Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. februāris, 2013
Drukāt

Spēka lauks Madonā


Foto - Inga Bunkše un Jānis BrencisFoto - Inga Bunkše un Jānis Brencis

Izstādē “Racionālais koeficients”, kas janvāra nogalē vēra durvis Madonas novadpētniecības muzejā, māksliniekiem Izabellai, Ingunai un Gunāram Kroļļiem atkal ir izdevies savos darbos sagūstīt milzīgu enerģijas daudzumu, no kura skatītājam, katram pēc savas varēšanas un pieredzes, smelties spēku. 


Vienīgais, kas mūs var glābt augsto tehnoloģiju un ikdienas negāciju straumē, ir “seno ēģiptiešu vērši, kurus atkal varam jūgt arklā”, teicis Tālis Tisenkopfs. Pagātnes kultūras vērtību apzināšana ir viens no cilvēces attīstības būtiskiem nosacījumiem, bet mākslinieku Kroļļu ģimenes izstādē šis process iegūst paātrinājumu.

 

Atkal jauns pavērsiens

Seno civilizāciju zīmes, citu pasauļu – bijušo, paralēlo un savu iekšējo – iluzorās telpas un to apdzīvotāji, kultūras mīti, krāsa, faktūra un visam vidū – cilvēks. Šoreiz kā pretstats mākslinieku ierastajam darbības laukam – plaknei un materiālam (papīram, audeklam, mālam) tie ir plastmasas torsi – formas un apjomi, uz kuriem visi trīs mākslinieki radījuši savu pasauli. Tas ir jauns pavērsiens mākslinieku darbībā, kārtējais meklējumu aplis, kas noved pie attīstības.

Kas Izabellai un Gunāram Kroļļiem tik cienījamā vecumā ļauj virzīties uz priekšu un jau kopš pirmajām personālizstādēm 1972. gadā atkal un atkal pārsteigt ar radošajām jaunatklāsmēm? Viņu spēka avots, pirmkārt, ir ģimene. Sadzīviskās rūpes un likteņa peripetijas nespēj iedragāt lielo vienotības un atbalsta sajūtu, ko viņi dāvā viens otram, meitai un mazmeitai.

“Kroļļu ģimene ir kā blīva, spēcīga upe, kas vienmēr plūst pašu izvēlētā virzienā,” teic māksliniece Baiba Cihovska.

Otrkārt, tā ir zeme, kurai viņi kā latvieši jūtas piederīgi. Mākslinieku ģimenes izstādes Madonā un citur, audzējot novada radošo potenciālu, jau gadu desmitiem veic to, ko šodien saucam par kultūras decentralizāciju. Un treškārt, tas ir dzīvesprieks, kas visiem ģimenes locekļiem ik brīdi uzmirdz dzirkstīgā humorā.

 

Iracionālā racionalitāte
Krolis1_Jaanis_Brencis_7

Izstādes nosaukumā ietvertais vārds “racionāls” it kā ietver kaut ko izskaitļotu un sausi pārdomātu. Plašākā nozīmē racionalitāte kā lietu un domas atbilstība mērķa sasniegšanai ir pilnīgi atbilstošs termins šai izstādei. Ikviena ideja, kas radošajā procesā guvusi izpausmi mākslas darbā, izgājusi garu, meklējumu un jaunatklājumu pilnu ceļu, līdz skatītājam nonākot jēgpilna un pārdomāta. Pievienojot iepriekš teiktajam nelielu iracionalitātes devu, veidojas tas, ar ko Kroļļu ģimenes mākslinieki pārsteidz arī šajā izstādē. Gunārs Krollis, līdz perfekcionismam izkopis lineāro zīmējumu plaknē, šoreiz gājis jaunu ceļu – līniju pakļāvis formai. Mākslinieka kredo – nav svarīgi, uz kā un ar ko radi savu uzkrāto emociju pasauli. Svarīgi ir radīt domu un ideju. Sākumā Gunāram Krollim bijusi doma uz torsa pārnest kādu no Atlantīdas cikla zīmējumiem. Bet plakni nevar automātiski pārnest uz formas, to nedeformējot, tāpēc mākslinieks mainījis kompozīciju, tās veidošanas principus, lai to pašu līnijas skaidrību, kāda tā ir uz papīra, panāktu uz liektas virsmas. Mākslinieks atzīst, ka sākums bijis grūts, bet meistarība ir tā, kas ļauj apgūt aizvien jaunus un jaunus darba paņēmienus. Zīmējumi uz plastmasas manekeniem tapuši ar sudraba zīmuli un līdzīgi kā unikālajos Atlantīdas un Aleksandrijas zīmējumu ciklos uz papīra aptver vai visu pasauli no cilvēces sākuma līdz mūsdienām.

Keramiķes Izabellas Krolles teicamā spēja strādāt ar formu šoreiz devusi negaidītu un pārsteidzošu rezultātu – manekenu torsi dzirkstī krāsu un līniju priekā, bet pie sienas – vitālas faktūru un krāsu kompozīcijas uz stikla. Māksliniece, kas ir viena no Ķīpsalas keramikas skolas radītājām un nozares uzturētājām, sola, ka nākamajā izstādē atkal būšot keramika, un kas zina, varbūt kāda no šīm krāsu rapsodijām atradīs vietu uz vāzes vai kādas citas māla formas.

Arī Ingunas Irbes-Krolles daiļradē jauns posms – cikls “Lielais sprādziens” – vēsta mūžseno, bet vienmēr laikmetīgo stāstu par pretmetiem, pozitīvo un negatīvo, par to mijiedarbību un sadursmi, kas izraisa attīstību, par Ādamu un Ievu – auglības upi, kuru saplūsmē dzimst jauna zvaigzne. Gaisma pret tumsu, melnais pret zeltu. Jauna gaisma, kas lauž melnā papīra plakni, radot jaunu dimensiju. Kompozīcijas veidotas dobspiedē, tad veidojot otro – gaismas – slāni ar zelta zīmuli un zelta plāksnītēm, kuru filigrānais segums vislabāk atklājas jaunā cikla darbā “Lielais sprādziens”.

 

Koeficients

Gunāram Krollim izstādē ir kāds zīmējums – no ceļa putekļiem iznirst vīrs ar milzīgu akmeni plecos. Viņa rokas pieglaimīgi laiza suņi, kamēr citi no mugurpuses plosa stilbus, ceļa spieķi nodilst ātrāk nekā sasniegts galamērķis, arī pamats ir ļodzīgs un nestabils, tomēr ceļinieka seja pauž apņēmību turpināt savu gājumu. Mākslinieks to nosaucis par “Portretu pašam”. Pat ja ikviens no mums ielāgos tikai vienu atziņu no izstādes – nepakļauties apstākļiem, bet drosmīgi doties savā izvēlētajā virzienā –, tad tās lietderības koeficients būs bijis absolūti efektīvs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+