Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. jūnijs, 2016
Drukāt

Daudzdzīvokļu nama iedzīvotāji dzīvo bailēs: kaimiņš draud uzspridzināt māju (4)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Psihiatrs Alberts Meščerjakovs vairāk nekā 30 darba gados pieredzējis daudz uzbrukumu no pacientiem ar psihiskiem traucējumiem.

Kāda Pierīgas ciemata daudzdzīvokļu nama iedzīvotāji pēdējo mēnesi dzīvo bailēs, jo viņu kaimiņš, kuram ir psihiskās veselības problēmas, piedraudējis uzspridzināt māju. Bravūrīgi noskaņotais jaunietis vienā no dzīvokļiem mitinās kopā ar saviem vecākiem, un psihiski traucējumi viņam ir jau sen. Blakus dzīvokļos mītošie stāsta, ka ģimenē bieži notiek skaļi strīdi, un pēc dzirdētā varot spriest, ka arī kautiņi. Puisis regulāri ir apreibinājies, un kaimiņi domā, ka ne tikai ar alkoholu, bet arī citām psihotropajām vielām, arī viņa tēvs mīlot iedzert. Ik pa laikam kāpņu telpā un dzīvoklī notiek dažādi skandāli un jaunieša māte sauc ātro palīdzību, lai ved jaunieti uz psihiatrisko slimnīcu, kā mēdz teikt – “ielikt atpakaļ rāmjos”, taču pēc laika viņš atgriežas un viss teju vai cikliski atkārtojas. Trešā stāva kaimiņiene saka, ka viņa māte izskatās iebaidīta un ātro palīdzību sauc tikai tad, ja dēls kļuvis pilnīgi nevaldāms. Piemēram, pērn vasarā puisis izsitis dzīvokļa logus un pa tiem (no otrā stāva), skaļi bļaujot, metis ārā mēbeles un visdažādākos priekšmetus. Tālāk viss noticis pēc ierastā scenārija – ātrā palīdzība, policija, satrakojušos puisi aizved, un pēc laika viņš ir atpakaļ.

Tagad ģimeni sakarā ar parādiem par komunālajiem pakalpojumiem draud izlikt no dzīvokļa, kam arī sekojuši draudi par spridzināšanu. Šis paziņojums kaimiņus nopietni satraucis. Raimonds (vārds drošības apsvērumu dēļ mainīts) ar sievu un diviem bērniem mitinās blakus dzīvoklī. Viņš ir ļoti nobažījies par ģimenes drošību: “Vai tiešām jāsagaida upuri, lai šādi bīstami tipi tiktu izolēti no sabiedrības? Man nav skaidrs, kāpēc viņš katru reizi tiek izrakstīts no slimnīcas, ja reiz ir nopietni slims un simptomi visu laiku atkārtojas.” Otra tuvējā kaimiņiene pat steigšus apdrošinājusi savu dzīvokli, jo uzskata, ka nelaime ir tikai laika jautājums.

 

Dzeriet paši savas zāles!

Stāsti par kādu “savādo”, “trako” vai “jukušo” izpausmēm publiskās vietās, sociālajos tīkos un līdzcilvēku sarunās parādās bieži. Teju katrs uzrunātais pieredzējis ko tamlīdzīgu.

VSIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” (RPNC) Psihiatriskās palīdzības dienesta vadītāja Iveta Ķiece apstiprina, ka bieži pacienti, kuriem ir psihiskie traucējumi, nelieto tiem izrakstītos medikamentus. Iespējams, tāpēc arī rodas daļa gadījumu, kad cilvēki sāk rīkoties neadekvāti. Taču viņiem ir tiesības zāles nelietot, un neviens viņus ar varu piespiest nevar. Tāpat agresiju var izraisīt zāļu nepareiza, neregulāra lietošana vai vienlaikus ar alkoholu un citām apreibinošām vielām. Agresija, savāda uzvedība, arī tieksme uz pašnāvību varot piemist pacientiem ar ļoti dažādiem psihiskiem traucējumiem. “Sabiedrība gan reizēm par sociāli bīstamiem sauc tos cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem, kuri nevis rada apdraudējumu, bet vienkārši traucē vai nepatīk. Vai vecāka gadagājuma kundze ar psihiskiem traucējumiem, kura katru nakti dauza pa radiatoriem, būdama pārliecināta, ka kaimiņi viņu mēģina noindēt ar gāzi un tādējādi izsakot protestu, būtu uzskatāma par bīstamu?! Bet traucē gan. Šādos gadījumos kaimiņi var vērsties policijā, kura varētu veikt pārrunas ar satraukto kundzi, nepieciešamības gadījumā arī pavadīt viņu pie ārsta psihiatra,” skaidro I. Ķiece, “nonākot pie psihiatra, šādi pacienti nereti mēdz atteikties no ārstēšanas un arī medikamentiem, paziņojot, lai dzeram paši savas zāles.” Tad, ja psihiski nestabils cilvēks izsaka kādus draudus, gan ārste iesaka vērsties policijā un neatstāt to bez ievērības.

