Tiltu pāri Kerčas jūrasšaurumam pirmie uzbūvēja nacisti 0
Ukrainā netic, ka Krievijai izdosies saviem spēkiem uzcel stratēģiski svarīgo tiltu pār Kerčas jūras šaurumu, kas nodala Krimas pussalu no Krievijas Melnās jūras piekrastes teritorijas. Kā norāda ukraiņu vēsturnieki, idejai par ērtāku šauruma šķērsošanu ir jau vismaz tūkstoš gadu, taču realizēta tā tikai vienreiz, un to paveikusi… nacistiskā Vācija.
Ukrainas Nacionālā piemiņas institūta eksperts, vēstures zinātņu kandidāts Sergejs Gromenko valsts medijos atgādinājis, ka ūdens dziļuma mērījumi šaurumā, domājot par tiltu vai pārceltuvi, veikti arī senatnē. 20. gadsimta sākumā Krievijas impērijā cirkulējošo ideju par tiltu no Krimas atbalstījuši briti, kas vēlējušies uzbūvēt dzelzceļa līniju uz Indiju. Tomēr tad trūcis tehnoloģisku iespēju izveidot tik sarežģītu būvi, tāpat dzelzceļa projekts zaudējis aktualitāti.
Kad Otrā pasaules kara laikā Krimu okupēja nacistiskā Vācija, domu atsvaidzinājis bruņojuma un militārās rūpniecības ministrs Alberts Špērs. 1943. gada pavasarī Ādolfs Hitlers vēl cerēja, ka dzelzceļa un autotilts noderēs viņa iecerētajam iebrukumam Irānā. Tiltam bija jābūt 5 km garam, to pienācās uzcelt īsā laikā līdz 1944. gada augustam. Jau 1943. gada jūnijā pāri šaurumam bija ierīkota iekārtu vagonešu līnija, pa kuru ik dienas vācu vienībām Dienvidkrievijā piegādāja ap 1000 tonnu kravu. Tilta būvei steidzamā kārtā uz Kerču Krimas austrumos no Vācijas tika vestas metāla konstrukcijas, sliedes, cements un citi celtniecības materiāli.
Interesanti, ka Staļins aizliedzis būvi bombardēt, jo uzskatījis, ka tā var nākotnē noderēt pašiem. Līdz brīdim, kad sarkanā armija 1944. gada pavasarī patrieca vāciešus no Krimas, tilts patiesi bija gandrīz gatavs. Tā vidū bija izgriežams posms kuģu ceļam. Būvi, izmantojot pretinieka atstātos materiālus, pabeidza padomju inženieri. Trūkstošās metāla konstrukcijas aizstāja ar koka balstiem, taču tas pamatīgi mazināja tilta izturību. 1944. gada beigās pār 4,5 km garo tiltu no stacijas “Krima” uz staciju “Kaukāzs” pārbrauca pirmais vilciens. Taču jau 1945. gada 18. februārī 32 balstus nopostīja ledus, ko vējš dzina no Azovas jūras. Nākamajās dienās ledus un vētra iznīcināja vēl vairākus desmitus steigā saslieto balstu. Jāpiebilst, ka burtiski dažas dienas pirms tilta sagāšanās, to šķērsoja speciālvilciens ar PSRS valdības delegāciju, kas atgriezās no Jaltas konferences.
Pēc kara padomju vara gan gudroja par kapitāla Kerčas tilta būvi, taču beigās izšķīrās par labu prāmjiem. Vācu tilta balstus saspridzināja, lai tie netraucētu kuģiem. Mūsdienu Krievijai pēc Krimas atņemšanas Ukrainai tilts būtu atkal vajadzīgs, lai nodrošinātu pastāvīgu transporta savienojumu ar kontinentu, jo agrākais ceļš uz ziemeļiem ir slēgts. Maskava apgalvo, ka jaunais Kerčas tilts būšot gatavs līdz 2018. gada 16. decembrim.
