Zane Daugule: “Melodija atnāk pati no sevis, dzejolis var būt tikai kā šādas melodijas materializēšanas veids.”
Zane Daugule: “Melodija atnāk pati no sevis, dzejolis var būt tikai kā šādas melodijas materializēšanas veids.”
Foto – Māra Grigorevska

“Tik sāpīgi sniegpulkstenīši”. Zanes Daugules dzeja 0

Zane Daugule (1973), dzimusi un augusi Jēkabpilī.  Strādājusi  Misiņa bibliotēkā un Rīgas Centrālās bibliotēkas mākslas un mūzikas filiālbibliotēkā “Tilts”, kā arī Latvijas Neredzīgo bibliotēkā. Dzeju sākusi rakstīt, jau mācoties vidusskolā, darbojusies radošajā nometnē “Aicinājums 15”.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Turpinājusi rakstīt, arī studējot Daugavpils Universitātē un vēlāk Latvijas Universitātē. Iznācis dzejoļu krājums “Izdomā šovakar būt” (2005), dzeja publicēta arī kopkrājumos. Pati komponē un dzied, iesaistījusies dziesminieku kustībā. “Manas dzīves nozīmīgākā daļa pagājusi Jēkabpilī, kur guvu pirmo saskari ar mūziku, mācījos mūzikas skolā un uzrakstīju pirmos dzejoļus. Par šo posmu es pateicos saviem vecākiem Brigitai un Ivaram Dauguļiem. Bērnībai sekoja pieaugušā cilvēka dzīve, par kuru, pirmkārt, pateicos Dievam, jo ar Viņa gādību pa grambaino ceļu esmu nonākusi līdz šodienai, un vērtīgākais 43 gadu vecumā man ir mana ģimene, meita, manas dziesmas un dzeja, un man tuvie cilvēki. Mana sapņu profesija ir bibliotekārs, tajā aizvadīta arī lielākā daļa mana profesionālā mūža. Es gribētu iemācīties iet pa plānu un trauslu ledu, nesaslapinot kājas un nesavainojot tās pret ledus šķembām,” viņa saka.

– Dzeju ar mūziku sakausējot, top dziesma. Vai lasāt arī dzeju neatkarīgi no mūzikas, un kāda veida dzeja saista?

CITI ŠOBRĪD LASA

Z. Daugule: – Es negribētu nodalīt dzeju sev tuvākā un tālākā, jo zinu, ka ikviens autors ir ielicis savu darbu, saņemot impulsus no Visuma, un tos pārradījis dzejolī. Galvenais – kā autora ieliktais darbs rezonē ar manu tā brīža emocionālo stāvokli, jo, šķiet, dzeju uztveram vairāk ar emocijām, ja vien tās analizēšana nav nepieciešama kādam zinātniskam pētījumam, kad dzejas uztverē jau darbojas citi kritēriji. Katrā ziņā es nevērtēju dzeju pēc tā, vai no konkrētā dzejas materiāla varētu tapt dziesma, jo tās tapšana nav prognozējama. Melodija atnāk pati no sevis, dzejolis var būt tikai kā šādas melodijas materializēšanas veids. Mana dzīve ir iekārtojusies tā, ka dzeju es lasu daudz, atklājot arvien jaunas nianses mazzināmu autoru darbos. Vistuvākie man ir tie autori, kuri ir sasnieguši augstāko pilotāžu vārda māk­slā, spējot savdabīgi izteikt to, ko cits vēl nekad nav teicis. Mani šībrīža dzejas favorīti ir Knuts Skujenieks, Ruta Štelmahere un, lai atkal un atkal neteiktu, ka Māris Salējs, teikšu – Daina Sirmā.

– Kuri cilvēki jūs aizvirzīja uz dziesmas ceļu?

– 2003. gadā mani dzīve aizveda pie Austras Pumpures. Divas nedēļas ikdienā esot kopā ar šo neatkārtojamo cilvēku, kādu vakaru viņa man teica: “Tev ir tik skaista balss. Ko tu ar to dzeju? Dzejnieku ir tik daudz, nesaplūsti ar pelēko masu, dziedi labāk! Raksti dziesmas!” Nu, toreiz nodomāju – protu tikai piecus ģitāras akordus, kādas gan dziesmas varu uzrakstīt. Šobrīd es neprotu vairāk akordu, tomēr priecājos, ka ap 20 dziesmu šajos 14 gados esmu radījusi. Drīzāk – palīdzējusi tām rasties. Jo uzskatu, ka autors, lai kādā jomā darbotos, ir vien starpnieks Dieva dotajam.

