brauc mācīties uz citu valsti, nav vidusmēra studenti. Viņiem ir ļoti labi rezultāti, liela interese mācīties. Piemēram, franču studenti vienmēr sīki un smalki uzzina visus nosacījumus, kas jāpilda, lai pasniedzējs būtu apmierināts ar darbu. Nekad nav bijis iemesla novērtēt paveikto mazāk par astoņām ballēm. Ārzemju studenti nereti ir daudz motivētāki. Un jāatzīst, ka viņi tiešām ir pieklājīgi – no latviešu studentiem saņemu anonīmas vēstules par to, cik mana angļu valoda ir briesmīga, bet ārzemju studenti vienmēr iedrošina mani runāt angliski.

Simona Šjadīte. Foto no personiskā arhīva

Pieņemt tādus, kādi esam

Simona Šjadīte studiju gados dzīvoja kopmītnēs, kur iepazinās ar ļoti daudziem ārvalstu studentiem: – Vienmēr esmu ieinteresēta izprast citas kultūras un cilvēkus. Es tiešām priecājos, ka arī mūsu valsts kļūst atvērtāka, tā mainās, kļūst multikulturāla. Pirmā problēma, kuru saskatīju, kad iepazinos ar ārvalstu studentiem, – viņi ir šokā par mūsu sabiedriskajām tualetēm. Daudzu valstu pārstāvjiem pēc tualetes apmeklējuma ir jānomazgājas tā saucamajā bidē. RSU labierīcībās tādas ekstras ir iekļautas, bet lielākoties sabiedriskajās tualetēs par ko tādu var tikai sapņot. Tad nu tie studenti nēsā līdzi burkas ar ūdeni, lai var noskaloties. Bet tiešām jāatzīst, ka tā ir problēma – reizēm pat tāda lieta kā tualetes papīrs un ziepes pie izlietnes ir retums. Studiju laikā sadraudzējos ar indietēm un ķīnietēm. Viena no indiešu meitenēm tieši mācību gados pievērsās islāmam. Viņa bija ļoti atsaucīga, nenosodīja citas kultūras, bet es brīžiem jutos ļoti neērti, jo staigāju drēbēs, kuras nenosedz visas ķermeņa daļas, piemēram, svārkos. Kad viņa klauvēja pie durvīm, es mudīgi vilku bikses un džemperi, jo zināju, ka viņu kultūrā visam jābūt nosegtam, bet pēc laika sapratu, ka tādā veidā es sevi izmainu – un mēs galu galā visi taču neesam vienādi. Pastāstīju, kā jūtos, un tad mēs visi kārtīgi izsmējāmies, jo, kā izrādās, viņi, ārzemnieki, jūtas tāpat. Galvenais ir komunikācija, visu var izrunāt. Un, manuprāt, tas ir tik īpaši, ka katram ir savas vērtības un principi – nevajag to slēpt.

Gaišs skats uz nākotni

"ESN Rīga" prezidente Anda Zamure

Lai ārvalstu studentu iejušanās mūsu sabiedrībā noritētu veiksmīgāk, izveidota organizācija “Erasmus Student Network” (ESN).

– Mūsu mērķis ir ārzemju un apmaiņas studentu integrācija uzņemošajā valstī – vēlamies veidot tolerantu, demokrātisku un vienotu sabiedrību. Ikdienā mēs rīkojam dažādus pasākumus ārzemju studentiem, piemēram, izbraucienus pa Latviju un kaimiņvalstīm, – saka “ESN Rīga” prezidente Anda Zamure. Viņa uzsver, cik sarežģīta ir komunikācija starp latviešu un ārvalstu studentiem: – Studenti dažkārt ir pārsteigti par to, cik noslēgti un nerunīgi mēs, latvieši, reizēm esam, bet ar laiku pierod. Vairāk viņi uzturas viens otra kompānijā, mazāk ar latviešiem, tomēr mēs, organizācijas biedri, esam tie, kas cenšas šo atgriezenisko saiti veidot. Protams, pastāv valodas barjera, īpaši ar vecāka gadu gājuma cilvēkiem, piemēram, universitātes darbiniekiem. Nav jau arī tā, ka kāds tiek speciāli atraidīts, vienkārši latviešu studentiem par atbraucējiem interese ir maza. Tomēr pēc laika, padzīvojot šeit, studenti to saprot un pieņem, un daži arī izveido ciešas saites ar latviešu draugiem.

Valodas barjera ir liela problēma, tomēr ir arī nopietnāki sarežģījumi: – Lai gan retāk, tomēr joprojām ir gadījumi, kad diskriminē studentus izklaides vietās, īpaši tos, kas izskatās eksotiskāki nekā vidējais latvietis, pieprasot papildu samaksu vai atsakoties ielaist iekšā, bet tas ļoti atkarīgs no iestādes darbinieku inteliģences līmeņa – pāris vietas Vecrīgā tiešām ir zem katras kritikas. Šādus gadījumus cenšamies piefiksēt un brīdināt studentus, jo mūsu mērķis ir izskaust nelāgo praksi. Tomēr palēnām situācija kļūst labāka – studentu ar katru gadu paliek arvien vairāk, un vietējie iedzīvotāji sāk viņus ievērot un pieņemt kā daļu no sabiedrības. Jāskatās arī, par kuru Rīgas vai Latvijas daļu mēs runājām – varu godīgi atzīties, ka es neiesaku studentiem daudz laika pavadīt Maskavas forštatē vēlu vakaros, jo tur var apgrozīties tāda sabiedrība, kam viņi liksies nepieņemami – šādi viens indiešu students tika fiziski iespaidots, jo pastaigājās pa “nepareizo” Rīgas daļu.

ESN cenšas arī latviešu studentus mudināt uz aktīvāku komunikāciju, jo ir vajadzīga iesaiste no abām pusēm.

– Daudzi ārvalstu studentus neuztver nopietni, bet tas nav pareizi, jo nav nozīmes, ka viņi te ir uz pāris mēnešiem vai gadiem. Tas ir dzīvs cilvēks, kas ir pelnījis, lai viņu uzklausa un viņam palīdz, vienalga, kāda viņam ir ādas krāsa vai valoda. Un ārzemnieki ir sajūsmā par mūsu valsti, tieši par valsts svētkiem, cik patriotiski esam, kādas lielas svinības rīkojam. Viņi jau vēlas būt daļa no sabiedrības, – uzsver Anda Zamure.

Taču ikdienā jārisina dažādi sarežģījumi, jo tomēr kultūras un cilvēki ir tik ļoti atšķirīgi. Kā piemērus Anda min reliģiju, stingro audzināšanu, dažādību uzskatos.

– Meitenes no Āzijas valstīm ir atteikušās no komunikācijas ar puisi, nepieņem puiša palīdzību. Dažus studentus vecāki pavada uz skolu, ļoti pieskata, nebrīdina par savu ierašanos. Latviešus savukārt šokē gaisa bučas uz vaigiem, kas raksturīgas frančiem un dienvidniekiem. Toties ārzemniekiem dīvaini šķiet mūsu apskāvieni. Un viens komisks stāsts – studenti, ieraugot lielo “Origo” uzrakstu, domā, ka tā Rīgas vārdu raksta latviski, vai arī ka tas ir mūsu galvaspilsētas nosaukums. Un, protams, mūžīgi ir sarežģījumi atrast dzīvesvietu, bet tam ir domāts ESN norīkotais “badijs”, palīgs, kurš konsultē un palīdz risināt situācijas.

arz_stud_tab

LA.lv