Tiņģeres pilī īveniekiem sava radošo mākslu un amatu studija 0
Tiņģere, Īves pagasta centrs, Talsu novadā izceļas ar iedzīvotāju aktivitātēm, kas spēj saistīt arī tūristu ievērību. Šogad pilī atvērtajā radošo mākslu un amatu studijā ikviens interesents var apgūt dažādas prasmes un pat tikt pie pašrocīgi spiestas grafikas.
Tiņģere savu vārdu iemantojusi no seno kuršu un lībiešu sapulču jeb tingu vietas. Tingas neskan slikti, nekāda vaina nav arī atvasinājumiem: tingot, tingošana un tiņģerēt – savīt, sapīties… Šīs leksikas piemērs tikpat labi kā citos novados radušies vārdi un apzīmējumi, ieviesti apritē, varētu bagātināt mūsu valodu ar svaigiem sinonīmiem! Filoloģiskā atkāpe ir saistīta ar mūsdienām, jo neskaitāmus laikmetu griežus pārlaidusī Tiņģere arī šodien ir pilnskanīgas dzīves centrs.
Nezūdošā vērtība
Jaunākie laiki Tiņģerē sākušies 1800. gadā, kad veco baronu muižu nopērk Pēterburgas baņķieris Johans Bahs, kurš Tiņģeres augstākajā pakalnā uzceļ medību pili. Klasicisma stila būvi ar kolonnām un baroka iezīmēm kupolveida torņa apveidā grezno pamatīgs, cauruļvadu apkures sildīts ziemas dārzs, kur cauru gadu zied puķes un ienākas eksotiski augļi. Pakalna nogāzēs veidojas terases, dīķu sistēma, ko uztur senais avots, atkopjas muižas parks, kur ieaudzē ap 300 koku sugu, uzceļ siltumnīcas. Rosība senajā muižas centrā apkārtnē izplatījusies kā koncentriskie apļi, jo tieši Baha laikā 5 jūdžu attālumā redzamā muiža piedzīvojusi vislielāko uzplaukumu.
Pēdējos pārsimts gados notikušais vietējo ļaužu atmiņā dzīvo no paaudzes paaudzē nodotajos stāstos gan par Baha nopirkto barona titulu, gan viņa dēla traģisko bojāeju. Vasaras brīvlaikā viņš iemīlējies vietējā meitenē. Vēloties pārtraukt romāna turpmāko gaitu, tēvs sarīkojis skandālu, kas turpinājies kāpņu telpā, un tā iekarsis, ka ar atslēgu saišķi iezvēlis dēlam. Novēlies pa kāpnēm, viņš bijis uz vietas beigts un apglabāts pils teritorijā. Pilī iemājojuši spoki, bet ar latviešu meitenēm saistīti mīlas stāsti turpinājušies arī baronu Ostenzakenu laikā. Karls fon Ostenzakens iemīlējis pievilcīgo, rūpīgo istabmeitu Mariannu, kurai nomirstot, sarūpējis tai baroneses cienīgas bēres.
Pēc 1920. gada zemes reformas dzīve Tiņģerē turpinās brīvvalsts garā. Muižas īpašumus izpērk turīgākie zemnieki, pie zemes tiek visi, kas vēlas, un arī bijušie kalpi ierīko jaunsaimniecības. Augšupejā iekļaujas arī sabiedriskās, izglītības un kultūras norises. Tiņģernieki ir labi muzikanti, izveido 2 orķestrus un kori, arī amatierteātri, biedrības un kooperatīvus. Vietējā pamatskola 1927. gadā pārceļas uz pili, kur ierīko arī pastu un telefoncentrāli. Astoņus gadus vēlāk ugunsgrēks daļu noposta: torni un otro stāvu, kur atrodas skola. Senais spožums zudis, un telpas atjauno funkcionālām vajadzībām. Pils otrajā pusē 30. gadu vidū, ierīkojot jaunu dārzu, atrod cilvēka kaulus, kurus nodod ekspertīzei. Tā norāda piederību gados jaunam cilvēkam. Vai tas bijis no tēva rokas galu ņēmušais baņķiera dēls, tā arī palicis nenoskaidrots. Iespējama arī cita versija. Vēl krietni pirms viņa kāds zemniekpusis, alkstot pēc izglītības Vāczemē, it kā bija saņēmis barona piekrišanu, taču pazudis bez pēdām… Atrastie kauli joprojām ir mīkla tāpat kā neizskaidrojamās parādības pilī, kur no sienām kritušas bildes un spoguļi, bez iemesla apklusis radio…
Noteicošā ass
Otrajā brīvvalsts laikā dažs labs tīkojis kļūt par Tiņģeres pilskungu. Pašvaldība atgaiņājusies ar stipru argumentu: pils ir vēsturiski izveidojies sabiedriskais centrs, Tiņģeres sirds, un to jau nepārdod… Tā stiprināta, atjaunota ar pašvaldības un Īves pagasta attīstības biedrības “Tiņģernieks” spēkiem, piesaistot ES līdzekļus, vēlāk gūstot arī Talsu novada atbalstu.
