Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
20. janvāris, 2014
Drukāt

Starptautiskais izvērtējums un humanitārās zinātnes (29)

Foto: LETAFoto: LETA

Guntis Zemītis, LU Latvijas vēstures institūta direktors

Kad tābrīža izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis vēl tikai organizēja Latvijas zinātnes starptautisko vērtējumu, man kā LU Latvijas vēstures institūta direktoram, bija iespēja sniegt interviju Latvijas televīzijā. Atbildot uz žurnālista jautājumu, vai mūs baida starptautiskā izvērtēšana, atbildēju, ka nē, tomēr pieļāvu, ka šāds vērtējums vienmēr slēpj arī nejaušības elementus. Grūti iedomāties, kā vērtētājs, tikai iepazīstoties ar pašnovērtējuma ziņojumu un uz dažām stundām iegriežoties pētniecības iestādē, varētu nekļūdīgi novērtēt un pat izlemt ne tikai vienas pētniecības iestādes, bet veselas zinātnes nozares likteni! Jājautā, vai tas tomēr nav valsts uzdevums – saprast, vai pētījumi savas valsts vēsturē, pētījumi par latviešu valodu un kultūru ir vajadzīgi?

Daži starptautiskie vērtējumi izraisa ne tikai izbrīnu, bet mūsu, Vēstures institūta darbinieku gadījumā, arī protestu. Ja institūta zinātniskā darbība tiek vērtēta ar “trīs”, labi, lai tā būtu, bet izbrīna secinājums, ka “ekonomiskā un sociālā ietekme” mums un LU Latviešu valodas institūtam ir novērtēta ar “divi”. Humanitārajām zinātnēm būtu uzdevums ietekmēt valsts ekonomiku? Ja ar to saprot, teiksim pētījumus par Rīgas izcilo lomu starptautiskajā tirdzniecībā, tad jā. Šādi pētījumi notiek, piemēram regulāri iznāk zinātnisko rakstu krājumi “Senā Rīga”. Par sociālo ietekmi, jeb ietekmi uz sabiedrisko domu – jebkurš sociālo zinātņu students zina, ka to nevar noteikt, neveicot pētījumu. Uzdrošinos apgalvot, ka LU Vēstures institūts uztur dzīvu vēsturisko atmiņu sabiedrībā, regulāri apgādājot to ar kvalitatīviem pētījumiem par Latvijas vēsturi. Izdevumi “Arheoloģija un etnogrāfija”, “Latvijas viduslaiku pilis”, jau minētā “Senā Rīga” regulāri atrod ceļu pie lasītājiem. Vēstures institūta darbinieki vienmēr bijuši pārstāvēti Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisijā un institūta apgāds izdevis 25 komisijas rakstu sējumus par aktuāliem 20. gadsimta vēstures jautājumiem.

Vēl minēšu dažas tikai pēdējo gadu monogrāfijas, kas raksturo institūta darbinieku pētījumu virzienus: Margarita Barzdeviča “Rīga zviedru laika kartēs un plānos 1621 – 1710″ ( pētījums atzīmēts starp gada sasniegumiem zinātnē 2011. gadā), Roberts Spirģis ”Daugavas lībiešu 10. – 13. gadsimta krūšu rotas ar bruņurupuču saktām (tipoloģiskā analīze)” – starptautiskā atzinība “Mazā Feliksa balva” jaunajiem zinātniekiem, Ilga Zagorska “Ziemeļbriežu mednieki Latvijā” (pētījums atzīmēts starp gada sasniegumiem zinātnē 2013. gadā), Zigmārs Turčinskis “Ziemeļvidzemes mežabrāļi. Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā. 1944. – 1953. gads”, Anete Karlsone, “Dziesmu svētki un tautiskā tērpa 
attīstība Latvijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā” un daudzi citi. Institūta darbinieki spēj sagatavot vēl vairāk publikāciju, bet piešķirtais finansējums nenodrošina to izdošanu. Ir regulāri jāmeklē finansiāla palīdzība Valsts Kultūrkapitāla fondā, pašvaldībās, pie uzņēmējiem.

