Latvijā
Sabiedrība

Spārītis par pieļauto kļūdu pirms 25 gadiem 16


Ojārs Spārītis
Ojārs Spārītis
Foto – Timurs Subhankulovs

Latvijas evolūcija notiek lēni un nemitīgās pretrunīgās administratīvās konvulsijās, pārliecināts Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis.

LZA gadagrāmatas priekšvārdā Spārītis pauda nožēlu, ka pirms 25 gadiem toreizējā Zinātņu akadēmijas vadība un nomenklatūras akadēmiķi “nezināmu labumu vārdā, bet varbūt kāda ārēja režisora diktētu motīvu vadīti”, rosināja akadēmiju pārveidot par personālo akadēmiju “pēc rietumvalstu parauga”. Viņš skaidroja, ka praksē tas nozīmējis izstumt no valsts pārvaldes un nobīdīt malā valsts spēcīgāko ekonomiskās attīstības instrumentu – akadēmisko intelektu – un paralizēt neatkarību atguvušajai zemei tās attīstības dzinējspēku.

Spārītis norādīja, ka šo rīcību sekmēja toreizējie valdības vadītāji, kuru sekotāji “turpināja Zinātņu akadēmijas īpašumu, institūtu, laboratoriju atsavināšanu un iekārtu iznīcināšanu līdz tādai pakāpei, ka marginalizētā Latvijas zinātnes infrastruktūra un zinātnieku emigrācijas novājinātais personālsastāvs zaudēja ietekmi uz valsts ekonomisko izaugsmi”.

“Šīs diversijas sekas mēs izjūtam vēl šodien valsts tehnoloģiskās un industriālās infrastruktūras trūkumā, kā rezultāts ir nespēja sekmīgi izmantot atlikušo zinātnisko potenciālu inovatīvas uzņēmējdarbības kāpināšanā,” pauda LZA prezidents.

Viņš uzskata, ka pēc valsts politiskās un izpildvaras attieksmes gan pret zinātni kopumā, gan pret nacionālo zinātņu akadēmiju var konstatēt, ka zinātne ir no valsts pārvaldes, no ekonomiskās, kā arī intelektuālās aprites izstumtas institūcijas mantinieki ar daļēji valstiskām, bet lielākoties reprezentatīvām funkcijām, bez reālas atbildības par rīcības rezultātu un ar nosacītu spēju piedalīties valsts attīstības procesu administrēšanā.

Spārīša ieskatā LZA ietekmes uz zinātnes un ekonomikas vadības procesiem ierobežošanu veicina arī “Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņu destruktīvā darbība”. Viņaprāt, ar šādu izpildvaras attieksmi pret zinātni nevar lepoties nedz iekšpolitiski, nedz starptautiski, lai gan “katram loģiski domājošam cilvēkam ir saprotams, ka akadēmiskā potenciāla izmantošana tautsaimniecības attīstīšanā ir aksioma”.

Kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas ne valsts politiskajos, ne zinātnes administrēšanas mehānismos nav noticis jūtams personālsastāva restarts, dodot ceļu jauniem un strukturālas pārmaiņas nest spējīgiem spēkiem, konstatēja Spārītis.

“Mūsu valsts evolūcija diemžēl notiek lēni un nemitīgās pretrunīgās administratīvās konvulsijās, kas neļauj nedz ekonomikai gada laikā attīstīties par ministra solītajiem pieciem iekšzemes kopprodukta procentiem, nedz pārsniegt nu jau par traģisku kuriozu Eiropas Savienības valstu budžetu salīdzinošajā mērogā kļuvušo Latvijas zinātnes finansējumu 0,6% apmērā no IKP. Pagājušajā gadā tas bija vienlīdzīgs 79 miljoniem eiro, bet 2017.gadā zinātnes finansējums skaitļos jau ir nokrities līdz 39 miljoniem eiro jeb 0,3% no IKP,” pauda Spārītis.

Sabiedrības vajadzības pēc straujākas zinātnieku elites iesaistīšanās ekonomikas veicināšanā ir šodienas un rītdienas uzdevums, kura vārdā LZA ir nepieciešams stiprināt savu funkcionālo muskulatūru, savu veiktspēju un šim nolūkam rast partnerus kā politiskās, tā izpildvaras un uzņēmējdarbības vidē, pārliecināts Spārītis.

Viņš norādīja, ka tic “sabiedrības veselajam saprātam, viedokļu līderiem Latvijas inteliģencē un mūsu akadēmiskajā vidē”, paļaujoties uz kolektīvā gara spēku, zinātnieku spēju un prasmi uzrunāt gan plašāko sabiedrību, gan arī tās vēlētos priekšstāvjus it visos administratīvās un politiskās pārstāvniecības līmeņos.

Spārītis aicina Latvijas izcilības – akadēmisko eliti un ikvienu zinātnieku personīgi – pieņemt kā savu domu, ka Latvijas augšupejai ir tikai viens ceļš – garīgā un intelektuālā spēka savienībā ar rīcībspējīgiem un valstiski domājošiem politiķiem un uzņēmējiem.

LA.lv