Latvijā
Sabiedrība

Kukuli ņem cilvēks, nevis tiesnesis. “LA” diskusija 16

Redakcijā viesojās Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits (no kreisās), Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs Andris Strauts, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta vadītāja Veronika Krūmiņa un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš. Foto – Karīna Miezāja

Nesen eksprezidente Vaira Vīķe–Freiberga LTV sacīja, ka tieslietu sistēmā esot “ļoti lēns, par daudz lēns progress” un ka vislabākā dāvana Latvijas simtgadē būtu tieslietu sistēmas Augeja staļļu izslaucīšana. Tieslietu padome ir secinājusi, ka pirmās asociācijas ar tiesu sistēmu tiem iedzīvotājiem, kuriem ir nesena tiesu izmantošanas pieredze, ir drīzāk negatīvas nekā pozitīvas. Kas būtu tās svarīgākās lietas, ko vajadzētu nekavējoties izdarīt, lai vairotu sabiedrības uzticēšanos tiesām? Disusijā “LA” redakcijā savu viedokli par šo jautājumu pauda Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta vadītāja Veronika Krūmiņa un Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs Andris Strauts.

– Latvijā joprojām ir tiesneši, kuri ņem kukuļus. Kā var būt tā, ka tiesnešiem, kuri nepārtraukti saskaras ar sabiedrības ne to labāko daļu, nav bailes no soda, ka alkatība ņem virsroku pār tiesneša mundiera godu?

A. Strauts: – Tiesnesi nedrīkst nodalīt no pārējās sabiedrības. Nevis tiesnesis ņem kukuli, bet cilvēks to dara, jo ir apveltīts ar dažādām rakstura vājībām un viņam tas amats iedots kļūdas dēļ. Latgalē saka, ja Dievs kādu grib ļoti sodīt, viņš atņem prātu, un tiesnesis šajā ziņā nav izņēmums.

Runājot par Rīgas apgabaltiesas tiesnesi Ivetu Bērziņu, kura nesen nokļuva sabiedrības uzmanības centrā par kukuļa ņemšanu no uzņēmēja Gulami, negribu izslēgt, ka, iespējams, tai tiesnesei ņemt naudu no šī uzņēmēja spieda baiļu faktors. Viņa paņēma, bet atcerēsimies, ka tiesnesis Laukroze nepaņēma, un līdz šodienai nav zināms, kas viņu noslepkavoja. Bet tas nenozīmē, ka es attaisnoju tiesneses Bērziņas rīcību.

E. Levits: – Kukuļa ņemšana ir augstākais noziegums, ko tiesnesis var izdarīt. Par to būtu jāsaņem bargs sods. Ja tas nenotiek, tad prokuratūrai un tiesai vajadzētu sabiedrībai skaidrot, kāpēc tiesa piemēroja daudz maigāku sodu (naudas sodu. – M. L.), kā tas bija ar pieminēto nu jau bijušo tiesnesi.

V. Krūmiņa: – Tiesnešu sabiedrība nav atrauta no pārējās sabiedrības un ir mūsu spogulis. Tāpat kā deputāti, ministri un citi. Šis ir jautājums par tiesneša darba prestižu un spēju konkurēt ar savu atalgojumu. Jūs domājat, ka labākos juristus ir vienkārši pierunāt darbam tiesu sistēmā! Viņi nenāk, jo neapmierina atalgojums. Nenoliedzu, tiesās strādā daudz profesionālu, godīgu tiesnešu, bet viņu nav pietiekami. Ļoti slikti, ka tiesnešu vidū atrodas arī alkatīgas un mantkārīgas personas. Izraugoties tiesnešus, diemžēl šīs īpašības nav pamanāmas, tāpēc aktīvāk vajadzētu strādāt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam.

– Pēdējā laikā, kad tiesneši tiek pieķerti nelikumīgā rīcībā, tiek apšaubīts, vai tiesnešu ievēlēšana uz mūžu ir saprātīgs lēmums. Ko jūs par to domājat?

E. Levits: – Galvenais jautājums ir nevis tiesnešu ievēlēšana uz mūžu, bet gan pienācīga tiesnešu atlase un viņu darba pastāvīga uzraudzīšana. Tiesnesim vajadzētu būt drošam par savu darba vietu neatkarīgi no dažādiem apstākļiem. Ievēlēšana uz mūžu dod neatkarību lemt pēc būtības, nedomājot par savām personiskajām interesēm. Bet tam ir jābūt savienotam ar otru principu – kvalificētu un striktu uzraudzību pār tiesnešu profesionālo darbību, vispārējo izturēšanos un tiesnešu ētikas ievērošanu.

