Pasaulē

“Ukraiņu valoda ir viens no mūsu valsts neatkarības stūrakmeņiem.” Kāda ir situācija patlaban? 16


Zorjana Kunča
Zorjana Kunča
Foto – Juris Lorencs

Filoloģijas zinātņu kandidāte, docente Zorjana Kunča pēc Ivana Franko vārdā nosauktās Ļvovas universitātes pabeigšanas (1988. gads, specialitāte – klasiskā filoloģija) strādā Ļvovas Politehnikuma Ukraiņu valodas katedrā, kopš 2017. gada ir tās vadītāja. Viņas zinātniskās intereses saistītas ar ukraiņu valodas terminoloģiju. 2005. gadā publicējusi fundamentālu darbu “Universālā ukraiņu valodas vārdnīca”.

Zorjanu Kunču es sastapu viņas kabinetā Ļvivas Politehnikumā, kas ir vecākā tehniskā augstskola Ukrainā. Iela, kur tā atrodas, tagad nosaukta ukraiņu nacionālā varoņa Stepana Banderas vārdā. Viņš Politehnikumā mācījās laikā no 1928. līdz 1934. gadam. Vienlaikus 1928. gadā augstskolā mēģināja iestāties arī vēlākais nacistu mednieks Simons Vīzentāls, kurš gan netika uzņemts, jo “ebreju kvota” jau bija aizpildīta. Vēl viens apliecinājums pretrunu pilnajai Ukrainas vēsturei.

Jūs strādājat augstskolā, kas dibināta tālajā 1844. gadā. Tolaik Galīcijas novads un tā metropole Ļvova jeb kā to dēvēja vācieši – Lemberga – atradās Austrijas impērijas sastāvā. Kāda šeit bija mācību valoda?

Z. Kunča: Saprotams, vācu. Ļvovā dzīvoja vāciski runājoši austrieši, ebreji, arī daudz poļu. Pašā pilsētā ukraiņu bija maz, lai gan apkārtējie lauku ciemi bija pilnībā ukrainiski. Varas mainījušās, un tām līdzi arī mācību valodas. Periodā starp abiem pasaules kariem, kad Galīcija atradās Polijas sastāvā, te valdīja poļu valoda. Nu, bet padomju varas gados lekcijas notika gandrīz tikai krieviski, ap 95% no mācību procesa. Pavisam nedaudz bija to pasniedzēju, kuri principiāli turējās pie ukraiņu valodas. Arī mācību literatūra, it īpaši jau tehniskā, bija pieejama gandrīz tikai krievu valodā.;

Bet studenti taču lielāko tiesu nāca no Rietumukrainas, kas arī padomju laikos turpināja runāt ukraiņu valodā!

Krievu valodas ieviešanas tehnoloģija augstskolā bija visai neparasta, pat izsmalcināta. Katrā grupā tika nozīmēti daži ārvalstu studenti, parasti no sociālistiskā bloka valstīm, vai Āfrikas, Āzijas. Viņi, kā likums, iepriekš bija apguvuši krievu valodu. Tā nu izrādījās, ka, lai izpatiktu ciemiņiem, ukraiņu studenti bija spiesti klausīties lekcijas krievu valodā – neraugoties uz to, ka daudzi bija beiguši ukraiņu valodas vidusskolas. Pārmaiņas sākās 80. gadu beigās, kad mēs, elpu aizturējuši, sekojām notikumiem Baltijā, jūsu cīņai par neatkarību. Tas bija laiks, kad mūsu augstskolā izveidojās Ukraiņu valodas katedra. Šodien ap 98% lekciju tiek lasītas ukraiņu valodā, atlikušie 2% – angliski. Par mums aizvien vairāk sāk interesēties arī studenti no citām valstīm.

Ko tad tehniskā augstskolā šodien dara Ukraiņu valodas katedra?

Strādājam pie ukraiņu valodas terminoloģijas izveides eksaktajās un tehniskajās zinātnēs, izdodam speciālas vārdnīcas, kas kalpo kā pamats jaunām mācību grāmatām. Plašs darba lauks ir tehnisko standartu, tā saucamo gostu tulkošana, faktiski uzrakstīšana par jaunu – nu jau ukraiņu valodā. Darām to, kas tika atstāts novārtā padomju gados.

Jūs teicāt, ka arī padomju laikā daudzi jaunieši izvēlējās mācīties ukraiņu valodas vidusskolās.

