Turaidai nozīmīgie teksti 0
Izdevums “Turaida 13. – 16. gadsimta dokumentos” ir viens no veidiem, kā Turaidas pils vasaras beigās atzīmēja 800. jubileju. Pils ir sena, bet Turaidas muzejrezervāta ļaudis rosīgi, un abi fakti savienojušies muzejrezervāta Krājuma un ekspozīciju daļas vadītājas Vijas Stikānes sagatavotajā grāmatā, kas izdota apgādā “Zinātne”.
Šo izdevumu var saukt par reprezentatīvu darbu, kaut poligrāfiski no tā varētu gaidīt vairāk. Dokumenti krājumam nākuši no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Vācijas, Krievijas, Zviedrijas, Dānijas arhīviem un 19. gadsimta avotu publikācijām, par kurās minēto oriģinālu likteni pēc diviem pasaules kariem vairs nekas nav zināms. Vairākums dokumentu bijuši agrāk publicēti, taču ne ar tulkojumu latviešu valodā. Te gribētos piezīmēt, ka, par spīti pabērna lomai, kādā dzīvo Latvijas viduslaiku vēstures pētniecība, Latvijā tomēr vēl ir pētnieki, kas spēj tikt galā ar senajiem tekstiem. Grāmata patiks tiem, kuri gremdējas “Livonijas Indriķa hronikā” un izjūt seno laiku burvību, lasot par vasaļiem, mestriem, komturiem un tā laika dzīves atribūtiem. Protams, tā varētu interesēt arī novadpētniekus, jo, kā jau akadēmiskā izdevumā, grāmatā ir vietvārdu un personu rādītājs. Tā ir Turaidas hronika četru gadsimtu garumā – sākas ar 1214. gadu, kad Livonijas Indriķis ziņo par mūra kastellas celtniecības sākumu un beidzas ar 1599. gada dokumentu, kurā minēts, cik zirgu Polijas – Lietuvas valstij piederošās Turaidas stārastijas muižnieki devuši tās karaspēka vajadzībām.
Arhibīskaps, pilī sēdēdams, risinājis arī pavisam prozaiskus jautājumus, piemēram, savu pavalstnieku mantojuma, laulību un aizbildniecības lietas. Lūk, citāts no Rīgas arhibīskapa Mihaela Hildebranda Turaidā 1499. gada 19. jūnijā rakstītas vēstules Tallinas rātei sava brāļa meitas, atraitnes, aizbildniecības sakarā: “Mēs saņemam izsmeļošas ziņas no saprātīgiem, dievbijīgiem un labiem cilvēkiem un draugiem, kam var ticēt, ka Dītriha Našerta ļoti netaisnīgā un cietā nostāja pret savas sievas māsu, mirušā Johana Trabelmaņa atraitni, mūsu mīļo radinieci, kura acīmredzami jau ir gados, kuras nabaga mazo nepilngadīgo dzīvi viņš ļoti cenšas dzīt postā un acīmredzami pastāvīgi sagandē, nekā tam būtu dabiski jābūt pēc kristīgajām un tiesiskajām normām…”
Grāmatā pirms katra vēsturiskā perioda sniegts lakonisks paskaidrojums, kādas pārmaiņas tajā laikā notikušas ar Turaidas pili un tās kungiem. Svarīgākajiem vai interesantākajiem dokumentiem, kas saistās ar Turaidu, dots oriģinālteksts un tulkojums, citiem tikai īss pārstāsts. Zem katra dokumenta ir paskaidrojoši komentāri. Par ilustrācijām izmantoti atsevišķu dokumentu attēli. Visbagātīgākais dokumentu klāsts attiecas uz 16. gadsimtu. Par to vēsta vairāk nekā puse no kopumā 383 grāmatas lappusēm. Tas ir laiks, kad tuvojas Livonijas karš, un 16. gs. vidū aizvien vairāk ieskanas bažas par briesmām no Maskavas valsts jeb, kā toreiz rakstīja, “mūžsenā ienaidnieka” puses, par Livonijas negatavību tām, par nepieciešamību bruņoties un cerībām uz lietuviešu–poļu un zviedru karaspēka palīdzību. Bet vienlaikus nekādas briesmas nekavēja arhibīskapijas un ordeņa kungu ķildas par noteicošo lomu Livonijā. Tās nerima pat tad, kad līdz Livonijas galam bija atlikuši vien daži gadi.