– Bet kā nodrošināt to strikto uzraudzību?

– Tiesnesim principā jābūt ievēlētam uz mūžu, taču nepieciešama tiesneša darba uzraudzība. Tai jāpiesaista cilvēki no ārpuses. Vērtēšanas komisijā jābūt arī tiesnešiem, bet ne tikai tiesnešiem. Ir nepieciešama strikti izstrādāta tiesnešu darba izvērtēšanas metodoloģija. Tas ir ļoti būtiski. Tā nav vienkārša, taču tā ir jāizstrādā, lai vērtēšana nebūtu subjektīva, lai uz tās rezultātiem varētu paļauties. Piemēram, rakstot spriedumus, starp teikumiem no juridiskās loģikas viedokļa nedrīkstētu būt “balti plankumi”, katram nākamajam teikumam ir jāizriet no iepriekšējā teikuma. To iespējams pēc tam konstatēt, spriedumu vērtējot. Tāpat spriedumos bieži tiek vienkārši citēta likuma norma, nevis tā interpretēta. Taču ir jāprot pareizi interpretēt. Protams, interpretācija vienmēr nav viennozīmīga, taču pastāv objektīvas interpretācijas robežas, kuras juridiski ir iespējams izvērtēt. Metodoloģiski korekti vērtējot spriedumus, var pārliecināties par tiesneša profesionalitāti. Tādā veidā var nonākt arī pie secinājuma, ka tiesnesis nav pietiekami profesionāls. Tad sekotu atcelšana no amata.

V. Krūmiņa: – Nešaubīgi, tiesnesim ir jābūt ievēlētam uz mūžu, lai nebūtu korupcijas riska un tiktu nodrošināt tiesneša neatkarība.

Taču vienlaikus būtu jāpārskata arī tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas sastāvs. Man kā Augstākās tiesas tiesnesei ir vieglāk novērtēt gan apgabaltiesas tiesnesi, gan rajona tiesas tiesnesi, jo neesmu ar viņiem saistīta ikdienas darbā. Bet kvalifikācijas kolēģijā ir pirmās instances tiesas tiesneši, kuriem grūtāk objektīvi novērtēt sava tiesas apgabala tiesnesi.

Novērtēšana ir pamatīgs darbs, bet šobrīd kvalifikācijas kolēģija, ieskaitot kolēģijas priekšsēdētāju, strādā arī kā tiesneši. Ja tiesnesim uz galda ir 200 lietas, kvalifikācijas kolēģijas darbs būs pakārtots. Tāpēc jābūt cilvēkiem, kas regulāri to vien dara, kā vērtē tiesnešu profesionālo līmeni, un viņiem jābūt algotiem.

E. Levits: – Tieši tāpat kā Valsts kontrolei.

G. Bērziņš: – Statistika rāda, ka no 2013. līdz 2016. gadam, veicot pirmreizējo kvalifikācijas novērtēšanu, 489 tiesneši saņēmuši pozitīvu vērtējumu, bet negatīvu – seši tiesneši.

V. Krūmiņa: – Kvalifikācijas kolēģijā strādāju no 2009. gada un varu apgalvot, ka vērtēšana virzās pozitīvā virzienā. Tiesnesis, kas nāk uz kvalifikācijas komisiju, nejūtas ļoti komfortabli, jo zina, ka tur būs vismaz pāris tiesnešu, kas būs paskatījušies, kā viņš raksta spriedumus.

– Vai jūs arī vērtē?

A. Strauts: – Protams. Nespēju iedomāties, ka kāds ārzemnieks mani vērtēs un stāstīs, kā man jāstrādā. Ja mani kolēģi no malas pateiks – Straut, tev tur ir šķērsām –, tas būs efektīvi un es to ņemšu vērā. Bet, ja tāds cilvēks, kas nezina mūsu tieslietu sistēmu, stāstīs, kā man jāstrādā, tas nebūs pareizi. Visu cieņu kvalifikācijas kolēģijas pārstāvjiem, jo viņi lasa manus šedevrus, tas ir milzīgs darbs.

Lēta tiesa tautai dārgi izmaksā! Man reizēm rodas sajūta, ka tieslietu sistēma ir bagāta, tikai tai nav saimnieka. Ne politiskajā līmenī, bet tieslietu sistēmas iekšienē. Es atbalstīju tieslietu ministru Jāni Bordānu, kad viņš ieviesa divus termiņus rajona un apgabaltiesas priekšsēdētājiem, jo cilvēks šajos amatos izdeg lielās slodzes dēļ. Taču tagad, kad tiek īstenota tiesu reforma, es vairs tā nedomāju – ja tiesas priekšsēdētājs jūt, ka viņš tiešām ir nepieciešams valstij un sistēmai, nevajadzētu viņu ierobežot ar tiem diviem termiņiem. Sevišķi laikā, kad notiek tiesu reformas. Ja tiesas priekšsēdētājam otrs termiņš ies uz beigām, viņš neko vairs negribēs darīt.