Padomju varas gados ukraiņu skolas nelielā skaitā jau bija gandrīz visā Ukrainā. Tomēr kā pati par sevi saprotama, kā ikdienišķa parādība tās darbojās šeit, Ukrainas rietumos. Lielākajā daļā Ļvovas vidusskolu mācības notika ukraiņu valodā. Toties krievu valodu tajās apguva pēc īpašas metodikas – klase tika dalīta uz pusēm, krievu valodas skolotāji baudīja īpašas privilēģijas, arī piemaksas pie darba algas. Tāda bija politika. Aptuveni trešajā daļā pilsētas skolu mācību valoda bija krievu, vēl bija arī tā sauktās jauktās skolas, ar krievu un ukraiņu plūsmām. Tiesa, ukraiņu valoda nedaudz tika mācīta arī krievu skolās. Tagad situācija ir pilnīgi mainījusies. Miljonu pilsētā Ļvivā palikušas vien dažas skolas ar krievu mācību valodu.

Bet kāda patlaban ir situācija citviet Ukrainā?

Lai saprastu notiekošo, mums vispirms jāatskatās vēsturē. Austrijas valdīšanas laikos, līdz 1918. gadam, ukraiņu valodas stāvoklis vismaz šeit, Galīcijā, bija samērā apmierinošs. Varas iestādes to, teiksim tā, piecieta. Valodas politika strauji mainījās “poļu laikos” un ne uz to labāko pusi. Nu, bet 1939. gada rudens un padomju okupācija atnāca jau ar savām problēmām – pārkrievošanu. Savukārt tie ukraiņi, kuri dzīvoja padomju varas kontrolētajā centrālajā un austrumu Ukrainā, piedzīvoja teroru, genocīdu, nacionālās inteliģences fizisku iznīcināšanu. Ar speciāli organizēto badu jeb “golodomoru”, pēc kura izmirušajos ciematos ieveda pārceļotājus no Krievijas. Saprotams, ukraiņu kultūra un valoda tika īpaši apkarota. Gan cara laikos, gan padomju varas gados to vien dzirdēja – nav ne tādas ukraiņu tautas, ne ukraiņu valodas.

Es atceros padomju laikus, kad, piemēram, Černivcu pilsētas ielās skanēja krievu valoda. Tagad – gandrīz tikai ukraiņu, retumis arī rumāņu. Kāds nesen Černivcos sastapts vīrietis man teica tā: “Ukrainas neatkarības 23 gadi mūsu ģimeni nepiespieda runāt ukraiņu valodā, bet Putins to izdarīja dažu mēnešu laikā! Kopš Krimas notikumiem un kara sākuma Donbasā esam pilnībā pārgājuši uz ukraiņu valodu.” Tikmēr Odesā un Nikolajevā, kur man arī gadījies būt, joprojām valda krievu valoda.

Tad jāpastāsta kāds gadījums no bērnības. Mans brālis dziedāja slavenā jauniešu korī, kurš koncertēja pa visu bijušo PSRS. Reiz Ļvivā viesojās koris no Odesas, un mūsu ģimene pie sevis uzņēma kādu zēnu no šā kolektīva. Izskatījās, ka puika runā tikai krieviski. Bet mēs ģimenē vienmēr esam runājuši tikai ukraiņu valodā, un viņa dēļ necentāmies savus paradumus mainīt. Te pēkšņi zēns it kā atvainodamies saka: “Nekas, runājiet vien savā ukraiņu valodā, es jau visu saprotu. Odesa līdz 1939. gadam arī bija Ukraina!” Vēl līdz šim nesaprotu, kāpēc viņš pieminēja tieši šo gadu, bet zēna vārdi lieliski ilustrē dažu cilvēku attieksmi pret Ukrainu arī šodien. Ukraina – tie esat jūs tur, rietumos, mēs esam kaut kas cits. Piemēram, tā saucamā Jaunkrievija.

Tomēr, ja raugāmies uz Ukrainu kopumā, neatkarības gados valodas jomā panākts milzīgs progress. Ukraiņu valoda ir vienīgā oficiālā valsts valoda. Attīstība gan notikusi tādiem kā izrāvieniem. Tendence pilnībā pāriet uz ukraiņu valodu tautas apziņā uzplaiksnījusi vairākkārt – tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas 1991. gadā, jau vēlāk “oranžās” un “Maidana” revolūciju iespaidā. Tagad par savdabīgu katalizatoru kalpo notikumi Krimā un Donbasā. Starp mūsu studentiem ir daudz pārceļotāju no valsts austrumu reģioniem. Jau divus gadus esam novērojuši interesantu tendenci – mācību gada sākumā šie studenti lekciju starpbrīžos savā starpā vēl sarunājas krieviski, bet jau pēc pusgada pilnībā pāriet uz ukraiņu valodu.

Parādījušies jaunieši, kuri vairs neprot runāt krieviski, kas manai paaudzei bija pašsaprotama lieta. Viņi varbūt saprot šo valodu, jo skatās krievu televīziju un rakņājas krievu internetā, bet pilnībā runāt, lasīt un rakstīt vairs neprot. Es ļoti labi redzu, kā ukraiņu valoda atgūst savas pozīcijas, ka tā aizvien biežāk dzirdama arī to pilsētu ielās, kur agrāk skanēja vien krievu valoda.

