Šodien Latvijā ielīgo Jāņus 0
Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem. Pirmās norādes par šo svētku seniskuma saglabāšanos rodamas jau Garlība Merķeļa un vēl citu vācu literātu rakstos. Šo uzskatu nostiprinājuši latviešu tautiskie romantiķi.
Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svētī visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Vasaras saulgriežos diena ir visgarākā un nakts – visīsākā. Jāņu pamatā ir zemkopju tautu zemes auglības kults.
Šo svētku sākumi aizsniedzas nepārskatāmi tālā pagātnē, zemkopju tautu saules kultos. Vēl 16.-17.gadsimtā naktī uz 24.jūniju Jāņu ugunskuri deguši visā Eiropā, sākot no Britu salām līdz pat Urāliem. Itālijā tos saukuši par San-Džovanni ugunīm, Francijā par Sen-Žana ugunskuriem. Tie kurināti arī par godu Janam, Džonam, Huanam, Hansam, Johannusam, Ivanam Kupalam. Un, protams, Jānim. Visur šīs ugunis aizdegtas augstākos pakalnos, bet lielos ciemos un pilsētās – centrālajā laukumā.
Savā dziļākā būtībā Jāņi ir saules uzvaras svētki, jo vasaras saulgriežos saule ir sasniegusi savu augstāko stāvokli debesu kalnā un spīd visilgāk dienā.
Latviešu tautasdziesmu krājumā ir tūkstošiem Jāņu dziesmu. Tās veltītas katrai lietai, norisei, katram svētku brīdim un cilvēkam. Pirmie līgodziesmas sāka dziedāt gani, lai paātrinātu Jāņu atnākšanu.
Dziedāšanu Jāņos sauc par līgošanu un dziedātājus par līgotājiem un līgotājām. Līgošanu katrā mājā mēdz iesākt, kad vakariņas paēstas, un turpina visu cauru nakti gandrīz līdz saules lēkšanai vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju, kur tos laipni uzņem, pacienā gan ar sieru, gan ar alu, gan citu ko. Tikpat pie Jāņu uguns, kā arī pa mājām līgojot, viņi cits citu apdzied. Šādu apdziedāšanos Jāņos sauc par aplīgošanu.
Aplīgošanās Jāņos notika ne tik daudz pašas dziedāšanas vai vaļīgas izrunāšanās pēc. Tai ir vēl kāda svarīga funkcija: sabiedriskais nopēlums tautā atzīts par efektīvāko līdzekli pret sliņķiem un nevīžām, kam lauki nekopti un māja nepušķota, kam aizmirsušās Jāņu dziesmas. Savukārt atzinība un cildināšana ir jo vērtīgāka, ja tā saņemta no Jāņa bērniem – no apkārtējās sabiedrības. Tāpēc ikviens centās nepalikt kaunā un tos darbus, kas līdz Jāņiem paveicami, padarīt laikus, tad no aplīgošanas nebija jābaidās.
Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus. Saimnieks ķērās pie alus darīšanas, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru. Tika ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un zirgiem.
Liela loma Jāņos veltīta jāņuzālēm. Jāņuzāles otrā dienā žāvēja, lai ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām varētu dot tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Arī tad, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un dota slimajai govij iedzert.
Jāņuzāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā. Ārā neslaucīja, lai neizslaucītu svētību. Tāpat rīkojās arī ar Jāņu vainagiem. Cilvēki ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir dziedniecisks spēks. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bija nolūkojusi.
Arī vainagu vīšanā izmantoja dažādus ziedus, arī ozolu lapas. Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Vainags veidoja apli, un tas, tāpat kā Jāņu siers un Jāņu uguns, simbolizē sauli. Ozolu vainagi tika doti puišiem un saimniekam. Ozolu vainags, ko liek Jāņa tēvam galvā, sola zirgu, arī bišu svētību. Ar vainagu vītnēm izrotāja arī istabas. Gani appušķoja ganāmpulkus – govīm apvija ragus, bullim uzlika ozola vainagu.
Jāņi ir laiks, kad īpaši aktivizējas burvju un raganu darbība. Par raganām Jāņos uzskata sievas, kuras savas burvestības veic kaimiņu tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemot svētību. Raganas esot ģērbušās baltās drānās, vaļējiem matiem un izskatoties tāpat kā citas sievietes. Īpaši uzmanījās, lai raganas nenoviltu pienu govīm.