Gan Vēstures institūta, gan Latviešu valodas institūta darbinieki deva būtisku ieguldījumu Valsts pētījumu programmas ietvaros tapušajā četru sējumu izdevumā “Latvieši un Latvija”, kas ceļu pie lasītājiem atradīs šā gada februārī. Šis, akadēmiķa Jāņa Stradiņa vadībā tapušais darbs būs plašākais, kompleksais pētījums par latviešu valodu, vēsturi un kultūru, kas tapis laikā pēc neatkarības atjaunošanas. Ļoti gribētos cerēt, ka tas nekļūs par kapa pieminekli latviešu humanitārajām zinātnēm. Tas nav pārspīlējums – tauta, kura zaudē savu vēsturisko atmiņu, kultūru, vairs neatpazīst sevi un lemta bojā ejai. Nezinu, vai cilvēki apzinās, ka tās atziņas, kuras no vēstures grāmatām skolās apgūst viņu bērni, balstās pētījumos, kuri tapuši Vēstures institūtā.

Runājot par ietekmi uz sabiedrību, jāatzīmē, ka institūta darbinieki regulāri piedalās konferencēs, semināros, lasa publiskas lekcijas, sadarbojas ar novadu muzejiem. Šajā gadā, kad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, sadarbībā ar aģentūru “Rīga 2014” un LU Vēstures un filozofijas fakultāti tiek organizēta starptautiska konference “Baltijas dzintars pāri laikam un robežām”. Varbūt ne vienmēr izskan institūcijas vārds, bet vairāki radioraidījumi, piemēram “Zināmais nezināmajā”, “Kultūras rondo”, TV cikls “Melu laboratorija”, u. c. notiek ar mūsu speciālistu līdzdalību. Arī šobrīd esmu aicināts gatavot jautājumus televīzijas spēlei “Gudrs vēl gudrāks”. Vai to visu var konstatēt un izmērīt ārzemju speciālists?

Mūs izbrīna institūta novērtēšana ar “1” sadaļā “attīstības potenciāls”. Neskatoties uz to, ka humanitāras zinātnes nekad nav saņēmuša pietiekošu finansējumu, institūtā ir pietiekošs skaits jaunu cilvēku. Viņi šeit ir, neskatoties uz to, ka katra gada pirmajos mēnešos, kamēr tiek izvērtēts mūsu devums Valsts pētījumu programmā, mums jāiztiek vien ar bāzes finansējumu, kas nespēj nodrošināt pat darbinieku minimālo algu. Vēl jo vairāk mūs izbrīna, ka šāds vērtējums saņemts tagad, kad institūts kā viens no ES projekta “Latviešu valodas, kultūrvēsturiskā mantojuma un radošo tehnoloģiju centrs” dalībnieks beidzot saņem būtisku ieguldījumu infrastruktūras pilnveidošanai un pārceļas no Zinātņu akadēmijas augstceltnes Akadēmijas laukumā 1 uz jaunu, par projekta līdzekļiem celtu korpusu Kalpaka bulvārī 4. Beidzot radusies iespēja nodrošināt pienācīgus glabāšanas apstākļus unikālajam bioarheoloģiskajam materiālam. Tajā ietilpst arī senākais cilvēka kaulu materiāls Baltijā no Burtnieku ezera krasta, datējami ar 7. g. t. pirms Kristus.

Pētījumi bioarheoloģijā ar jaunām tehnoloģijām paver plašas iespējas. Sakārtota, moderna vide būtu pievilcīga arī jaunajiem speciālistiem. Jaunu pētījumu grupu veidošana, esošo partnerības formu nostiprināšana un Valsts pētījumu programmas “Letonika: pētījumi par vēsturi, valodu un kultūru” turpināšana – viss varētu notikt, ja vien ārzemju vērtētāju acīs tas nebūtu tikai vienas balles vērts…

Mēs respektējam ārzemju ekspertus, esam gatavi ieklausīties viņu atziņās, kaut ko uzlabot, mainīt, bet joprojām uzskatām, ka Latvijas valstij pašai jāsaprot, kas tai nepieciešams. Vai tai ir vajadzīga sava, latviešu valodā un vēsturē balstīta identitāte, vai nē.