Vai arī tā saucamais suržiks. Kas tas īsti ir par zvēru?

Par “suržiku” zemnieki sauc dažādu labību maisījumu, kas neder maizes cepšanai, vien lopbarībai. Bet “suržiks” ir arī tautas sarunu valoda, īpatnējs ukraiņu un krievu valodu kokteilis. Ukrainā tajā ikdienā joprojām runā miljoniem cilvēku, pārsvarā valsts centrālo un austrumu reģionu pilsētās. “Suržiks” rodas, ukraiņu valodas gramatiskajās konstrukcijās iepinot krievu vārdus. Vai arī otrādi – ukraiņu vārdus jau krievu valodā. “Suržiks” vairāk raksturīgs tieši pilsētām, pat valsts austrumos ukraiņu lauku ciematos parasti runā tīrā, skaistā ukraiņu valodā. Mēs Ļvivas Politehnikumā bijām vieni no pirmajiem, kuri sākām pētīt “suržiku” un izstrādājām metodiku, kā attīrīt ukraiņu valodu no nevajadzīgiem piesārņojumiem. Piemēram, atgādinot, ka sabiedriskā transporta pietura ukraiņu valodā ir “зупинка”, nevis “остановка”. Ka nākamā pietura ir “наступна”, nevis “следующая”. Šādu piemēru ir bezgala daudz.

Dažreiz televīzijas reportāžās no antiteroristiskās operācijas vietām Donbasā intervē karavīrus, kuri uz žurnālista uzdotajiem jautājumiem ukraiņu valodā atbild krieviski. Tātad arī krieviski runājošs Ukrainas iedzīvotājs var būt šīs valsts patriots?

Situācijas mēdz būt dažādas. Varbūt puiši vēl nav pietiekami labi apguvuši valodu un kaunas neprecīzi izteikties. Tas, ka cilvēks pilnībā neprot ukraiņu valodu, ka viņš uzaudzis Donbasā, Luhanskā vai Odesā, vēl nebūt nenozīmē, ka viņš nav Ukrainas patriots. Viens no pazīstamākajiem ukraiņu tautas tiesību aizstāvjiem dzejnieks Vasils Stuss, kurš nomira 1985. gadā bada streika laikā ieslodzījumā Permas soda nometnē, uzauga Donbasā. Tā ir interesanta parādība, šī dažādo Ukrainas reģionu mentalitāte. Mēs Galīcijā varbūt esam vislabāk saglabājuši tautas tradīcijas, nacionālo kultūru, valodu. Tomēr nevar noliegt, ka Ukrainas rietumos, tuvu pie Eiropas, cilvēkos dažkārt jūt pragmatisku, merkantilu uzslāņojumu, viņiem svarīga arī materiālā labklājība, turība. Turpretim tie ukraiņi, kuri dzīvo valsts centrālajos un austrumu reģionos, ir kazaku, tātad karotāju pēcteči. Un nav nekāds brīnums, ka viens otrs krieviski runājošs ukrainis šobrīd ir pat lielāks savas valsts patriots nekā puisis no Galīcijas laukiem, kurš brauc pelnīt naudu uz Eiropu.

Ļvovā es dzīvoju vienā viesnīcā ar ukraiņu jauniešiem no ASV, Kanādas un Argentīnas, kuri te ieradušies uz tautas deju festivālu. Un nevienu reizi neesmu dzirdējis, ka viņi savā starpā sarunātos ukraiņu valodā, vien angliski un spāniski. Tātad arī jūsu emigrācija pamazām zaudē valodu?

Kopumā jā. Diemžēl jaunajai Ukrainas valstij nepietiek ne spēku, ne līdzekļu, lai atbalstītu diasporu. Kaut gan redzēti arī pretēji piemēri. Pie mums ir mācījušies studenti no Kanādas ar ukraiņu saknēm, kuri pat piektajā paaudzē saglabājuši senču valodu.

Kas būs ar ukraiņu valodu pēc desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem?

Tas, ka neatkarības gados ukraiņu valoda daudzviet atdzima burtiski no pelniem, ir viens no lielākajiem tās spēka un dzīvotgribas apliecinājumiem. Tā ir un būs dzīva, ziedoša valoda ar stipriem pamatiem tautas apziņā, viens no mūsu neatkarības stūrakmeņiem. Par to jūs Latvijā varat būt droši. Izmantojot iespēju, vēlētos īpaši pateikties latviešiem, ka neesat mūs aizmirsuši, ka interesējaties par mums, ziņojat par šeit notiekošo savos medijos – tas viss mums ir bezgala svarīgi. Paldies jums par to.

LA.lv