Vienlaikus speciāliste aicina būt tolerantiem pret cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem un saprast, ka arī viņi slimības saasinājuma brīdī jūtas ļoti slikti. Ja cilvēks psihisku traucējumu dēļ traucē sabiedrisko kārtību, tad policijai ir pienākums viņu nogādāt pie psihiatra, taču, ja viņš nav bīstams un nevienu neapdraud, un uzskata, ka ārstēšanās viņam nav nepieciešama, tad nekāda rīcība arī neseko. I. Ķiece pastāstīja, kā pacientus ar psihiskiem traucējumiem uzraudzīja un kontrolēja padomju laikā, kad notika psihiatrijas medicīnas māsu aktīvās vizītes pie pacientiem uz mājām, kaimiņu un tuvinieku aptaujāšana par pacienta uzvedību u. tml. Tagad nekas tāds nav iedomājams, jo pacientam ir tiesības pašam brīvi lemt par savu veselību.

 

Tikai ar tiesas lēmumu

Latvijā psihiatriskā palīdzība ir balstīta uz brīvprātības principu. Pacients ir tiesīgs izvēlēties, vai viņš vispār grib ārstēties. Stacionārā ārstniecība nepieciešama, ja to nevar nodrošināt ambulatori. Tikai divos gadījumos pacientu var ārstēt pret viņa gribu – ja psihisko traucējumu dēļ viņš draud, cenšas nodarīt sev vai citam miesas bojājumus vai izturas varmācīgi, kā arī ja pacients nespēj rūpēties par sevi vai savā aizbildnībā esošām personām. Taču to 72 stundu laikā pēc hospitalizācijas nepieciešams apstiprināt ārstu konsilijam (vismaz trīs ārstu sastāvā) un jāziņo 24 stundu laikā par konsilija lēmumu tiesai. Tālāk 48 stundu laikā slimnīcā ierodas tiesnesis, prokurors, advokāts un, uzklausot ārstu konsilija un pacienta viedokli, pieņem lēmumu, vai ārstēt pacientu pret viņa gribu. Sākotnēji uz laiku ne ilgāk par diviem mēnešiem, pēc tam, ja stāvoklis nav stabilizējies, notiek atkārtota tiesa un ārstēšanu var pagarināt līdz pusgadam, taču tas notiek ļoti reti. RPNC Tvaika ielā gada laikā notiek aptuveni 50 šādu tiesu. Psihiat­re I. Ķiece gan piebilst, ka pacientu, kuri atsakās no stacionāras ārstēšanas, sākotnēji ir vairāk. “Bieži pacienti pie mums nonāk atkārtoti. Viņus neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde vai tuvinieki parasti atved akūtā stāvoklī, un stresa apstākļos viņi reizēm sākotnēji no ārstēšanās atsakās. Taču pēc brīža, sastopot jau pazīstamos ārstus un medmāsas, izrunājot ar ārstējošo ārstu situāciju, pacients nomierinās un ārstniecībai piekrīt. Ja ārstēšanās laikā pacients tomēr atkal maina savu viedokli, bet ārsts uzskata, ka jāturpina ārstēšanās slimnīcā, tiek saukts ārstu konsilijs un notiek visa iepriekš minētā procedūra,” viņa skaidro.

