Dabā
Zaļā dzīvošana

Taigas ērces tikušas jau līdz Latvijas vidienei 16

Klimata izmaiņas nes līdzi arī izmaiņas kukaiņu un ērču izplatībā. Latvijā parādās jaunas ērču sugas un līdz ar tām jaunas slimības. Šogad par ērču encefalīta endēmiskajiem rajoniem jeb teritorijām ar īpaši augstu saslimstības risku Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) atzinis 31 Latvijas novadu, kas ir par četriem vairāk nekā pērn.

Novērotā ērču aktivitāte pavasarī un vasaras sākumā sakarā ar ieilgušo vēsumu pavasarī un sausumu vasaras sākumā kopumā šogad bija nedaudz zemāka nekā pērn, tomēr jūnija vidū atsevišķās monitoringa vietās ērču blīvums sasniedza vairāk nekā 80 ērču uz km, kas ir augsts rādītājs.

Mērķtiecīgi dodas Kurzemes virzienā

Entomologs Voldemārs Spuņģis šogad paspējis pārstaigāt lielu daļu Latvijas, vācot un analizējot Latvijas dabā izplatītās ērces. “Ērču daudzums, manuprāt, ir līdzīgs kā citus gadus. Ir vietas, kur ērces var atrast ar grūtībām, un ir vietas, kur tās ir bagātīgi. Tas atkarīgs no tā, cik bagāta ir zīdītājdzīvnieku fauna konkrētajā vietā. Savvaļas dzīvnieki ir galvenie ērču barotāji, tāpēc, jo vairāk meža zvēru, jo vairāk ērču. Sausā priežu mežā, kur zīdītāju ir maz, maz arī ērču, savukārt mežos, kur ir daudz grauzēju, kur ir zāle, stigu malās ērču ir ievērojami vairāk. Ērce pati nepārvietojas, tā ceļo tikai kopā ar dzīvnieku. Kad paēd, tad nokrīt zemē. Un tur tai jādzīvo, gribi vai negribi,” teic V. Spuņģis.

Viņš ne tikai cenšas noskaidrot, ar kādu ātrumu taigas ērces dodas Kurzemes virzienā, bet arī meklē jaunas sugas. Pēdējos gados Latvijas mežos savairojusies vēl viena ērču suga – pļavu ērces Dermacentor reticulatus, kas līdz šim plaši izplatītas bija citviet Eiropā. Arī šīs ērces, tāpat kā tā saucamās suņu ērces un taigas ērces, pārnēsā gan ērču encefalīta, gan Laimas slimības ierosinātājus. Pļavas ērces pārnēsā arī suņiem ļoti bīstamo babeziozi un citus slimību ierosinātājus.

“Domājams, ka šīs ērces pie mums ienākušas no Viduseiropas un Dienvideiropas. Tā kā klimats arī pie mums pēdējos gados kļuvis maigāks, dienvidu sugas var pie mums pārziemot,” skaidro entomologs. Pļavu ērces mātīte pirms ēšanas ir tikai 3,8 – 4,2 mm gara, kad paēdusi – sasniedz pat 1 centimetra garumu. Tēviņš ir 4,2 – 4,8 mm garš. Latvijā jaunā ērču suga dzīvo pļavās, klajumos, jauktu koku mežos, kas atrodas upju vai ezeru tuvumā, purvainās vietās.

Latvijas teritorijā atsevišķās vietās konstatētas arī citas svešzemju ērču sugas, kuras izveidojušas stabilas populācijas, bet tiešus draudus tās vismaz pagaidām nerada. Jaunās sugas arī ir slimību pārnēsātājas, bet nav orientētas uz cilvēku.

Taigas ērces atšķirībā no pļavu ērcēm Latvijas teritorijā ienākušas no austrumiem. “Taigas ērce ir nonākusi līdz Latvijas vidienei, bet precīzākas izplatības robežas pagaidām vēl nevar īsti pateikt,” piebilst V. Spuņģis. Taigas ērces vizuāli ir ļoti līdzīgas Latvijā jau izsenis mītošajām suņu ērcēm. To atšķirības var noteikt tikai zem mikroskopa.