Pievienot komentāru

Komentāri (29)

  1. Starptautiskais vērtējums bija paredzēts Likumā par zinātni, tam jābūt ik pēc 6 gadiem. Vērtēšana pat nebija bijušā ministra Ķīla iniciatīva, bet sen pirms viņa aizsākts process, kuru IZM sabojāja gan kavējoties par 1 gadu, gan tagad – nonākot pie politizētām un vienkāršotām interpretācijām. Zinātnei jābūt starptautiski konvertējamai un tāda tā arī ir, arī Latvijas vēstures institūts. Iedomājieties vien, radīts pirmskara Latvijā, 1936.g., pārdzīvojis kara laikus, padomju varu, ar izcilu arheoloģiju, unikālu pētniecību par viduslaikiem, ar Broces izdevumiem, ar Staļina laiku represiju apzināšanu utt. Lieliskas, prēmijas saņēmušas grāmatas, kas ir pamats skolu izglītības sistēmai. Taču nepareizi no vēsturniekiem prasīt galvenokārt rakstus datu bāzēs angļu val., kā bija ievirzīts pārbaudītājs – TECHNOPOLIS. Katrai valstij vajag savu vēsturnieku kopu, savus valodniekus, filosofus, folkloras pētniekus un savas nacionālās valodas kopšanu. Nepieņemami, ka no ekspertu atzinumiem Ministru kabinets 21.01. ir sadzirdējis tikai to, ka kādās nozarēs ir mazāk attīstīti institūti, taču pilnīgi nedzird to, ko saka ārzemju eksperti: ZINĀTNES FINANSĒJUMS NO VALSTS IR KATASTROFĀLI ZEMS. Nekur MK lēmumā par rīcību līdz 2014.g. 1.06 netiek minēts par atbalsta sistēmas izveidi zinātnei Latvijā, bet tikai par nožņaugšanu, sastumšanu kopā, likvidāciju, ekspertu ieliktajiem punktiem. Matematizācijas trakums pārņem Eiropu, savukārt teica Huserls, un tas būs Eiropas gals, ja tam sekos – tad arī Latvijas. Kāpēc valdība nav sadzirdējusi ārzemju ekspertu pozitīvos ieteikumus, kāpēc neņem vērā Likumu par zinātni un +0,15%, kāpēc rezultātus, pie kā 20 gados ir novedusi ačgārna, politiski nepareiza zinātnes politika, tagad liek izstrēbt “mazajiem pētniekiem”, kas ar savu centību ir turpinājuši strādāt, saņemot 0,5 no minimālās algas un dzīvojot kā dzimbūšanas laikmetā? Vainīgie tagad MK skatījumā izrādās paši zinātnieki, jo ne vārda par zinātnes politikas līdzšinējo aplamību, nefinansēšanu, zinātnes finansējuma atņemšanu augstskolām, neviens neatbild ne par ko, ne ministrijā bijušie un esošie, ne Latvijas zinātnes padomē utt. Zinātnes “proletariāt”, nepaļaujieties tam! Izberiet savus 7.gs.p.Kristus kaulus MK priekšā, lai salasa un turpmāk tos pēta tie mūsu valsts “izcilnieki”, kas tiek nemitīgi uzskatīti par pārākiem, tiek iztēloti par valsts pamatu – baņķieri, ierēdņi, tirgotāji. Izņemiet visas savas grāmatas no bibliotēkām, nevajag vairs rakstīt jaunas, varbūt tad likvidatori atjēgsies – tukšas un izpostītas nācijas priekšā.

  2. Vai nav iespējams šos beatbildīgos ekspertus iesūdzēt kādā Eiropas līmeņa tiesā? Viņi taču piedāvā likvidēt visu, kas svarīgs galvenokārt Latvijai un latviešiem.

  3. Paldies par informāciju.
    Vai vērtējums ir neapstrīdams?
    Ja ir pamatoti argumenti – ar tiem jāvēršas tālāk.
    Pacietība un pierādīšanas process.

  4. Manuprāt Latvijā ir jau pārāk daudz pārsteidzīgi reformētu un rezultātā pazaudētu vērtību, lai klusējot
    ļautu turpināt pildīt ekskursantu nevis ekspertu ieteikumus un norādes. Pirms kaut ko atdot zāģa zobiem ir jāliek pretī savējie. Kopā ar savu apsvērumu bilanci.

  5. Nezinu, kam vajag, lai jaunā paaudze augtu kā mankurti – bez savu vēsturisko sakņu apziņas. Kā PSRS laikā. Jācer, ka Latvijas valdībai pietiks saprāta akli nepaklausīt paviršam, svešu ekspertu viedoklim.

