Es atceros padomju laikus, kad, piemēram, Černivcu pilsētas ielās skanēja krievu valoda. Tagad – gandrīz tikai ukraiņu, retumis arī rumāņu. Kāds nesen Černivcos sastapts vīrietis man teica tā: “Ukrainas neatkarības 23 gadi mūsu ģimeni nepiespieda runāt ukraiņu valodā, bet Putins to izdarīja dažu mēnešu laikā! Kopš Krimas notikumiem un kara sākuma Donbasā esam pilnībā pārgājuši uz ukraiņu valodu.” Tikmēr Odesā un Nikolajevā, kur man arī gadījies būt, joprojām valda krievu valoda. 0
Tad jāpastāsta kāds gadījums no bērnības. Mans brālis dziedāja slavenā jauniešu korī, kurš koncertēja pa visu bijušo PSRS. Reiz Ļvivā viesojās koris no Odesas, un mūsu ģimene pie sevis uzņēma kādu zēnu no šā kolektīva. Izskatījās, ka puika runā tikai krieviski. Bet mēs ģimenē vienmēr esam runājuši tikai ukraiņu valodā, un viņa dēļ necentāmies savus paradumus mainīt. Te pēkšņi zēns it kā atvainodamies saka: “Nekas, runājiet vien savā ukraiņu valodā, es jau visu saprotu. Odesa līdz 1939. gadam arī bija Ukraina!” Vēl līdz šim nesaprotu, kāpēc viņš pieminēja tieši šo gadu, bet zēna vārdi lieliski ilustrē dažu cilvēku attieksmi pret Ukrainu arī šodien. Ukraina – tie esat jūs tur, rietumos, mēs esam kaut kas cits. Piemēram, tā saucamā Jaunkrievija.
Tomēr, ja raugāmies uz Ukrainu kopumā, neatkarības gados valodas jomā panākts milzīgs progress. Ukraiņu valoda ir vienīgā oficiālā valsts valoda. Attīstība gan notikusi tādiem kā izrāvieniem. Tendence pilnībā pāriet uz ukraiņu valodu tautas apziņā uzplaiksnījusi vairākkārt – tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas 1991. gadā, jau vēlāk “oranžās” un “Maidana” revolūciju iespaidā. Tagad par savdabīgu katalizatoru kalpo notikumi Krimā un Donbasā. Starp mūsu studentiem ir daudz pārceļotāju no valsts austrumu reģioniem. Jau divus gadus esam novērojuši interesantu tendenci – mācību gada sākumā šie studenti lekciju starpbrīžos savā starpā vēl sarunājas krieviski, bet jau pēc pusgada pilnībā pāriet uz ukraiņu valodu.
Parādījušies jaunieši, kuri vairs neprot runāt krieviski, kas manai paaudzei bija pašsaprotama lieta. Viņi varbūt saprot šo valodu, jo skatās krievu televīziju un rakņājas krievu internetā, bet pilnībā runāt, lasīt un rakstīt vairs neprot. Es ļoti labi redzu, kā ukraiņu valoda atgūst savas pozīcijas, ka tā aizvien biežāk dzirdama arī to pilsētu ielās, kur agrāk skanēja vien krievu valoda.
Vai arī tā saucamais suržiks. Kas tas īsti ir par zvēru?