 

Metas virsū ar dakšām

Satrakojušies pacienti ir ārsta psihiatra Alberta Meščerjakova ikdiena, jo viņš strādā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) brigādē, kuras profils ir tieši psihiatrija. Agresīvi pacienti esot diezgan bieži. “Cilvēki mums mēģina sist, spert, met ar visdažādākajiem priekšmetiem, skrien virsū ar mēslu dakšām, āmuriem, draud ar nažiem, šaujamieročiem. Principā visi, kas šeit strādā ilgus gadus, ir kādreiz dabūjuši sitienus, sagriezti, sadurti vai kā citādi cietuši,” stāsta ārsts. Kāds no kolēģiem reiz izsaukuma laikā no pacienta saņēmis spērienu pa galvu un kļuvis par invalīdu. Brigādes darbinieki netiek kā īpaši gatavoti šādu bīstamu pacientu apkalpošanai, taču daudzi pēc savas iniciatīvas apguvuši pašaizsardzību, brīvajā laikā nodarbojas ar cīņas sporta veidiem u. tml. Albertam lieti noder armijas gadu sagatavotība. Ļoti bieži NMPD mediķi sadarbojas ar policiju. Nekādas piemaksas vai citus sociālos atvieglojumus saistībā ar darbu bīstamos apstākļos šī profila mediķi nesaņem.

Ārsts uzskata, ka agresīvu pacientu kopumā nekļūst vairāk. Dažādi psihisko slimību saasinājumi parasti rodas, ja pacienti nelieto zāles, taču tagad esot pieejami ilgstošas darbības medikamenti injekciju veidā, ko daļa slimnieku saņem aptuveni reizi trīs nedēļās.

 

Uzskaitē – 4,2% Latvijas iedzīvotāju

Slimību profilakses un kontroles centra sniegtā informācija liecina, ka 2014. gada beigās uzskaitē atradās 84 301 pacients ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem, kas ir 4,2% no Latvijas iedzīvotājiem. Lielāko pacientu īpatsvaru veido organiski psihiski traucējumi, šizofrēnija, šizotipiski traucējumi un murgi, kā arī garīgā atpalicība. Vidēji ik gadu no jauna tiek reģistrēti ap 6000 pacientu.

Psihiatrisko ārstniecību stacionāros Latvijā veic sešas psihoneiroloģiskās slimnīcas un divas psihiatriska profila nodaļas citās slimnīcās. Ambulatorā aprūpe pieejama vairākās vietās Rīgā un daudzviet Latvijā. Pie psihiatra var doties jebkurā vietā neatkarīgi no dzīves vietas, un to pacienti, sevišķi novados, novērtē, dodoties pie psihiatra tālāk, lai saglabātu konfidencialitāti. Psihiatriskā aprūpe Latvijā ir bez maksas. Arī lielākā daļa medikamentu – valsts apmaksāti.

Psihiatres I. Ķieces pieredze liecina, ka visvairāk stacionāros ārstējas šizofrēnijas pacienti, cilvēki ar afektīviem traucējumiem, ar organiskiem smadzeņu bojājumiem, kā arī vecāka gadagājuma pacienti ar psihotiskiem traucējumiem. Viņa vērtē, ka ar esošo psihoneiroloģisko slimnīcu skaitu pietiek, lai nodrošinātu pienācīgu aprūpi slimniekiem, bet būtu nepieciešams paplašināt ambulatoro aprūpes pieejamību tīri ģeogrāfiski, lai psihiatrs būtu pieejamāks arī laukos. “Agresīvu pacientu nekļūst vairāk, taču par viņiem sabiedrība vairāk runā – gan iesaistot medijus, gan sociālos tīklus,” uzskata I. Ķiece.

Valsts apmaksātu ambulatoro palīdzību psihisko un uzvedības traucējumu gadījumos pie dažādiem speciālistiem 2014. gadā kopumā saņēmuši 120 349 pacienti, kas atbilst 6% Latvijas iedzīvotāju. Hospitalizēti 12 473 pacienti ar psihiskiem traucējumiem jeb 0,6% visu iedzīvotāju.

 

Uzziņa:

* Visi pacienti, kam ir kādi psihiski traucējumi, nedrīkst saņemt atļauju ieroča nēsāšanai. Smagākos saslimšanu gadījumos ir arī aizliegums strādāt paaugstināta riska un atbildības profesijās, kā arī iegūt autovadītāja apliecību.

