×
Mobilā versija
Brīdinājums +12.4°C
Līga
Piektdiena, 22. jūnijs, 2018
23. februāris, 2018
Drukāt

Tautiskais hipijs Ņurbulis un “Dieviņš pillā” (2)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Jaunajā Rīgas teātrī tapis jauns iestudējums “Dieviņš pillā”, kas balstās Ņurbuļa (Aivara Neibarta) valodas Visumā.

Kā ir radusies latviešu valoda? Kas tās tādas par skaņām, kuras mēs šodien saucam par latviešu valodu? Kas vispār notiek tai brīdī, kad dzimst vārdi un rodas valoda? Ņurbulis ar latviešu valodu ir apgājies un izrīkoties tik neparastā veidā, ka, lasot viņa pantus, rodas ļoti dīvaina ilūzija – it kā būt lieciniekam tai brīdī, kad tika radīta latviešu valoda. Latviešu mēle.

“Neibarts dzīvoja tai pašā laikā un kontekstā kā Ziedonis (jeb Pinkainis, – Ņurbuļa valodā). Taču viņa dzīves veids un mākslinieka koncepts bija diametrāli pretējs. Neibarts ignorēja gan politiku, gan slavu, gan materiālo dimensiju vispār. Viņš bija tāds sava veida tautiskais hipijs. Kurš, atšķirībā no Ziedoņa, nelikās ne zinis par Visumu. Gluži vienkārši tāpēc, ka Neibarts bija pacenties radīt pats savu personīgo Visumu,” skaidro izrādes režisors Alvis Hermanis. Viņš arī piebilst, ka ļoti svarīga izrādes sastāvdaļa ir leģendārā “Dzelteno pastnieku” mūziķa Ingus Baušķenieka dziesmas. “Arī tajās ir tas īpašais arhaikas un avangarda sajaukums, kas raksturīgs Neibartam. Vispār viņiem ir daudz kā kopīga, manuprāt,” teic Hermanis.

Alvis Hermanis ir ne tikai izrādes režisors, bet arī scenogrāfs, savukārt vienīgā tās aktrise Guna Zariņa, – arī kostīmu māksliniece. Pirmizrāde – sestdien, 10. martā.

Aivars Neibarts jeb Ņurbulis nākamā gada 5. decembrī svinētu apaļus 80, taču viņš aizgāja mūžībā jau 2011. gada 11. februārī.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Ļoti īpatnējs, reizē vienkāršs un labdabīgs cilvēks bija Ņurbulis! Pāris reizes iznāca tikties, gan pie tā laika bohēmista Bendžo-vienīgā puantīlista Latvijā, Edgara Valdmaņa, mana laba drauga viesmīlīgajā dzīvoklī. Gan pat esmu dabūjis vest mūžam izspūrušo un garmataino dzejnieku uz viņa mazo mājiņu Sarkandaugavā uz Āžu ieliņu, kur klusa, mēmi parmetošu skatu mūs sagaidīja viņa inteliģentā sieviņa.
    Žēl, ka tik agri aiziet tik talantīgi, ļoti orģināli un savdabīgi īsti mākslinieki, nevis “modernu” instalāciju un “rotko” tipa ķēpājumu cepēji, kurus jau rīt neatcerēsies, kolīdz perverso kliķe beigs šādus sponsorēt un bezgalīgi reklamēt!

Draugiem Facebook Twitter Google+