Lai ērces savāktu, V. Spuņģis izmanto vienkāršu un efektīvu metodi – stienītī iesietu flaneļa gabalu velk pa zemi noteiktu attālumu, ik pa brīdim pārbaudot, cik ērces pieķērušās. Šo metodi var izmantot arī nelielas teritorijas attīrīšanai no ērcēm.

Galerijas nosaukums

Ērce asinis sūc trīs reizes

Ērču mātītes asinis sūc vairāk, tēviņiem svarīgākā ir pārošanās. Ērču mātītes sava dzīves cikla laikā asinis sūc četras reizes, bet tēviņi trīs reizes. “Pēdējā reizē ērču mātīte sūc asinis, lai dētu olas. Tēviņi tikmēr ceturto reizi asinis nesūc. Pieauguši tēviņi asinis vispār nesūc, viņiem tad svarīgākais ir meklēt mātīti. Mazais kāpuriņš sūc no maziem dzīvniekiem, grauzējiem. Nimfa (ērces attīstības stadija) var piesūkties gan maziem, gan lieliem dzīvniekiem, savukārt lielās pieaugušās ērces barojas galvenokārt uz lielajiem zīdītājdzīvniekiem,” teic V. Spuņģis. Cilvēkam parasti piesūcas pieaugusi ērce.

“Ne katrs ērces kodums ir saistīts ar kādu slimību. Inficēt ar ērču encefalītu vai Laimas slimību var tikai ērce, kura pārnēsā vīrusbaktērijas,” piebilst entomologs. Viņš arī norāda uz sīko grauzēju, stirnu un zaķu populācijas saistību ar ērču inficētības pakāpi. Grauzēji, galvenokārt strupastes, ir galvenie ērču kāpuru izbarotāji, kas tās inficē ar ērču encefalīta vīrusu un citiem patogēniem, savukārt nimfas izbaro un inficē nelielie zīdītāji – lapsas, zaķi, kā arī putni. Strupastes bieži mīt vietās, kur ir graudzāles, aizaugušās pļavās, izcirtumos, mežmalās, līdz ar to arī ērču šādās vietās ir vairāk.

Ērce ir aukstasiņu dzīvnieks, un ziemas sals tām neskādē, jo tās labvēlīgākus laika apstākļus gaida augsnē. Līdz ar to jārēķinās, ka ērces būs mums līdzās vienmēr. “Daba mainās, cilvēks jaunu sugu ienākšanai var pielāgoties, kontrolējot nevis dzīvniekus dabā, bet mājlopus un mājdzīvniekus, kā arī mainot savu uzvedību,” piebilst dabas pētnieks.

Pieaug saslimstība ar ērlihiozi

Par saslimstību ar ērču pārnēsātajām slimībām vēl šobrīd pāragri spriest, jo kopumā šī gada ērču aktivitātes sezonas laikā saslimušo ir mazāk nekā 2017. gadā, izņemot ar ērlihiozi. Turklāt, kā liecina SPKC dati, visvairāk tomēr inficējas ogojot un sēņojot, nevis pavasarī vai vasaras sākumā.

Šogad no 1. janvāra līdz 2. jūlijam ar ērču encefalītu Latvijā saslimuši 20 cilvēki, savukārt ar Laimas slimību – 106 cilvēki, ar ērlihiozi saslimuši seši.

Ērlihioze parasti norit vieglā formā un pāriet pati no sevis, taču daļai pacientu izraisa gripai līdzīgus simptomus – drudzi, vājumu, galvassāpes un muskuļu sāpes. Nereti parādās arī izsitumi pa visu ķermeni. Ērlihiozes simptomi parasti sāk izpausties vienu divas nedēļas pēc ērces piesūkšanās. Pret šo slimību, tāpat kā pret Laimas slimību, nav vakcīnas.

LA.lv