Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
16. janvāris, 2012
Drukāt

Suņi aitās!

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Klaiņojoši suņi nokož aitas, mednieki vaino vilkus, bet zaudējumus neviens nesedz! Vai tiešām suņu saimniekiem nevar likt atbildēt par zemniekiem nodarītajiem kaitējumiem? 
Alita Meijere

 

Kā rīkoties šādā situācijā?

Ja suņi uzbrukuši aitām, ganāmpulka saimniekam par notikušo nekavējoties vajadzētu ziņot pašvaldībai, Valsts policijai, apdrošināšanas kompānijai (ja ganāmpulks bijis apdrošināts), praktizējošam veterinārārstam, lai sniegtu dzīvniekiem pirmo palīdzību vai atvieglotu to ciešanas, kā arī sastādītu sekcijas aktus par beigtajiem un piespiedu kārtā kautajiem dzīvniekiem. Līdz attiecīgo dienestu pārstāvju ierašanās brīdim svarīgi saglabāt pēc iespējas neizmainītus apstākļus plēsēju uzbrukuma vietā.

Ja izmeklēšanas procesā iespējams pierādīt konkrēta suņa vainu un identificēt tā īpašnieku, tad policija ir tiesīga viņu sodīt saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu kodeksa 106. pantu par dzīvnieku turēšanas prasību pārkāpšanu: izteikt  brīdinājumu vai uzlikt naudas sodu fiziskajām personām no 5 līdz 250 latiem, bet juridiskajām personām – no 10 līdz 500 latiem. Jautājums par aitu īpašniekam nodarīto materiālo zaudējumu atlīdzību jārisina tiesas ceļā.

Laukos cilvēki ir saistīti cits ar citu, bieži vien viņi arī zina, kuri suņi ir pie vainas, taču nevēlas nosūdzēt. Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālpolicijas attīstības biroja Analīzes un kontroles nodaļas vecākā inspektore Sandra Selecka norāda, ka iesniegums noteikti jānoformē rakstiski un tam jābūt ar cietušās personas parakstu, citādi to uzskatīs par anonīmu. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 369. panta 3. daļu, informācija bez paraksta nevar būt par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai.

 

Par mednieku atbildību

– Kā rāda tiesu prakse, ārpus privātās apdrošināšanas sistēmās paredzētajām iespējām kompensācijas par suņu vai vilku sarīkotiem slaktiņiem saimnieki nesaņem. Turpretī citās valstīs par savvaļas plēsēju nodarītiem zaudējumiem iespējama kompensācija no valsts budžeta, jo valsts pienākums ir arī nodrošināt plēsēju aizsardzību. Latvijā iztiekam ar to, ka atļautas vilku medības, – bilst VMD Medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš.

Pēc Medību likuma, par medījamo dzīvnieku (vilku, arī klaiņojošu suņu) nodarītajiem zaudējumiem lauksaimniecībai atbildīgi ir mednieki. Taču tiesā izrādās, ka viņi nav vainīgi – trūkst pierādījumu, kas tieši zaudējumus ir nodarījis, turklāt mājdzīvnieku īpašnieks neko nav darījis, lai savu īpašumu aizsargātu. Medību iecirknis ir samērā mazs (Latvijā – vidēji 3000 hektāru), bet vilki un klaiņojoši suņi, pulcējoties baros, mēdz sirot pat 100 – 300 km2 plašā teritorijā. Tātad medniekiem ir tiesības medīt platībās, kas ir daudz mazākas par teritoriju, kurā uzturas plēsēji.

 

Gadījumos, kad nelaime jau notikusi, pierādīt suņa saimnieka vainu un saukt viņu pie atbildības ir ļoti sarežģīti. Pat, ja suns ir identificēts, īpašnieks izliekas, ka tas nav viņa. Lai veiktu izmeklēšanu un varētu prasīt atlīdzināt zaudējumus, vajadzīgi neapstrīdami pierādījumi. Piemēram, Zviedrijā šī suņu un vilku problēma nostādīta ļoti augstā līmenī: tur izveidota pat speciāla aģentūra, kas veic izmeklēšanu, izmantojot DNS analīzes.

 

Ja aizdomas vairāk krīt uz vilkiem, ganāmpulka īpašniekam ļoti ieteicams informēt tuvāko Valsts meža dienesta iestādi, kas atsūtīs savu darbinieku sastādīt aktu par notikušo. Laboratorijas analīzes gan netiks veiktas, tomēr eksperts varēs novērtēt postījumu salīdzinājumā ar tām situācijām, kad uzbrucēji, nepārprotami, bijuši vilki. VMD šo informāciju varēs izmantot arī, nosakot Latvijā kopējo gadā pieļaujamo vilku medību apjomu.

 

Būs cita kārtība!
nikns_suns

Paredzams, ka Latvijā situācija suņu uzbrukumu gadījumu izvērtēšanā un vainīgo personu saukšanā pie atbildības uzlabosies, kad pilnībā stāsies spēkā 2011. gada 21. jūnija MK noteikumi Nr. 491 “Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtība”. Noteikumi nosaka, ka suņa īpašniekam jānodrošina, lai sunim implantētu mikroshēmu un dzīvnieku līdz sešu mēnešu vecuma sasniegšanai reģistrētu datu bāzē. Šo noteikumu ieviešanai ir noteikts pārejas periods (suņi jāreģistrē līdz 2016. gada 1. jūlijam). Nolasot mikroshēmas datus, varēs operatīvi noteikt suņa īpašnieku un viņš nevarēs izvairīties no normatīvajos aktos noteiktās atbildības, informē Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta Dzīvnieku tirdzniecības, labturības un barības nodaļas vadītāja vietniece Inga Kronenberga.

Kamēr šādas kārtības nav, māj­lopu īpašniekiem atliek vien sargāt savus dzīvniekus.

Jāņem vērā, ka elektriskais gans, ar ko parasti apjož ganības, paredzēts tikai aitām, lai tās neizietu ārā no teritorijas. Pret plēsējiem tas nelīdz.

Lai meža dzīvnieki neuzbruktu mājlopiem, būtu jānodrošinās ar elektrisko žogu. Ja saimniekam nav tik lielu līdzekļu, lai tādu iekārtotu, laist ganībās aitas bez pieskatīšanas tomēr ir riskanti.

 

Atgādne suņu saimniekiem

Ikvienam dzīvnieka īpašniekam ir jāievēro prasības, kas noteiktas Veterinārmedicīnas likumā, Dzīvnieku aizsardzības likumā un Ministru kabineta izdotajos noteikumos. Saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likumu dzīvnieka saimnieka pienākums ir nodrošināt, lai viņa mājas sargs neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus. Ja viņš šos pienākumus nespēj pildīt, dzīvnieku nodod patversmei vai likvidē atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.

Savukārt Ministru kabineta 2006. gada 4. aprīļa noteikumi Nr. 266 “Labturības prasības mājas dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai” nosaka, ka ārpus saimniecības teritorijas suns bez pavadas var atrasties tikai īpašnieka uzraudzībā un tādā attālumā, kādā viņš spēj kontrolēt dzīvnieka rīcību.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+