  6. Man gan šķiet, ka ar vērtējumu tiek pateikts nevis, ka “Latvijas vēstures pētījumi nav vajadzīgi”, bet, ka institūcija – konkrēti – ar LU Vēstures institūtu kā administratīvu vienību – kaut kas nav kārtībā. Citi humanitārie institūti taču nesaņem vairāk naudas, bet dažam šajā briesmīgajā novērtējumā izdevies nez kāpēc iegūt pat četrinieku. Veiksmi vēsturniekiem un vēlu mazliet paškritikas.

  7. Dr. hist. Aija Jansone Atbildēt

    Es LVI strādāju no 1983. gada. Š.g. februārī iznāks mana 10. grāmata. Nekad mūžā neesmu strādājusi tik daudz kā pēdējos gados, un nekad līdz šim neesmu saņēmusi tik niecīgu atalgojumu. Šis jautājums protams ir jārisina valstī uz vietas.
    Visas manas monogrāfijas kļuvušas par bibliogrāfisku retumu, jo tauta grib zināt savu kultūras vēsturi. Bet atnāk starptautiskie eksperti (sveši ļaudis no malas) un saka, ka tas nav svarīgi!!! Manuprāt, tā ir neizsakāma starptautiskā nekompetence.

    • vēstures intereresents Atbildēt

      diez vai tikai starptautskie eksperti visu vērtēja, tur jau arī mūsu vietējā IZM savas kompetences demonstrēja. Refomaszinātnē ir vajadzīgas, bet saprātīgas, taču ar minimālo algu nekādu izaugsmi nesagaidīt

  8. Tas, ko atļaujas IZM un atbalsta MK ir kaut kas neiedomājams! Un kaut kāda Starptautiska komisija var novērtēt mūsu institūtu pētniecības darbu ar atzīmi 1???? Tur vajag būt ļoti lielai drosmei vai drausmīgai nekaunībai! Un izskatās pēc pēdējās!

    Vispār ZA prezidents, pieļaujot, ka ikvienu vietējas nozīmes pētniecības darbu vērtē it kā ārzemju eksperti, apzināti pazemina mūsu zinātnieku devumu un pētniecības iespējas! Kā vārdā tas notiek? Vai kāds ir uzaicināts izvērtēt Igaunijas, Zviedrijas vai Somijas grantu pieteikumus vietējā mērogā? Nav dzirdēts. Bet mūsu bālēliņi no IZM , MK un ZP to atļaujas un vēl atļaujas apspļaudīt pašu zinātniekus tikai tādēļ, ka kāds zviedrs vai soms nav sapratis mūsu problēmas. Un tas tikai tādēļ, ka mums nav naudas????

    Nonsenss!!!!

    • LVI pētniecības kvalitāte ir novērteta ar 3 punktiem, problēma ir nepietiekamais finansējums, kas neļauj piesaistīt jaunus kadrus

  9. Par ekspertīzes kvalitāti liecina arī tas, ka pētnieciskā kapacitātē un darba rezultātos ļoti līdzīgi institūti ir novērtēti pilnīgi pretēji.
    Ar Latvijas dabu, vēsturi, kultūru, valodu utt. saistīto pētniecisko institūciju vienīgais un galvenais uzdevums nav “ražot” publikācijas formāli augstas citējamības, bet Latvijā nepieejamos un nelasītos zinātniskos izdevumos.
    Kā jau mazā valstī, zinātnieku sirdsapziņa liek darīt arī daudz ko tādu, kam atskaitēs vispār nav pat vieta paredzēta. Piemēram? Izglītošana, zināšanu popularizēšana, diskusijas ar diletantiem, piedalīšanās kultūras pasākumu organizēšanā, jā, pat dobju ravēšana – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Izglītotības, kultūras vides saglabāšana.
    Ja valstī tiks likvidētas vai “reorganizētas” nozares vienīgās pētnieciskās institūcijas, kas pie tam būtiska, gadu desmitiem veidota starptautiska pētnieciska tīkla sastāvdaļa – vai tas “cels” valsts prestižu Eiropas savienībā un pasaulē?

  10. Domāju, LVI ir ļoti spēcīga zinātnieku komanda. Paskatiet viņu publikācijas!

  11. Paldies, Gunti! pamatoti un pārliecinoši argument!
    Tikai, kā tie vērtētāji to dabūs zināt?

  12. Man ir grūti iedomāties – kas tad īsti tagad, ekspertu un dažu vietējo ierēdņu prāt, būtu jādara – jābeidz pētīt Latvijas vēsture? Viss jānodod aizmirstībai? Lasīju, ka šim vērtējumam izdoti 300 000 lati. Vai nebija lietderīgāk tos atdot zinātniekiem?

