Sociāldemokrāti nepadodas, sarīko kongresu 0
Ja pašreiz Latvijas sociāldemokrātiem ir ko lepoties, tad ar to, ka tas ir 44. LSDSP kongress pēc kārtas un ka partija ar cienījamu vēsturi nav izlaidusi garu atšķirībā no dažiem kādreiz varenākiem politiskajiem spēkiem.
Kāda delegāte kritizēja, ka kreiso balss neskan, kad strādājot cilvēks Latvijā nespēj nodrošināt savu eksistenci un valdība veicot nosodāmu nevienlīdzības padziļināšanas politiku. Cits biedrs atzinās, ka darba devējs pat viņam uzteicis, kolīdz manījis ar LSDSP nozīmīti, sak, lai veselīgā kolektīvā neievieš kaitīgas šūniņas.
Neļķu partijas reitings noplacis līdz 0,3%, biedru skaits konsolidēts, kamēr novests līdz kritiskam lielumam – agrākos laikos kongresos delegātu bija 450, tagad visā organizācijā diezin vai salasīsies tik pulka aktīvistu. LSDSP pie varas ir tikai Olainē, kamēr Lietuvu vada sociāldemokrātiska valdība. Biedru naudu samaksājuši knapi 100 cilvēku, partija šķēlusies lauskās, jaunieši aizmukuši nepiepildīta maksimālisma dēļ, bet Atim Lejiņam par ideju daudz svarīgāka šķitusi silta vieta Saeimā. Palicējiem trūkstot degsmes, un, šķiet, pat neļķes šogad siltumnīcās nosalušas.
Dūšas uzturēšanai LSDSP mēģinājusi šo to darīt. Varu piekrist, ka nozīme ir nevis galvu skaitam ganāmpulkā un cik liels bijis atbirums, bet tam, ka kodolā saglabāti ideālisti, “kuriem nav vienalga”.
Daudzi runātāji sacīja, ka uzticīgi partijai no 1989. gada, kad to atjaunoja. Arī centienos apvienoties LSDSP lielākās mantas – sociāldemokrātijas zīmola – turētāji gaužām pareizi ir uzmanījušies, jo identitāti tā var pazaudēt, bet nav zināms, ko īsti var iegūt, sabrāļojoties ar visādām utīm. Savukārt uzrunātie formāli sociāldemokrātisku ideju paudēji ar partiju vairījušies saistīties. Tomēr kreisajiem šajā lietā iesakņojušos kautrību un nevarību derētu mest pie malas, ja tie vēlas sekmīgi startēt pašvaldību un Saeimas vēlēšanās. Biedru rindas šādā gadījumā jāpapildina ar cilvēkiem, kuriem ir svars, vārds, reputācija un entuziasms. Diezin vai nākotnes balss būs vecbiedri, kuri uz kongresu ieradušies, augšāmcelti ar baldriāna pilēm un ierīvēti ar “Bitnera” balzamu – Mendera un Cielēna laikabiedri (kāds kungs teicās baudījis cietumu Fr. Mendera sabiedrībā 60. gados). Tālāk – ir jāatrisina sarežģījumi ar arodbiedrībām, kreiso dabisko sabiedroto. “Ar” un “bez” Krīgera LSDSP iekšienē ir kutelīgs jautājums, it īpaši, ja LBAS līderim pie labās rokas sēž “nodevīgais Egiliņš” (ne es, bet Baldzēns. – E. L.), bet pacelties pāri sīkpartijas līmenim bez sadarbības ar arodniekiem būs grūti. Treškārt, LSDSP jāmācās atsijāt pelavas un piedāvāt graudus tautai, kura viņu vērtējumā ir “ārkārtīgi neapmierināta”. Partijas priekšsēdētājs Aivars Timofejevs u. c. sūdzējās par buržuju (labējo pērkamo) presi un solīja lietot kreiso tradicionālo cīņas ieroci – aģitāciju no mutes mutē, taču, kā pamatoti aizrādīja Jānis Dinevičs, jāpadomā par kreisas partijas teiktā kvalitāti.
Kas izskan labi, to presē tiražēs, un, protams, taisnība dr. Mārim Pļaviņam, ka bļaustekļus nevar publiskā vietā izlaist uz skatuves. Piederība kreisajiem nenozīmē to pašu, ko piederība dumiķiem – arī opozīcijai jābūt zinošai un argumentēti kritiskai.
Jānāk ar piedāvājumu, nevis jānoiet dziļākā pagrīdē kā revolucionāros pirmsākumos. Protams, aizrautīgi runājot par darba ņēmēju interesēm un vidusšķiras aizstāvību, LSDSP var pacelt reitingu, piedaloties jau Rīgas un citu pašvaldību vēlēšanās. Skolotāju, mediķu, pensionāru protesti regulāri tiek parādīti “labējos” masu medijos. Tāpēc, ja arī LSDSP sirdis pukstēs līdzi sabiedriskajai dzīvei un partija pieaugs spēkā un intelektā, tad ietekme atkal kļūs vērā ņemama. “Brīvi sveiks!” piekritēji šķīrās, uzmundrinājuši sevi, ka reitingiem jākāpj, un par priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja Aivaru Timofejevu.