V. Krūmiņa: – Tie termiņi ir noteikti tādēļ, ka nepietiek drosmes tikt vaļā no sliktiem tiesu priekšsēdētājiem. Ja paskatāmies uz valsts pārvaldi, valsts sekretāriem, kuri ir augstākās amatpersonas ministrijās, ir piecu gadu ierobežojums, bet nav divu termiņu ierobežojuma. Tad kāpēc tāds ir rajona tiesas un apgabaltiesas priekšsēdētājiem?

A. Strauts: – Sāksim no augšas! Saeimā vajadzētu noteikt divus termiņus, un viss! Tad mums nebūtu iebildumu par tiesu priekšsēdētāju termiņiem.

– Par tīšu likumu pārkāpumu lietas izskatīšanā, par tiesnešu ētikas kodeksa normu rupju pārkāpumu disciplinārkolēģija un disciplinārtiesa soda ar visai maigu sodu – piezīmi.

G. Bērziņš: – Pirmā lieta, kas varētu būt kā jauninājums tuvākajā laikā, būs grozījumi tiesnešu disciplināratbildības likumā. Turpmāk disciplinārtiesas nolēmumos būs publiskots tiesneša vārds un uzvārds. Patlaban šie nolēmumi ir anonīmi.

– Bet ko tas dos?

– Pirmkārt, sabiedrība to zinās un, otrkārt, tas radīs tiesnesim zināmu neērtības sajūtu.

Bet, runājot par maigajiem sodiem, paskaidrošu, ka tīšs likuma pārkāpums biežāk ir tiesneša neiekļaušanās likumā noteiktajā sprieduma sagatavošanas termiņā. Ja tiesnesis to pārkāpj, viņš ir pārkāpis likumu. Tiesnesis atzīst, ka tā ir sanācis, ka viņam, lūk, ir liela darba slodze. Tas nav saistīts ar kādām nopietnām kļūdām spriedumā.

– Kā tiesas turpmāk strādās, ja prokuratūrā pieredzējušie prokurori ir aizgājuši izdienas pensijā, nerunājot par izmeklētājiem policijā. Kāda ir jūsu prognoze par šīs situācijas ietekmi uz tiesnešu darbu, uz viņu sagatavotajiem spriedumiem?

V. Krūmiņa: – Tā bedre ir sasniegta ne tik daudz ar to, ka prokurori aiziet izdienas pensijā, bet ar to, ka policisti ir samērā nespējīgi profesionāli sagatavot dokumentus, novadīt izmeklēšanas, kuru kvalitāte primāri ir no viņiem atkarīga.

E. Levits: – Jāņem vērā, ka likums par policiju, lai gan daudzkārt grozīts, ir visvecākais Latvijā patlaban spēkā esošais likums. Tā teorija, kas ir likuma pamatā, lielā mērā vēl balstījās padomju pieredzē, un šodien tā ir diezgan grūti piemērojama. Tāpēc būtu lietderīgi sākt strādāt pie pilnīgi jauna policijas likuma, lai tas pilnībā atbilstu mūsdienu tiesību teorijas priekšstatiem par tiesiskas valsts un it īpaši policijas darbību.

A. Strauts: – Kamēr tiesa nokļūst līdz spriedumam, ļoti svarīgi, kā būvētas sienas, respektīvi, kā strādājusi policija un prokuratūra. Manā skatījumā policija, uzsākot kriminālprocesu, kopā ar prokuratūru būvē fundamentu, bet tiesa uzliek jumtu. Ja tas fundaments ir greizs un nestabils un sienas šķības, tas jumts nekad nebūs pareizs.

G. Bērziņš: – Pastāv fundamentāli lielāka problēma, ko mēs mēģinām visiem spēkiem risināt, un tā ir juristu izglītības kvalitāte. Nesen notika Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas sēde, kurā sprieda par grozījumiem Augstskolu likumā, lai visā valstī ieviestu vienoto jurista eksāmenu.