  13. Tautai, kurai nav savas pagātnes – nav arī nākotnes!
    Tādus, bez savas pašapziņas ir vieglāk vadīt!

  14. Tā vērtēšana bija tikai .. Kīlis graža tāpat kā visas viņa agrākās .. vīzijas par LV attīstību. Varēja taču tie pseudo-eksperti savus honorārus noziedot LV zinātnieku ikdienas iztikai. (Laikam bija par tupiem, lai aizdomātos par ikdienas problēmām šeit.) Gan jau tā jezga pāries un aizmirsīsies. Galvu augšā!

  15. Iepazīstoties ar zinātnisko institūciju vērtēšanai izmantoto mērījumu (jeb atzīmju) nozīmi, izriet, ka tāds zinātniskais institūts, kā, piemēram, LU Latvijas vēstures institūts nekad nevarēs iegūt augstāku atzīmi par “3”. Atzīmes “4” un “5” ir piešķirtas “spēcīgiem starptautiskiem spēlētājiem”, kāds šis institūts ar savu nosaukumu un misiju nevar būt pēc būtības! Tā vien šķiet, ka, lai šīs institūts vispār atbilstu “starptautriskā spēlētāja” statusam, tad tam vajadzētu būt nevis LU Latvijas vēstures institūtam, bet gan – LU Eiropas vēstures institūtam vai vismaz – LU Baltijas vēstures institūtam. Tas ir dīvaini un netaisnīgi, ja tautas un tās kultūras vēstures izpētes institūcijai, lai to vispār labi novērtētu, ir noteikti jābūt “starptautiskajam spēlētājam”!
    Tāpat jābrīnās, vai tiešām tautas vēstures un kultūras zināšanām ir tik maza sociālā ietekme? Vai zinātnisko institūtu pašreizējā attistības potenciāla zemais vērtējums būtu tikai pašu institūtu vaina?

  16. Pilnīgi atbalstu Gunta Zemīša paustās domas

  17. Man ir zināšanas un es varētu strādāt. Bet vēsture kā hobijs man ir par dārgu. Ja nemaksā pat minimālo algu, es nespēju ne paēst, ne samaksāt rēķinus, kur nu vēl ko citu.

  18. Atbalstu Dr.hist.G.Zemīša pausto. Ķīļa izrunāšanās un lekšanās laiks atstās vēl kādu laiku pēdas mūsu kultūras attīstībā.

  19. Sinagogai latviešu vēsturi nevajag

  20. Savā laikā Kārlis Ulmanis dibināja Vēstures institūtu tautas pašcieņai. Izskatās, ka pašreizējā vērtību sistēmā šī pašcieņa vairs nav vajadzīga.
    Savukārt Rainis rakstīja – mēs negribam kalpot ne austrumiem, ne rietumiem. Tagad pēc būtības mēs lienam uz vēdera rietumu priekšām.Es gribētu zināt, cik perfekti šie ārzemju vērtētāji pārzin Latvijas vēsturi. Mēs pārciešam garīgo kolonizāciju, jo zinātniekus spiež darbus publicēt angliski. Par darbiem svešvalodā saņem augstāku novērtējumu. Un – tas lai būtu objektīvi. Neticu!!! Tāpat kā PSRS laikos atnāk kungi no malas un saka – Buģet po našemu. Tikai – šoreiz angliski.

  21. Pārsteidzoši uzzināt par šādiem vērtējumiem, īpaši par Latvijas vēstures pētniecības bezperspektīvu? Nav iedomājams, ka bez vēsturnieku pētījumiem, kas aptvertu visus vēsturiskos periodus no senvēstures līdz visjaunākajiem laikiem veidotu skolu un muzejpedagoģiskās programmas, muzeju ekspozīcijas un atceres pasākumus vai taptu arī daudzās un iecienītās Latvijas novadu un pagastu vēstures – tiešs vēstījums vietējām sabiedrībām, kas veido Latviju. Vai to varētu balstīt tikai folklorā, atraktivitātē un pastāstos bez pārbaudītiem faktiem? Mēs atrodam (kā grāmatu draugi) un augstu vērtējam izcilu arheologu – Ē. Mugurēvičs, A. Zariņa, I. Zagorska, R. Spirģis u.c. publicēto par Latvijas un mūsu Salaspils novada vissenāko vēsturi. Bez vēsturnieku ilggadīgiem pētījumiem netaptu arī mūsu novada pirmā apkopojošā vēsture, kas faktiski kļuvusi par koncentrētu Latvijas vēstures pārskatu daudziem novadniekiem. Gaidām jaunus pētījumus Latvijas vēsturē, nevis iznīkšanu!