 

Viedokļi

Māris Taube, psihiatrs: “Mēs nereti redzam – slimība progresē, tomēr pamata apgalvot, ka pacients var kļūt bīstams, īsti nav. Kādreiz cilvēkus slimnīcā ievietoja daudz biežāk, bet tagad par prioritāti kļuvušas cilvēktiesības. Protams, var diskutēt par mūžīgo dilemmu starp indivīda un sabiedrības interesēm. Lai gan arī robeža starp “pārsteidzīgi” un “par vēlu” bieži ir ļoti šaura, tomēr indivīda intereses mūsdienās tiek augstāk vērtētas nekā visas sabiedrības kopumā. Problēma sistēmā, manuprāt, rodas, jo sabiedrība nobīstas no cilvēktiesībām un atbildības. Tāpēc varbūt visi līdz galam neizdara savu darbu – netiek pietiekami smalki dokumentēta situācija, tāpat reizēm kūtri ir līdzcilvēki. Ja visas iesaistītās puses līdz galam padarītu savu lietu, tad iespēja prognozēt potenciālo agresiju būtu daudz lielāka. Kopaina par pacientu veidotos daudz skaidrāka, ja ārstiem par pacientu vienmēr būtu pieejama plaša informācija no sociālajiem dienestiem, bāriņtiesām, ģimenes ārstiem, kaimiņiem, tuviniekiem, protams, policijas un mediķu brigādēm. Mēs, psihiatri, cenšamies visdažādākajos veidos veicināt, lai pacienti medikamentus lieto apzinīgi un arī regulāri nāktu uz pārbaudēm, iespēju robežās sadarbojamies ar pacienta tuviniekiem, tomēr tik un tā vienmēr būs daļa, kuriem dažādi saasinājumi notiks. Neskatoties uz to, es tomēr iestājos par brīvprātības principu psihiatrijā. Jāveicina cilvēkos vēlme ārstēties ar pozitīvu pieeju, jo autoritatīva rīcība cilvēkus iebiedē. Sistēma, kad drošības dēļ visus psihiatrijas pacientus iespundē klīnikās, ir neiedomājama un arī nepareiza.”

 

Liena Jorena, psihiatre, Tiesībsarga biroja eksperte psihiatrijas jautājumos: “Problēma, manuprāt, ir tā, ka gadījumos, kad sabiedrisko kārtību traucē persona, par kuru ir zināms, ka tā slimo ar garīgu saslimšanu, nereti policija vai neatliekamā medicīniskā palīdzība vienkārši nogādā viņu psihiatriskajā stacionārā, kur ārsti pieņem lēmumu par ārstēšanu, vadoties no Ārstniecības likuma. No policijas vai cietušo puses parasti nekādas darbības neseko. Visa tālākā atbildība gulstas uz ārstiem, kas savukārt drīkst rīkoties tikai likuma ietvaros. Taču šādās situācijās pret vainīgajām personām būtībā varētu tikt ierosināta krimināllieta, tās ietvaros veikta tiesu psihiatriskā ekspertīze un, tiesai atzīstot personu par nepieskaitāmu vai ierobežoti pieskaitāmu, noteikti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi: ambulatoriska ārstēšana medicīnas iestādē, ārstēšana psihiatriskajā slimnīcā, ārstēšana psihiatriskajā slimnīcā ar apsardzi. Nosakot medicīniska rakstura piespiedu līdzekli, tiesai jāizvēlas visefektīvākais līdzeklis, kas nodrošinās iespēju saņemt personai nepieciešamo psihiatrisko palīdzību, kā arī novērsīs kaitīgas darbības recidīvu, garantējot sabiedrības drošību. Uzskatu, ka tiesiskais regulējums dod pietiekami daudz iespēju, kā pasargāt sabiedrību, taču tās ir pareizi jāizmanto. Lai ārstu konsilijs un tiesa spētu sniegt pareizus atzinumus, bieži vien viņiem nepietiek ar to, ko viņi novēro slimnīcā. Ir nepieciešama papildu objektīva informācija, kuru sagādāt un sniegt būtu policijas un sociālo dienestu uzdevums. Tikai darbojoties visiem dienestiem un saskaņoti, ir iespējams panākt labāko rezultātu gan pacientam, gan sabiedrībai. Jāatceras – fakts, ka persona slimo ar garīgu saslimšanu, nebūt vēl nenozīmē, ka tā ir nepieskaitāma arī inkriminētajos nodarījumos. Tikpat labi var būt gadījumi, kad persona tiek atzīta par pieskaitāmu un saņem sodu.”

