“Ukraiņu valoda ir viens no mūsu valsts neatkarības stūrakmeņiem.” Kāda ir situācija patlaban? 0
Filoloģijas zinātņu kandidāte, docente Zorjana Kunča pēc Ivana Franko vārdā nosauktās Ļvovas universitātes pabeigšanas (1988. gads, specialitāte – klasiskā filoloģija) strādā Ļvovas Politehnikuma Ukraiņu valodas katedrā, kopš 2017. gada ir tās vadītāja. Viņas zinātniskās intereses saistītas ar ukraiņu valodas terminoloģiju. 2005. gadā publicējusi fundamentālu darbu “Universālā ukraiņu valodas vārdnīca”.
Zorjanu Kunču es sastapu viņas kabinetā Ļvivas Politehnikumā, kas ir vecākā tehniskā augstskola Ukrainā. Iela, kur tā atrodas, tagad nosaukta ukraiņu nacionālā varoņa Stepana Banderas vārdā. Viņš Politehnikumā mācījās laikā no 1928. līdz 1934. gadam. Vienlaikus 1928. gadā augstskolā mēģināja iestāties arī vēlākais nacistu mednieks Simons Vīzentāls, kurš gan netika uzņemts, jo “ebreju kvota” jau bija aizpildīta. Vēl viens apliecinājums pretrunu pilnajai Ukrainas vēsturei.
Jūs strādājat augstskolā, kas dibināta tālajā 1844. gadā. Tolaik Galīcijas novads un tā metropole Ļvova jeb kā to dēvēja vācieši – Lemberga – atradās Austrijas impērijas sastāvā. Kāda šeit bija mācību valoda?
Z. Kunča: Saprotams, vācu. Ļvovā dzīvoja vāciski runājoši austrieši, ebreji, arī daudz poļu. Pašā pilsētā ukraiņu bija maz, lai gan apkārtējie lauku ciemi bija pilnībā ukrainiski. Varas mainījušās, un tām līdzi arī mācību valodas. Periodā starp abiem pasaules kariem, kad Galīcija atradās Polijas sastāvā, te valdīja poļu valoda. Nu, bet padomju varas gados lekcijas notika gandrīz tikai krieviski, ap 95% no mācību procesa. Pavisam nedaudz bija to pasniedzēju, kuri principiāli turējās pie ukraiņu valodas. Arī mācību literatūra, it īpaši jau tehniskā, bija pieejama gandrīz tikai krievu valodā.;
Bet studenti taču lielāko tiesu nāca no Rietumukrainas, kas arī padomju laikos turpināja runāt ukraiņu valodā!
Krievu valodas ieviešanas tehnoloģija augstskolā bija visai neparasta, pat izsmalcināta. Katrā grupā tika nozīmēti daži ārvalstu studenti, parasti no sociālistiskā bloka valstīm, vai Āfrikas, Āzijas. Viņi, kā likums, iepriekš bija apguvuši krievu valodu. Tā nu izrādījās, ka, lai izpatiktu ciemiņiem, ukraiņu studenti bija spiesti klausīties lekcijas krievu valodā – neraugoties uz to, ka daudzi bija beiguši ukraiņu valodas vidusskolas. Pārmaiņas sākās 80. gadu beigās, kad mēs, elpu aizturējuši, sekojām notikumiem Baltijā, jūsu cīņai par neatkarību. Tas bija laiks, kad mūsu augstskolā izveidojās Ukraiņu valodas katedra. Šodien ap 98% lekciju tiek lasītas ukraiņu valodā, atlikušie 2% – angliski. Par mums aizvien vairāk sāk interesēties arī studenti no citām valstīm.
Ko tad tehniskā augstskolā šodien dara Ukraiņu valodas katedra?
Strādājam pie ukraiņu valodas terminoloģijas izveides eksaktajās un tehniskajās zinātnēs, izdodam speciālas vārdnīcas, kas kalpo kā pamats jaunām mācību grāmatām. Plašs darba lauks ir tehnisko standartu, tā saucamo gostu tulkošana, faktiski uzrakstīšana par jaunu – nu jau ukraiņu valodā. Darām to, kas tika atstāts novārtā padomju gados.
Jūs teicāt, ka arī padomju laikā daudzi jaunieši izvēlējās mācīties ukraiņu valodas vidusskolās.
Padomju varas gados ukraiņu skolas nelielā skaitā jau bija gandrīz visā Ukrainā. Tomēr kā pati par sevi saprotama, kā ikdienišķa parādība tās darbojās šeit, Ukrainas rietumos. Lielākajā daļā Ļvovas vidusskolu mācības notika ukraiņu valodā. Toties krievu valodu tajās apguva pēc īpašas metodikas – klase tika dalīta uz pusēm, krievu valodas skolotāji baudīja īpašas privilēģijas, arī piemaksas pie darba algas. Tāda bija politika. Aptuveni trešajā daļā pilsētas skolu mācību valoda bija krievu, vēl bija arī tā sauktās jauktās skolas, ar krievu un ukraiņu plūsmām. Tiesa, ukraiņu valoda nedaudz tika mācīta arī krievu skolās. Tagad situācija ir pilnīgi mainījusies. Miljonu pilsētā Ļvivā palikušas vien dažas skolas ar krievu mācību valodu.
Bet kāda patlaban ir situācija citviet Ukrainā?
Lai saprastu notiekošo, mums vispirms jāatskatās vēsturē. Austrijas valdīšanas laikos, līdz 1918. gadam, ukraiņu valodas stāvoklis vismaz šeit, Galīcijā, bija samērā apmierinošs. Varas iestādes to, teiksim tā, piecieta. Valodas politika strauji mainījās “poļu laikos” un ne uz to labāko pusi. Nu, bet 1939. gada rudens un padomju okupācija atnāca jau ar savām problēmām – pārkrievošanu. Savukārt tie ukraiņi, kuri dzīvoja padomju varas kontrolētajā centrālajā un austrumu Ukrainā, piedzīvoja teroru, genocīdu, nacionālās inteliģences fizisku iznīcināšanu. Ar speciāli organizēto badu jeb “golodomoru”, pēc kura izmirušajos ciematos ieveda pārceļotājus no Krievijas. Saprotams, ukraiņu kultūra un valoda tika īpaši apkarota. Gan cara laikos, gan padomju varas gados to vien dzirdēja – nav ne tādas ukraiņu tautas, ne ukraiņu valodas.
