Laukos
Lauku sēta

Speķītis, kas kūst uz mēles. Kā “Latgolys golds” tur svētas savu senču tradīcijas 0

“Latgolys golds” vadītājs Andris Mejers. Foto: Ģirts Gertsons

Turpat vai visos Latvijā notiekošajos amatnieku un mājražotāju tirdziņos un pilsētu svētkos var sastapt Latgales Rēzeknes novada pārstāvjus no biedrības “Latgolys golds”, kuru ražotajai produkcijai visi uzraksti ir latgaļu valodā. Viņi cep rudzu maizi, ražo kvasu, darina visdažādākās smeķīgas desas, sāla speķi un darina vēl visādus citādus pašmāju labumus. Un visur malām pāri plūst latgaliskā sirsnība. Neaizstājama ir pārdevēja Inese Babre, kurai allaž agri jāceļas, tālu jābrauc un vienmēr no sirds jāsmaida – no dvēseles, nevis uzspiestu smaidu. Uzrunājām biedrības vadītāju Andri Mejeru, kurš pats arī piedalās visos sarīkojumos un popularizē ne tikai latgaļu ēdienus, bet arī īpašo valodu un tautas tērpu.

Smeķis nāk līdzi no bērnība
s
„Es visu dzīvi esmu pavadījis Latgales sirdī – Rēzeknē. Mācījos, strādāju, un Latgale man ir vismīļākā. To, ko es tagad daru Latgales kultūras mantojuma sakarā biedrībā „Latgolys golds”, jau zinu no bērnības. Atceros speķa garšu ar casnāgiem (ķiplokiem – D.E.), siera smeķi. Atmiņā ir tas, ko vecmāmiņa vārīja brokastīm, pusdienām – visas garšas man saglabājušās atmiņā,” stāstu sāk špeka veirs Andris Mejers, kuram šo titulu piešķīruši pateicīgie speķa ēdāji. Pircēji, kuri iegādājas biedrības „Latgolys golds” ražojumus, sakot – vai, cik laba garša! Bet tā ir Latgales garša, pie kuras latgalieši jau sen pieraduši. Speķītis tapis, pielietojot sāli un casnāgus. „Rīgā aug ķiploki, bet pie mums Latgalē – casnāgi. Rīgā kartupeļi – mums buļbas. Mūsu biedrība arī rāda Latgales tautas tērpus, dziedam mūsu novadam raksturīgās dziesmas. Mēs arī latgaliski rakstam, runājam un lasām, jo ir tāda valoda – latgaļu valoda. Dažs saka – nepareizi, jo Latvija paliek Latvija. Bet no otras puses – tā ir manas mātes valoda. Mēs latgalīši tā runājam. Latgales novadā katrā vietā izloksne savādāka, bet gatavojam mūsu ražojumus – novadam raksturīgo – vienādi,” turpina zinātājs

Lielveikals pašu pagrabā un dārzā

Biedrības „Latgolys golds” pārstāvji savu novadu daudzina ne tikai Latvijā. Bijušas, piemēram, Baltkrievijā latgaļu dienas – devušies uz „Slavjanskij bazar”. No tālā novada brauc uz visām Latvijas pilsētām, kur vien ir svētki – lai parādītu savu kultūru un gardos ēdienus. „Esam arī bijuši Igaunijā, Lietuvā – daudzviet. Taču viss sākas tikai no garšas. Savulaik Rēzeknē strādāju citās jomās, bet, kad kaut kur braucu, līdzi paņēmu speķīti, pašu cepto maizīti. Visi teica – Andri, cik tev garšīgi! Tādu nevar nekur nopirkt. Cilvēki atbrauc pie mums uz Latgali uz kādu pasākumu – mēs parādām, kā īstu speķi gatavo. Latgalē ir arī siera un alus vīrs,” paskaidro speķa vīrs un teic, ka viņš pats ir tas, kurš gatavo labu speķi. Ar to lepojoties – speķi varot nogriezt un smērēt uz maizes – izkūst mutē kā sviests un visi sakot – jums tik garšīgi! „Bet mēs arī izmantojam labu gaļu. Tas viss ir mūsu Latgales ikdienas ēdiens, kuru mēs rādām un dodam arī nogaršot cituriešiem. Man prasa – Andri, kas jums ir jauns? Nekā jauna nav – vienkārši labs speķis uz tādu pat gardu maizīti. Visas garšvielas izaug dārzā pie mājām. Mēs arī gardas desas gatavojam. Viena no iecienītākajām ir cūkgaļas ar casnāgiem. Cilvēki prasa – kāds noslēpums, kāda recepte? Viss vienkārši. Desas vajag gatavot tikai no gaļas. Un ar mīlestību,” teic latgalis Andris un piebilst, ka viņa ikdiena lielā mērā paiet uz riteņiem dažādos pasākumos visdažādākajās vietās. Un sākoties viss ar latgaļu valodu. „Es ņemu līdzi speķi, maizi, gurķīti un pie reizes parādu arī latgaļu valodu. Tā arī sākās latgaļu biedrības kustība, kurā mēs demonstrējam visu mums raksturīgo.