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. uzskatam, ka šīs apgalvojums, ka “Dažādi psihisko slimību saasinājumi parasti rodas, ja pacienti nelieto zāles, taču tagad esot pieejami ilgstošas darbības medikamenti injekciju veidā, ko daļa slimnieku saņem aptuveni reizi trīs nedēļās” ir tikai darbība, kas tiek veikta bezizejas situācijā. Psihiski slims pacients no šādas “ārstēšanas” ātri kļūst arī par fizisku invaldīdu, vienkārši, viņš nespēj kustēt, kļūst apātisks, murgi saglabājas, slimnīcā tiek bieži nozaudētas zobu protēzes, personīgas lietas. Mājas atved garīgi, fizisku personu ar murgiem un inkontinenci. Pēc laika, mājās fiziskais stāvoklis uzlabojas, murgi paliek. Viss turpinās. Jāliek jaunas protēzes, jāpērk pamperi, medikamenti asinsspiediena un vispārējas veselības koriģēšanai. Kāds ir risinājums, ja nav medikamentu, kas atjauno normālas smadzeņu funkcijas, bet slimnieks tiek pārbarots ar neiroleptiķiem līdz nesamaņai vārda tiešā nozīmē! Varu atbildēt – risinājuma nav. Vismaz pagaidām, nav cilvēcīgi apstākļi šiem nelaimīgajiem slimniekiem nav risinājuma alternatīvai terapijai, kura nesastāv tikai no neiroleptiķiem. Tie tiek pārzāļoti, pēc tam izmesti atpakaļ eksitencei savā vidē. Mums ir šāds gadījums, kur slimnieka kopējs pats drīz kļūs par pacientu, kopdams ar vajāšanas māniju slimu tuvinieci. Visi radi ir jau sabrukuši no šīs nastas. Izejas nav. Psihiatrs pat nejēdz un atsakās izrakstīt asinspiediena zāles vai citu terapiju, kas uzlabo smadzeņu funkciju, jo viņam nav risinājuma. Un nosūta radinieku ar garīgi slimo personu pie ģimenes ārsta. Vai tad tādus slimniekus ir jāārstē atsevišķiem ārstiem dažādās poliklīnikās? Kur tad paliek kompleksā pieeja, acīmredzot mūsu psihiatrijas zelta standarts joprojām ir haloperidols maisījumā ar ciklodolu…

  2. Vienkārši jāpieņem likums, ka slimi cilvēki ar radinieku un ārstu komisijas piekrišanu ir jāārstē, līdz izārstē vai jātur ārstniecības iestādē. Jāsoda ne tikai par narkotiku izplatīšanu, bet arī par lietošanu.

  3. Ne dūmu detektori, ne apdrošināšana neglābs, ja kaimiņam ir nobraucis ”jumts” – tur var līdzēt tikai braši sanitāri un dakteri ar specialitāti Aleksandra augstumos. Diemžēl sabiedrība nav pasargāta no šādiem slimniekiem, kuri potenciāli apdraud citus , bet nekādu atbildību neviens neness. Ja slimniekam sāk rādīties kaimiņienes vietā kotletītes ?

  4. Psihiski slims cilveks var gadiem gandet kaiminu dzives .Kad sanem pensiju tad gandriz visu notere viena nedela.Maja dzivo gimenes ar maziem berniem. Esam griezusies soc dienesta un atbilde ir viena ja vins nevelas iet uz pansionatu ,vai soc dzivokli ,vini ar varu nevar piespiest.Visi kaimini ir iegadajusies dumu detektorus un apdrosinajusi savu dzivokli un mantu. Bet vai mes paspesim paglabties? Vai tas ir normali ka viens cilveks kam ir tiesibas ,bet mums7 pieaugusajiem un pieciem berniem to nav.

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+