Izsīkušā skolēnu skaita dēļ 2008. gadā pēc 85. jubilejas slēdza vietējo pamatskolu. Lai pilī nezustu dzīvības pulss, uz turieni pārcēlās pasts, pašvaldība ar savām iestādēm, ieskaitot bibliotēku un saieta namu, arī jauniešu centrs “Savējie”. Veikti dažādi iekštelpu remonti, energoefektivitātes uzlabošanai nomainīti logi un radīta jauna apkures sistēma, izmantojot zemes siltumu, uzposta apkārtne, sākot ar pils parka avota grotas un saliņas labiekārtošanu. Jaunu elpu ieguvušas arī pils pagraba telpas. Vietējo un ciemiņu rīcībā nodotas kādreizējās kalpu istabas atbilstošā iekārtojumā. Velvēs, sveču gaismā baudīta zāļu tēja ar medus maizi kļūst par sevišķu cienastu! Nedaudz tālāk ir mācītāja Jura Rubeņa iesvētītā Ķurbes draudzes kapela, kas tapusi, pateicoties bijušo rīdzinieku, Torņakalna ev. luter. baznīcas draudzei piederīgajai Vizmas un Andra Šulcu ģimenei. Pārceļoties uz dzīvi Ķurbē, viņi atrada īstu miera un garīguma ostu, kas pievilka arī vietējos kristiešus, jo Īves pagastam tuvākā baznīca atrodas 10 km attālajā Ārlavā. Tāpēc Ķurbes draudzes dievkalpojumi Ziemassvētkos, Lieldienās, pat svētdienās pulcē tik plašu baznīcēnu skaitu, kas ietilpinās vien pils lielajā zālē.
Dzīvā vēsture
Ik piecos gados notiek pils balle atbilstošos tērpos ar polonēzi pēc amatierteātra kārtējā iestudējuma iz Tiņģeres vēstures, kas ir neizsmeļams iedvesmas avots Vitai Krauzei, kuru vietējie mīļi dēvē par savu kultūras ministri. Izmācījusies par latviešu valodas un literatūras skolotāju, viņa atgriezusies dzimtajā skolā, pēc kuras likvidācijas skolotājas darbu Dundagas vidusskolā apvieno ar Tiņģeres saieta nama vadītājas un režisores pienākumiem. Tie jāsakoordinē ar mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu un radošo kopu darba grafiku un sarīkojumu plānu, kas nodrošina interesantu dzīvi pašiem un jaunatklājumus viesiem. Pērnvasar atvērta vēsturisko liecību krātuve, kuru iecerēts pilnveidot līdz muzeja statusam. Vitai prieks atcerēties apkārtnes ļaužu atsaucību jaunajai idejai, kas mudināja pārlūkot bēniņus un pakšus un izvilkt gaismā sen nelietotas lietas. Rau, šī gada sākumā atklāta radošo mākslu un amatu studija! Vadību uzņēmusies māksliniece grafiķe Baiba Kalna, kura pēc studijām Mākslas akadēmijā atgriezusies Tiņģerē. Tālab biedrība “Tiņģernieks” rakstīja kārtējo projektu, šoreiz LEADER programmas ietvaros, lai izveidotu jauno studiju ar radošām izpausmēm nepieciešamo inventāru. Mācīties zīmēt, gleznot, aust, iepazīt oforta un linogriezuma tehnikas pagaidām ierodas pieaugušie, arī ekskursanti, kas cenšas tikt pie pašrocīgi no spiestas grafikas lapas, priekšroku dodot pilij oforta tehnikā. Vietējie skolēni, kurus autobuss vadā uz Valdemārpili un Dundagu, gaida vasaras brīvlaiku, kad būs vaļa papildināt studistu saimi.
Turpinās arī darbs pie veselības istabas projekta īstenošanas, lai pilī varētu izvingroties, izmantojot paredzēto aprīkojumu. Tiņģernieku portfelī jau ir gatavi sabiedrībai vēl būtiskāki projekti, tostarp pils mūru un fasādes atjaunošana, kā arī ūdenssaimniecības modernizācija, ko, cerams, izdosies uzsākt šogad. Dzīves uzlabošana nav jāgaida no augšas, bet jātiņģerē pašiem, apgalvo tie Talsu novada iedzīvotāji, kas lepni teic: “Mēs – tiņģernieki”!