Par “suržiku” zemnieki sauc dažādu labību maisījumu, kas neder maizes cepšanai, vien lopbarībai. Bet “suržiks” ir arī tautas sarunu valoda, īpatnējs ukraiņu un krievu valodu kokteilis. Ukrainā tajā ikdienā joprojām runā miljoniem cilvēku, pārsvarā valsts centrālo un austrumu reģionu pilsētās. “Suržiks” rodas, ukraiņu valodas gramatiskajās konstrukcijās iepinot krievu vārdus. Vai arī otrādi – ukraiņu vārdus jau krievu valodā. “Suržiks” vairāk raksturīgs tieši pilsētām, pat valsts austrumos ukraiņu lauku ciematos parasti runā tīrā, skaistā ukraiņu valodā. Mēs Ļvivas Politehnikumā bijām vieni no pirmajiem, kuri sākām pētīt “suržiku” un izstrādājām metodiku, kā attīrīt ukraiņu valodu no nevajadzīgiem piesārņojumiem. Piemēram, atgādinot, ka sabiedriskā transporta pietura ukraiņu valodā ir “зупинка”, nevis “остановка”. Ka nākamā pietura ir “наступна”, nevis “следующая”. Šādu piemēru ir bezgala daudz.
Dažreiz televīzijas reportāžās no antiteroristiskās operācijas vietām Donbasā intervē karavīrus, kuri uz žurnālista uzdotajiem jautājumiem ukraiņu valodā atbild krieviski. Tātad arī krieviski runājošs Ukrainas iedzīvotājs var būt šīs valsts patriots?
Situācijas mēdz būt dažādas. Varbūt puiši vēl nav pietiekami labi apguvuši valodu un kaunas neprecīzi izteikties. Tas, ka cilvēks pilnībā neprot ukraiņu valodu, ka viņš uzaudzis Donbasā, Luhanskā vai Odesā, vēl nebūt nenozīmē, ka viņš nav Ukrainas patriots. Viens no pazīstamākajiem ukraiņu tautas tiesību aizstāvjiem dzejnieks Vasils Stuss, kurš nomira 1985. gadā bada streika laikā ieslodzījumā Permas soda nometnē, uzauga Donbasā. Tā ir interesanta parādība, šī dažādo Ukrainas reģionu mentalitāte. Mēs Galīcijā varbūt esam vislabāk saglabājuši tautas tradīcijas, nacionālo kultūru, valodu. Tomēr nevar noliegt, ka Ukrainas rietumos, tuvu pie Eiropas, cilvēkos dažkārt jūt pragmatisku, merkantilu uzslāņojumu, viņiem svarīga arī materiālā labklājība, turība. Turpretim tie ukraiņi, kuri dzīvo valsts centrālajos un austrumu reģionos, ir kazaku, tātad karotāju pēcteči. Un nav nekāds brīnums, ka viens otrs krieviski runājošs ukrainis šobrīd ir pat lielāks savas valsts patriots nekā puisis no Galīcijas laukiem, kurš brauc pelnīt naudu uz Eiropu.
Ļvovā es dzīvoju vienā viesnīcā ar ukraiņu jauniešiem no ASV, Kanādas un Argentīnas, kuri te ieradušies uz tautas deju festivālu. Un nevienu reizi neesmu dzirdējis, ka viņi savā starpā sarunātos ukraiņu valodā, vien angliski un spāniski. Tātad arī jūsu emigrācija pamazām zaudē valodu?
Kopumā jā. Diemžēl jaunajai Ukrainas valstij nepietiek ne spēku, ne līdzekļu, lai atbalstītu diasporu. Kaut gan redzēti arī pretēji piemēri. Pie mums ir mācījušies studenti no Kanādas ar ukraiņu saknēm, kuri pat piektajā paaudzē saglabājuši senču valodu.
Kas būs ar ukraiņu valodu pēc desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem?
Tas, ka neatkarības gados ukraiņu valoda daudzviet atdzima burtiski no pelniem, ir viens no lielākajiem tās spēka un dzīvotgribas apliecinājumiem. Tā ir un būs dzīva, ziedoša valoda ar stipriem pamatiem tautas apziņā, viens no mūsu neatkarības stūrakmeņiem. Par to jūs Latvijā varat būt droši. Izmantojot iespēju, vēlētos īpaši pateikties latviešiem, ka neesat mūs aizmirsuši, ka interesējaties par mums, ziņojat par šeit notiekošo savos medijos – tas viss mums ir bezgala svarīgi. Paldies jums par to.
