Mobilā versija
Brīdinājums +0.6°C
Oļģerts, Aļģirds, Aļģis, Orests
Piektdiena, 20. janvāris, 2017
25. septembris, 2016
Drukāt

Anda Līce: Ja ģimeni salīdzinām ar roku – aizbraukušais ir mūsu vārīgais pirksts (3)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Šovasar man gadījās ievainot rokas pirkstgalu tā, ka vēl tagad, neuzmanīgāk piegrūžoties pie kāda priekšmeta, sajūtu sāpes. Kamēr nesāp roka, kāja vai kāds no iekšējiem orgāniem, mēs tiem nepievēršam īpašu uzmanību. Apbrīnojami saskaņotā sistēma – mūsu ķermenis – darbojas automātiski, un tikai tad, kad sākas kādi traucējumi, mēs novērtējam, cik svarīgs ir viss, kas mums dots. Ne velti viens no galvenajiem vēlējumiem gan cilvēkiem, gan visai valstij dzimšanas dienā ir labas veselības vēlējums.

Šķiet, tāds sīkums – viens pirksts, pārējiem deviņiem taču nekas nekaiš! Šodien Latvijā gandrīz vai nav tādas ģimenes, no kuras kāds no bērniem nebūtu aizbraucis projām. Nav pat svarīgi, uz kuru debesu pusi, galvenais – viņu jau gadiem ilgi nav šeit. Ja ģimeni salīdzinām ar roku, var teikt – aizbraukušais ir mūsu vārīgais pirksts, daudziem pat vairāki. Jā, viņi sūta naudu, palīdz palikušajiem, taču viņu pašu šeit nav, un nav brīnums, ka notiek atsvešināšanās, jo sadalītas ģimenes tik tiešām dzīvo dažādās pasaulēs, kuras atšķiras ne tikai ar algām un cenām. Sazināšanās telefoniski un čalošana skaipā nekādi nespēj aizstāt sarunu, kas ir dzīva vien tad, kad cilvēki viens no otra ir izstieptas rokas attālumā. Patiesību par situāciju gan Latvijas pavalstīs – ģimenēs, gan valstī kopumā īpaši skaudri atklāj rudens, kad beidzas vasaras brīvlaiks un atvaļinājumi, un reizē ar gājputniem no Latvijas projām dodas arī neskaitāmi cilvēki. Īpaši tukši un klusi tad kļūst lauki. Var teikt – gan putni, gan cilvēki aizlido kāšiem vien. Nožēlojami, ka dažs labs šādā veidā pamanās aizbēgt no atbildības pret saviem bērniem, sak, ķeriet nu vēju pasaules prērijās. Nevienos laikos nav bijis viegli būt tālu prom un tomēr palikt kopā. Cilvēku likteņstāsti liecina – tas ir iespējams, taču tas nenotiek bez daudz kā pārvarēšanas sevī. Protams, var būt arī nopietni iemesli, kāpēc tomēr labāk dzīvot labi tālu vienam no otra.

Kāpēc tik emocionāli spēcīgi cilvēkus uzrunā Brīvības piemineklis? Šajā monumentā ir tik daudz mūsu individuālo un kopējo ilgu, cerību un sāpju, ka tā pakājē ir jāapklust. Tāpēc tieši šajā vietā īpaši zaimojoši skan dažādu populistu melīgās runas. Dziesmas “Ak, Latvija, kur tavi dēli…” konteksts šodien ir pavisam cits, tomēr jautājums joprojām tas pats. Krīt ne jau tikai kaujas laukos, ne saskaitīt tos, kurus pavisam jaunos gados miera laikā šepat Latvijā nobeidz atkarības, nejēdzīgs dzīvesveids un nevēlēšanās kļūt pieaugušiem. Augstākais apbalvojums ikvienam uzvarētājam karā ar sevi ir un vienmēr būs Dzīve.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Nesaprotu raksta jēgu un būtību – man personīgi no radiem un ģiemenes nav aizbraucis neviens, un tā saucamie lauki vairs nealkst pēc kolhozu laiku darbarokām, jo vairs nevajag 50x cilvēkus, lai nolasītu pāris hektārus kartupeļu lauku, jo to šodien dara tehnika ar 5x cilvēkiem!

  2. Personīgi es netaisos uz latviju braukt pat ciemos nē, man tas izmaksā pārāk dārgi, un nav jau patiesībā arī ko apciemot. Es labāk aizlaižu uz kādu ekostisku valsti, kurā nekad neesmu bijis.

  3. Nu, ko jau var izdomāt! Īrijā dzīvojot es biežāk satieku savus tuviniekus kā tad,kad dzīvoju Latvijā. Toreiz man nebija ne naudas, ne laika, ne spēka braukāt pa ciemiem un uzturēt radu attiecība. Tagad – cita lieta. Un tantai, kā redzams, šķiet,ka aizbraukušie ir prom uz mūžiem kā senos laikos, kad uz Ameriku brauca… Tante, tagad no Londonas atlidot ir pāris stundu jautājums, tikpat, cik aizņem ceļš no Jēkabpils līdz Rīgai! Un nauda mums ir, varam lidot, cik bieži vēlamies, kaut katrus trīs mēnešus uz nedēļu…

Anna Žīgure: Kapu lieta. Latviju padara par apsmieklu (177)Latviju padara par apsmieklu, apspriežot un izmeklējot, kā bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tikusi pie kapavietas.
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Ticība pensiju sistēmai – jauna reliģija

“Swedbank” šonedēļ pasākumā žurnālistiem analizēja Latvijas pensiju sistēmas ilgtspēju un stāstīja par Latvijas iedzīvotāju vēlmēm vecumdienās. Bankas veiktā sabiedriskās domas aptaujā atklājies, ka attiecībā uz vēlamo pensijas apmēru cilvēku gaidas kļūst arvien augstākas – kā vēlamo pensijas apmēru cilvēki min 885 eiro. Taču vienlaikus aptauja liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir skeptiski noskaņoti par pensiju sistēmas ilgtspēju un 10 ballu skalā to novērtē vien ar piecām ballēm. Bankas sniegtā informācija un komentāri tika apspriesti arī sociālajos tīklos, un, lūk, Ojārs Stūre savā tviterkontā raksta: “Diskusija par pensijām no sociālekonomiskas lēnām pārtop reliģiskā – daži tic, ka pensijas būs, citi ne…” Kāds Igors viņa domu paturpina: “… jāiet skaitīt lūgšanu svētdienā pie Valsts sociālās apdrošināšanas biroja.”

Lasītāju aptauja
Kur esat guvis informāciju par 1991. gada janvāra barikādēm?
Draugiem Facebook Twitter Google+