Foto: Ģirts Gertsons

Galerijas nosaukums


Visu gatavo ar mīlestību

„”Latgolys golds” ir atvērta organizācija. Ziemā ir mazāk biedru, bet vasarā vairāk. Visa mana ģimene iesaistīta latgaliešu gardumu ražošanā. Meita Daina pastrādāja Anglijā, bet tomēr atgriezās mājās un tagad ir labs palīgs. Viņa brauc līdzi uz pasākumiem un palīdz ārzemniekiem paskaidrot mūsu kulinārijas tradīcijas. Sieva Zoja iesaistījusies biedrības darbā. Un tā mēs neliels skaits cilvēku gatavojam latgaliskos našķus. Ir liels darbs, lai sagatavotu visu produkciju – tas ir neredzamais darbs,” stāstīt turpina latgalis Andris un teic, ka viņa dzīvesbiedre Zoja atzinusi, ka katru gabaliņu, ko gatavo, vajag ar mīlestību paglāstīt. Un tad tiešām būs garšīgs. Visam dzīvē vajag mīlestību klāt. Arī ēdiens bez mīlestības gatavots nav īsti baudāms. Tā uzskata latgaļi.
Latgalieši piedāvā arī dabisku kvasu un, kā biedrības vadītājs saka, tas ir vienkārši pagatavojams. Gan ar iesalu, gan ar maizīti.

„Bija tāds gadījums. Kādā citā novadā pie mūsu stenda pienāca divas vecmāmiņas. Viena prasa – kas tas casnāgs tāds ir? Otra jau zina un paskaidro. Sieviete iegādājās šo speķi, bet nākamajā reizē, kad tikāmies, jau prasīja – man to speķi ar casnāgiem. Jau iemācījusies, kā ķiplokus dēvē latgaliski,” pasmej speķa vīrs un paturpina, ka citi jau neprotot runāt latgaliski, bet vajagot kaut vienu vārdu iemācīties. Tad, var teikt, ka esi sācis pa latgaliešu modei runāt.

Apbraukājuši puspasaules

Andris turpina stāstīt, ka maizīti arī paši cepot – Latgalē to daudzi darot. Arī kūpina zivis un darina miestiņu. Latgalē ir daudz zivju audzētāju, un šo novadu dēvē par Zilo ezeru zemi – kā nebūs zivis? „Es pats esmu uzaudzis pie Adamovas ezera – cepām līdakas, zivju kotletes. Vectētiņš gatavoja kaltētas zivis. Un šis ezera gardums vienmēr ēdienreizēs bija uz galda,” bērnību atceras latgalietis un piebilst, ka tagad dažādajos pašu pasākumos viens otram dodot nobaudīt savu darinājumu.

“Mēs arī braucam uz Poliju apmaiņas vizītēs, un viņi atkal pie mums. Daudzviet ārzemēs arī esam bijuši, tostarp arī Briselē. Un mēs bez visa iepriekš nosauktā cepam arī pankūkas no baltiem miltiem. Latgalieši ne tikai īstu maizi prot cept un gardu speķi pagatavot, bet arī daudz ko citu. Starp citu, arī rudzu bļinas . Tās cepam uz ugunskura un, lai būtu smeķīgākas, gatavojam ar piecepi. Tur neiztikt bez laba speķīša. Agrāk taču visu cepa ar speķi. Vajag speķa gabaliņu – apcep vienu pusi, tad otru – tad tauki satecējuši,” saka zinātājs.