  22. “Mēs respektējam ārzemju ekspertus, esam gatavi ieklausīties viņu atziņās, kaut ko uzlabot, mainīt, bet joprojām uzskatām, ka Latvijas valstij pašai jāsaprot, kas tai nepieciešams. Vai tai ir vajadzīga sava, latviešu valodā un vēsturē balstīta identitāte, vai nē.” – T.i. ja pareizi saprotu, institūta uzdevums ir identitātes veidošana, nevis zinātne?

  23. Dr.hist. A.Karlsone, trīs bērnu māmiņa Atbildēt

    Kādreiz, 19.gadsimtā, nāciju izveides sākumposmā, inteliģences gudrie prāti, kas pilnu krūti strādāja savas tautas attīstībai, ļoti labi saprata, ka vispirms ir jāatīsta tautas kultūra un izglītība. Tas arī tika darīts. Tas radīja pamatu tautas pašapziņas izaugsmei. Un tikai pēc tam, kad ir nostiprināts šis pamats, uz tā droši notiek tautas ekonomiskā attīstība. Par to daudz rakstījis nīderlandiešu etnologs J.Leersens un citi pētnieki, pierādot šīs shēmas efektīvu darbību daudzu Eiropas tautu piemērā. To vidū kādreiz bija arī latvieši. Varbūt atkal ir pienācis brīdis, kad mūsu valdībai tieši tautas vēsturē un kultūrā jāmeklē scenārijs veiksmīgai Valsts attīstībai mūsdienās?
    Tomēr tautas izglītības un kultūras joma, it sevišķi humanitārās zinātnes, nīkuļo, ja tām netiek piešķirts pietiekošs finansējums. Un šeit nav runa par kādām pārmērīgi lielām algām. Statistiski noteiktā vidējā alga mums ir tāls sapnis. Kādu attīstības potenciālu var gaidīt, ja “jaunie, daudzsološie pētnieki” vai nu nenāk uz tik zemu atalgotu darbu vai ir spiesti no tā aiziet, jo ar minimālo algu nevar samaksāt par ikdienas dzīves nepieciešamībām. Un tie ir jaunie cilvēki, kuriem ir vismaz maģistra vai doktora zinātniskais grāds! Vai ekonomiskā efektivitivitāte mērāma tikai saražotās tonnās un kilovatos? Šeit vietā būtu jau pirms kāda laika zinātnes finansējuma sakarā mediju telpā izskanējusī līdzība: Kāpēc nevienam daudz maz ekonomiski domājošam lauksaimniekam pat prātā neienāk gaidīt lielus izslaukumus no badā turētas govs, bet zinātniekiem ar minimālu atalgojumu jāspēj sasniegt Pasaules mēroga attīstības līmenis? Reālā situācija ir tāda, ka daudzi pētnieki ir spiesti meklēt dažnedažādas papildus piepelnīšanās iespējas, lai vispār varētu nodrošināt sevi un savu savu ģimeni ar iztikas līdzekļiem.

  24. Tauta, kas nezina savu vēsturi, kļūst viegli apmuļķojama un manipulējama. Vai tiešām mēs vēlamies, lai panāk brīdis, kad vairs nav profesionālu un talantīgu vēsturnieku, kas mums šīs zināšanas var sniegt?

  25. Katrai valstij un katrai nācijai ir jābūt pamatvērtībām, kuras nedrīkst būt interpretējamas vai nenovērtētas! Latvijai un latviešu tautai tādas ir latviešu valoda un Latvijas vēsture! Tāpēc, lūdzu, nezaudēsim un nenovērtēsim tās par zemu! Lai arī mūsu bērni zin, kas viņi ir un no kurienes nāk!

  26. Vēstures institūts šobrīd ir tā institūcija, kas apvieno spējīgākos vēsturniekus Latvijā. Institūts ir spēcīgāks nekā jebkad un tam ir jāpastāv.

Draugiem Facebook Twitter Google+