– Kā izskaidrojat, ka (gana) daudzi labi dzejnieki nāk no Jēkabpils? Vai jums šī pilsēta šķiet poētiska?

– Man Jēkabpils ir pilsēta, kura katru mīļu brīdi izmet izplatījumā iedvesmas dzirkstis, ja tā var teikt. Tev tikai jāprot tās salasīt. Es negribētu vispārināt un teikt, ka tikai labi dzejnieki nāk no Jēkabpils, bet arī – mūziķi! Un jā, pilsēta man šķiet poētiska kaut vai ar nemitīgo kustību, ar dzīvo Daugavas dzīslu, pulsu. Upe – tas vispār ir neaizstājami no poētikas viedokļa! Un ko gan cilvēks citu var darīt, dzīvojot šīs dzīslas krastos, kā vien radīt – vai tā būtu dzeja vai mūzika, vai māksla!

Reklāma
Reklāma

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Zanes Daugules dzejas pirmpublicējumu.

***

Tik sāpīgi sniegpulkstenīši

Pārdur ne tikai sniegu.

Kamēr vēl atlicis nedaudz,

Es dziedu. Tikai dziedu.

***

un mēs iesim tam cauri

neprasot,

nepieprasot,

lai kāds mums patur durvis,

kad, apkrāvušies manuskriptiem,

pāriesim

no vienas esības otrā.

jo mums jāiet tām cauri –

virpuļdurvīm,

pa kurām iziet

spēj vien tas,

kurš paspēj

ieiet un iziet.

***

nekas jau nav noticis. tikai

trūkusī stīga trāpīja. tieši

vietā, kur pienenēm jāplaukst.

tieši vietā, kur vizbuļiem dīgt.

nekas jau nav noticis. tikai

trūkusī stīga nokrita.

iekrita āliņģī.

snieg.

dziļi un skaisti snieg.

***

ar visu savu pirkstu trauslo

spēku

man tevī jāieķeras

kailā Zeme

lai savā neprātīgā

virpuļdejā

no tevis nenokrītu

neizkrītu

neizslīdu

ar visu savu pirkstu trauslo

spēku

man tevī jānoturas

vien Elpot.

***

Tad, kad tu man atkal pieskarsies,

miljoniem tauriņu

gaisjumā pacelsies.

Es savu slieksni tev dāvāšu,

durvis būs jāver tev pašam.

Aiz tām durvīm

tev smaržos pēc mājām,

mīlestības, miera un laimes.

Es savu slieksni tev atdošu,

durvis būs jāmeklē pašam.

***

nē, nāve,

tu paņemt vari

vien to,

kas pacelties spārnos neprot.

mēs, kas lidot protam

pat tavās skavās,

pārredzam zemi

***

Un var jau lūkoties 
uz to spīdīgo mēnesi tālumā

Un var jau domāt, ka arī zvaigznes ir mūsu,

Bet tepat blakus, sirdspuksta attālumā, altāra svece plīvo

Un notur pavarda uguni. Pavarda uguni. Dzīvo.

***

es vēlreiz vaicāšu Dievam,

cik spēka ir rasas lāsē,

kad tā pār dvēseli rit

un nenopil rītausmas vaigam.

es vēlreiz vaicāšu Dievam.

un Tad.

***

Cik manis pieņemta

pasaule mana

lietavās lejup līst,

Tik manis pieņemta

pasaule tava

sasalušajās peļķēs plīst.

Viss vienuviet saslēdzies,

norimies,

kluss.

Nebaidies, mīļais,

mierīga ziema būs.

***

var jau būt – mākoņi

mani gaida

BET koši sarkana

magone

dreb

manos trauslajos

pirkstos

gaidot kad rītausmas

lāsītēm

norasos ikdienība

***

ja pateikt tev nepaspēšu

citugad arī būs rudens.

tu dzirdēsi sārtās lapas

un mākoņos

mūziku maigu

ja pateikt tev nepaspēšu