Jāņu naktī kūts stūros, sienās, jumtā un durvīs jāsasprauž dadži, usnes, nātres un ērkšķi, lai raganas, jājot mocīt lopus, sadurstītos un netiktu pie lopiem. Lai nenāktu lopus burt, ir jānolauž pīlādža zars un jāapvelk aiz galotnes ap kūti, un zars jāaizsprauž aiz kūts staba.
Jāņabērni, Jāņa dziesmas dziedādami, staigā no sētas uz sētu, apsveicot ar dziesmām, ziedu un zāļu pušķiem un vainagiem Jāņa tēvu un Jāņa māti (saimnieku pāri). Jāņa bērni nes auglību, ražas svētību saimniecībai, veselību un laimi visai sētas saimei.
Jāņuguns simbolika ir galvenokārt saistīta ar saules aizstāšanu, pēc tam kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņuguns šķīsta, veicina veselību un auglību. Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši pie Jāņuguns, lai arī to apspīdētu dzīvinošās liesmas.
Jāņu nakts ir maģijas un brīnumu pilna. Paaudžu paaudzēm tautā klīst nostāsti par papardes ziedu, ko tikai retajam laimējies ieraudzīt. Šo ziedu, kas zied sidraba, zelta, dimanta ziediņiem, meklēt gājuši daudzi, cerot iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Papardes ziedu sargā ļauni gari un zvēri, kas, papardes ziedam plaukstot, kauks un biedēs.
Papardes ziedam piedēvē brīnišķīgu spēku. Ja kādam laimējas papardes ziedu iegūt, tad tam laimējas viss, ko tas vēlas. Tas zina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus.
Jāņi bija laiks jauniem ļaudīm sapazīties. Arī pieaugušie Jāņu naktī varēja atļauties ne vienu vien vaļību. Jāņu dienā sievas, tāpat kā jaunas meitas, galvā lika vainagu. Arī citādi nešķīra sievas no meitām – visas kopā dziedāja, dejoja, gāja rotaļās. Arī seksuālajā sfērā Jāņi bija laiks, kad varēja notikt ikdienas normu pārkāpumi – erotiska vaļība. Tam ir maģiska nozīme, jo pastāvēja uzskats, ka ar līdzīgām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radošo veģetācijas spēku, veicinot vispārēju dabas enerģijas kāpināšanu.
Nākotnes zīlēšanai Jāņos kā maģijas pārpilnā laikā piešķirta liela nozīme. Īpaša bija mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām. Turpmāko likteni precību sakarā varēja pareģot gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens.
Jāņa naktī meitas skatījušās ezerā, tad ezera ūdenī redzot brūtgānu nākam. Jāņu naktī vajag nopīt divus vainadziņus un pusnaktī aiziet uz upi un iemest. Ja vainadziņi saplūst kopā, tad izved tautās, ja nesaplūst, tad neizved. Vai arī meita nopin trīs vainagus, vienu sev, divus pārējos nozīmē kādiem noskatītiem puišiem. Ja meitas vainags ūdenī sastopas ar vienu no abiem pārējiem vainagiem, tas puisis meitu precēs. Vainagus metot ūdenī, zīlēja arī mūža ilgumu – ja vainags nenogrima, tas nozīmēja, ka vismaz vienu gadu vēl dzīvos.
Vēl parastāks nākotnes zīlēšanas veids bija vainagus mest kokā. Cik reižu vainags nokrīt, tik gadu vēl jāgaida uz precinieku. Ar vainagu vai citu zāli ar maģisku spēku pagalvī gāja arī gulēt – sapnī tad varēja ieraudzīt nākamo precinieku. Arī jāņtārpiņam piedēvēts burvības spēks – tas vairo gan mantu, gan mīlestību. Puiša “pieburšanai” jānoķer jāņtārpiņš un jāieliek iecerētajam puisim kabatā.
Neparastas dziednieciskas īpašības Jāņos tiek piedēvētas rasai. Meitas Jāņu dienā mazgājās kviešu rasā, lai balta seja un acis neasaro.