Nevar nepieminēt latgaliešu sirsnību un labestību pret ikvienu cilvēku. „Latgalieši saka: iesim pie galda. Tāpēc arī biedrības nosaukums „Latgolys golds”. Kad atnāksi latgaļa mājā, uzreiz aicinās pie galda, jo ciemiņu jāpabaro – jāiedod padzerties kvasu, alu vai pienu, vai vēl ko citu. Atnācējs var sēdēt un runāt, jo allaž ir ko pārspriest pie alus vai piena krūzes. Un speķis ir Latgales baltais zelts. Bet mūsu kulinārijā to vienkārši dēvējam par speķīti,” teic par speķa vīru dēvētais latgalis. Diezin vai citam novadniekam iznāk gardāks: latgaļi pat varot sacensties un dalīties gudrībās.

Patīk būt cilvēku vidū

Biedrība ar saviem ražojumiem piedalījusies arī Rāmavas lauksaimniecības izstādē, un pērn latgaļi pat ieguvuši Atzinības rakstu un skaisti tautisku, latvisku šķīvi. Latgaļi šomēnes piedalījās Liepājā rīkotajos Līvas ciema svētkos. „Piedalāmies arī visur Alus svētkos, viduslaiku pasākumos. Kur kaut kas notiek, meklējiet „Latgolys goldu”! Mēs visiem dodam pagaršot mūsu ražojumus – lai zinātu, ko piedāvājam. Man pašam vislabāk garšo speķītis. Kad gribas ēst, paņemu gabaliņu maizīti, nogriežu šķēlīti speķīti. Pēc tam jūties kā sātīgu ēdienu nobaudījis,” Latgales labumu slavē speķa meistars un teic, ka biedrība praktiski strādājot katru dienu. Kad citi cilvēki atpūšas, viņi strādā. Kad no pasākuma pārbrauc mājās, tad sāk atkal pa jaunam sālīt speķi un kūpināt gaļu. Ražotnes ir Rēzeknē un netālu atrodošajā Vērēmu pagastā.

“Brauciet ciemos! Pieņemam arī tūristus un pacienājam ar Latgales labumiem!” aicina Andris Mejers, kurš piebilst, ka biedrība nav tikai ražotāji – tā arī popularizē visu latgalisko. Tautas tērpi latgaļiem arī ir vienkārši, tāpat kā mājās darinātie labumi. Tērpos viss ir no lina – gan krekls, gan sievietēm kleita. „Katrā novadā ir savi etnogrāfiskie raksti. Arī agrāk latgalieši bija vienkārši apģērbušies, viss bija no lina. Dziedam arī Latgales tautas dziesmas, jo mūsu novads labi saglabājis savu tradicionālo kultūru. Tas viss iet kopā ar mums tik pierasto – vienkāršo un sātīgo ēdienu,” nobeidzot sarunu teic sirdī latgalietis Andris Mejers un vēl piebilst, ka tas viņam ir sirdsdarbs ar prieku. Patīkot būt cilvēku vidū un visi allaž apmierināti – saka paldies!

LA.lv
LA
Laukos.lv
Laukos
Skandināvu ‘elfi’, Lietuvas čigānalus un klasika. “Riga Craft Beer Weekend” pulcēsies labākie meistaralus darītāji
2 dienas
LE
LETA
Laukos
“Eurostat”: Latvijā pērn bijis straujāks lauksaimniecības izlaides vērtības kāpums nekā vidēji ES
2 dienas
LE
LETA
Laukos
Alus ražošana Latvijā deviņos mēnešos samazinājusies par 4,4%
2 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA/LA.lv
Latvijā
Foto. Latvijas armijas parāde valsts simtgadē
6 stundas
LA
LA.lv
Kultūra
Tiešraide: Latvijas Nacionālā teātra koncertuzvedums “Dzimšanas dienas nakts”
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Desmitiem tūkstošu cilvēku noskatās Latvijas simtgades salūtu
1 stunda
MZ
Monika Zīle
Latvijā
Monika Zīle: Dažāda augstuma karogi
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Simtgades lāpu gājiena kolonna Rīgā izstiepjas garāka par kilometru
5 stundas