E. Levits: – To ierosināju pirms 23 gadiem… 1994. gadā savu priekšlikumu iesniedzu Saeimā, diemžēl tur tas izplēnēja. Apmeklējot zobārstu, kuram ir zobārsta diploms, zinām, ka uz viņu varam paļauties. Tāpat jābūt, ejot pie jurista, – diploms, kas atbilst vienotām kvalifikācijas prasībām, dos mums pārliecību, ka šis jurists patiešām ir speciālists attiecīgajā tiesību jomā. Atkal jāpiebilst, ka šo prasību izstrādāšana, kā arī pats eksaminācijas process prasa lielu darba ieguldījumu – katru gadu rūpīgi jāeksaminē vairāki simti kandidātu. Taču līdzekļi tam jāatrod.

G. Bērziņš: – Ceru, ka vistuvākajā laikā Saeima pieņems šos likuma grozījumus. Latvijā daudzas augstskolas sagatavo juristus it kā pēc vienādām programmām, bet prasības ir atšķirīgas. Tagad pamatprogrammām būs vienādas prasības un vienots juristu kvalifikācijas eksāmens visā valstī. Plānots, ka likums stāsies spēkā 2019. gadā.

Tieslietu ministrija ir iezīmējusi vairāk nekā 45 personas akadēmiskā personāla, no kurām katrs pieņems eksāmenu savā tiesību specialitātē.

– Kuras būtu tās vissvarīgākās lietas, ko vajadzētu izdarīt līdz valsts jubilejai, lai vairotu sabiedrības uzticēšanos tiesām?

E. Levits: – Pirmkārt, vajadzētu izdarīt procesuālus uzlabojumus likumos, lai paātrinātu un vienkāršotu tiesas procesus. Ja sīku noziegumu izmeklē līdzīgi kā smagu noziegumu, tad, ņemot vērā ierobežotos resursus, tas nav proporcionāli. Attiecībā pret sīkajiem noziegumiem vajadzētu vēl vairāk atvieglot procesu, lai galvenos resursus varētu veltīt smago noziegumu izmeklēšanai. Taču nedrīkst ieslīgt otrā galējībā – padarīt procesu pārāk vienkāršu, jo tas vairs neatbildīs tiesiskas valsts principiem.

Otrkārt, nereti tiesām pārmet, ka tās pieņem sabiedrībai nesaprotamus spriedumus. Esmu piesardzīgs pret šādu novērtējumu. Kopumā, Eiropas Savienība salīdzinājumā, Latvijas tiesu sistēma strādā pietiekami labi. Tas jāpatur prātā. Taču uzlabojumi iespējami un tie mērķtiecīgi jāveic. Cilvēku neapmierinātība bieži ir saprotama, jo vienmēr viena puse zaudē. Arī prese dažkārt mēdz radīt sensācijas, neiedziļinoties lietas būtībā. Ar to tiesām jādzīvo visās valstīs. Taču profesionāla spriedumu vērtēšana tomēr ir iespējama un vajadzīga. To varētu veikt juristi, tiesībzinātnieki, kas nav iesaistīti konkrētajās lietās. Latvijā praktiski iztrūkst svarīgas tiesībzinātnes apakšnozares – spriedumu recenzēšana. Valstīs, kur pastāv izvērstāka tiesību sistēma, spriedumu kritiska izvērtēšana ļoti palīdz tiesu sistēmai uzlabot savu spriedumu kvalitāti. Tai jābūt tādai, lai cilvēks bez juridiskajām zināšanām teiktu: jā, tas ir taisnīgs. Latvijā spriedumu zinātniska recenzēšana tikpat kā nenotiek. Šis jautājums droši vien jāapspriež ar Latvijas Universitāti.

G. Bērziņš: – Nav tā, ka par spriedumu izvērtēšanu netiek domāts. Šo jautājumu esam apsprieduši konferencēs, kur runāts ne tikai par vispārējās jurisdikcijas spriedumu izvērtēšanu, bet cita starpā arī par Satversmes tiesas spriedumiem. Bijuši dažādi viedokļi, tajā skaitā arī bijīgi. Bet, nenoliedzami, pie šī jautājuma ir jāstrādā.

Ja mēs atgriežamies pie darāmajiem darbiem, tad jāatzīst, ka nav viena atskaites punkta, kuru varētu šodien nospraust, lai pēc simtgades nospraustu nākamo. Process notiek nepārtraukti. Viens ļoti būtisks pavērsiens ir bijis 2013. gada sākumā, kad stājās spēkā grozījumi likumā par tiesu varu, kas paredz pirmreizējo tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanu, kas turpināsies ik pēc pieciem gadiem. Šogad tiks sākta gatavošanās nākamajam šīs novērtēšanas ciklam.

Procesā ir mazo tiesu apvienošana vienā vai divās tiesās attiecīgajā reģionā. Tas izlīdzinās lietu apjomus, lai tiesas nav pārslogotas, efektīvāk darbosies lietu sadales nejaušības princips, un lietas tiks ātrāk izskatītas.

