Mobilā versija
+3.7°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
9. novembris, 2017
Drukāt

Skarbs atskats pagātnē godalgotajā franču drāmā “120 sitieni minūtē”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Rudens ierasti ir laiks, kad kinoteātrus piepilda filmas ar kinofestivālu garšu. Repertuāram pievienojusies arī franču drāma “120 sitieni minūtē”, kurai bijis tas gods triumfēt Kannās un kļūt par gada vislabāk novērtēto franču kinolenti.

Filmu par AIDS slimniekiem ir daudz, un stilistiski tās veidotas dažādas, acīm redzami – lai uzrunātu pēc iespējas lielāku auditoriju, tā pievēršot uzmanību problēmai, kas nāk ar nāves smaku. Franču drāma “120 sitieni minūtē”, kas nupat uzsākusi pastāvīgu eksistenci kinoteātra “Kino Bize” repertuārā, ir emocionāli piesātināts kinodarbs, kas atskatās uz AIDS/HIV aktīvistu grupu 20. gs. 90. gadu Parīzē, turklāt neizpaliek arī personīga pieredze. To stāstam piešāvis gan pats režisors Robēns Kampijo, kurš savulaik darbojies organizācijas “ACT UP” rindās un uz savas un savas paaudzes ādas izjutis epidēmijas milzīgo iespaidu, gan arī viens no scenārija līdzautoriem, kurš arī darbojies “ACT UP” rindās.

Autoru drosmi novērtēja Kannu kinofestivāla organizatori. “120 sitieni minūtē” grupa ne vien šajā pasaules prestižākajā kinofestivālā svinēja filmas pirmizrādi, bet arī saņēma FIPRESCI balvu, vēl trīs balvas – arī žūrijas “Grand Prize” – un bija nominēta “Zelta palmas zaram”, kā arī no Francijas bija izvirzīta kā viena no kandidātēm uz “Oskara” nomināciju kategorijā “Labākā filma ārzemju valodā”. Nu jau šī liste pieder vēsturei, bet uz lielā ekrāna dzīvo jaunības maksimālisma un vienlaikus arī nolemtības apdvests stāsts, kura centrā izvirzīti divi puiši – radikālis Šons un krietni lēnprātīgākais Nātans.

Abi ir iesaistījušies “ACT UP” Parīzes grupā un cīnās pret aģentūrām, korporatīvām zāļu kompānijām un vispārēju sabiedrības vienaldzību pret AIDS. Viņu metodes ir radikālas, taču gaidītos augļus nenes, un ar katru nedēļu kāds no aktīvistiem pievienojas eņģeļiem, raisot arī neremdināmas dusmas. Tikmēr šajā nolemtībā dzimst arī cerību stariņš – Nātana un Šona attiecībās iezogas romantika, un, par spīti skaitītajām dienām, kas abiem kopā dāvātas, viņi turpina lieliem malkiem dzert no dzīves kausa, kas gan pieliets ar rūgtumu par neiespējamo nākotni. Taču šo noskaņu autoriem veiksmīgi izdevies apiet, tā uzsverot, ka dzīve turpinās, un jo īpaši to norāda trakulīgo ballīšu un drosmīgās seksa epizodes.

 

“120 sitieni minūtē”/”120 battements par minūte”

Francija, 2017

Režisors: Robēns Kampijo

“Kino Bize”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+