Svarīga ir spriedumu skaidrošana sabiedrībai. Katrā tiesā ir jābūt runas vīram vai sievai, kam jāspēj sabiedrībai izskaidrot vienu vai otru ar spriedumu saistītu jautājumu. Iespējams, ir jāveido tiesu ziņu portāls, kur varētu būt skaidrojumi par sabiedrību interesējošajām skaļākajām lietām.

V. Krūmiņa: – Ļoti nopietni jādomā par tiesnešu atlasi, par to, kādi tiesneši ienāk tiesu sistēmā. Tur jānokļūst profesionālākajiem tiesnešiem ar vislabāko reputāciju. Bet patlaban tiesnešu atlasē valda lielāka vai mazāka nejaušība, sak, trāpīsim uz profesionālu, godprātīgu cilvēku vai ne. Nereti par tiesnešiem vēlas kļūt tiesnešu palīgi. Bet šādā gadījumā rodas pamatots jautājums: ja palīgs vienā tiesā ir nostrādājis deviņus gadus, neko citu nav redzējis un pretendē kļūt par tiesnesi tajā pašā tiesā, vai tas ir pieļaujams? Man šķiet, ka tiesneša ienākšana tiesu sistēmā jāveido, pakāpeniski attīstot viņa karjeru gan Tieslietu ministrijā, gan citās ministrijās, gan arī tiesās… Jā, tiesneša kandidāts nokārto kvalifikācijas eksāmenu, un tad nu mēs gaidām, kas notiks, vai viņš spēs vadīt tiesas procesu.

Sabiedrības uzticība lielā mērā veidojas no mazām lietām. Procesa dalībnieki atnāk uz tiesas sēdi un vēro, kā tiesnesis uzvedīsies, kā kanceleja un sekretāri organizē darbu ap tiesas procesu. Koleģiāli izskatot lietu, referējošais tiesnesis vada tiesas procesu, bet viņa kolēģi, kas sēž līdzās, nodarbojas ar kaut ko citu. Procesa dalībniekiem var rasties iespaids, ka lietā jau viss ir izlemts vai arī tiesnešus šis process neinteresē. Man ir lūgums advokātiem: nekautrējieties, sakiet skaļāk, kad tā notiek! Kad tiesnešu ētikas komisijai lūdzu to skaidrot, saņēmu pateicību no advokātiem, ka esmu šo jautājumu aktualizējusi.

Strādājot tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā, lasu diezgan daudz kolēģu spriedumu. Man jāatzīst, ka kolēģiem jāmācās rakstīt. Iespējams, ka tas gala rezultāts ir pareizs, bet tas, kas tur sarakstīts pa vidu uz septiņām astoņām lapām, reizēm ir gaužām nesakarīgs. Procesa dalībniekiem nav nekādas vēlēšanās iedziļināties daudzajos saīsinājumos, nepārtrauktā tiesību normu citēšanā, lai saprastu argumentāciju.

A. Strauts: – Pirmais, ko varam izdarīt, neieguldot līdzekļus, ir sakārtot likumus, jo tie visvairāk ietekmē tiesu sistēmu un tiesnešu darbu. Haoss, kas patlaban valda likumdošanā, ne tikai nogurdina, bet atņem arī laiku, kuru varētu ziedot pamatdarbu veikšanai. Tiesnesim ir nepārtraukti jāmācās un jāpilnveidojas. Visvairāk pārsteidz tas, ka mēs sākam kaut ko prātīgu darīt, bet pēkšņi nāk kaut kādi likuma grozījumi, mēs savu iesākto pārtraucam, tad vēl kaut kas pa ceļam sākas, un uz priekšu netiekam.

Par godu valsts simtgadei varētu vienreiz pabeigt iesāktās tiesu sistēmas reformas, tiesu apvienošanu. Latgale tagad izskatās kā tāda sociāli politiskā eksperimenta zona. Citos reģionos divus gadus rīko seminārus, konferences, taisa analīzes, bet, kad Latgales tiesas sāka reformēt, nekā tāda nebija.

Lielākā daļa tiesnešu nevēlas komunicēt ar sabiedrību. Bet sabiedrībā kopumā veidojas kaut kas līdzīgs – cilvēki vairs nevēlas savstarpēji komunicēt. Tehnoloģiju laikmets acīmredzot šo spēju atņem, un tas cilvēciskais kaut kur pazūd. Pie mums Latgalē radi satiekas bērēs un kapusvētkos, bet citos godos tas notiek aizvien retāk.

LA.lv