Kultūra
Teātris un kino

“UgunsGrēka” Mildiņa laimīga, ka viss beidzies. Intervija ar aktrisi Ilzi Vazdiku 16

TV3 Publicitates foto

Katram stāstam ir sākums un beigas, arī seriālam. Šovakar kanāls TV3 parādījis daudzu iecienītā seriāla “UgunsGrēks” pēdējo sēriju. Kopš pirmās dienas tajā darbojusies pavāre Mildiņa, ko atveido Dailes teātra skatuves māksliniece Ilze Vazdika. Milda seriālā ir īsta “ilgdzīvotāja”, kuras pārvaldītajā Pētersonu viesnīcas – seriāla galveno norišu vietas – virtuvē satek tenkas, plūst asaras un reizēm ielīst arī sirdsmiers. Ar ko aktrisei saistās seriāla laiks?

Esat paskaitījusi, cik tad gadu ik darbdienu vakari “pavadīti” vispirms”Neprāta cenā”, tad “UgunsGrēkā”?

Ilze Vazdika: Vienpadsmit gadi pagājuši. Šausmas! Kā saka, ekrānā novecoju. Kurš domāja, ka viss vilksies vienpadsmit gadus, nekas tāds pie mums nekad nav bijis. Un man taču vēl pamatdarbs teātrī. Kā domājat, viegli vecumā to savienot ar nepārtrauktu braukāšanu tur, projām uz Doli? Man jau nav mašīnas, ar trolejbusiem, tramvaju un vēl gabals kājām. Pusotra stunda vienā virzienā. Tas ir varoņdarbs. Beigās jau braucu ar taksi, tā sakot, piemaksāju. Ja divsimt aktieru iziet seriālam cauri, nevar jau gaidīt, ka kāds brauks pēc tevis, labi, ja vispār var saskaņot aktierus no visiem teātriem, no Liepājas, Valmieras… Bet spēlēt man grūti nebija, citādi jau tik ilgi neizturētu.

Esat paskaitījusi, cik Pētersonu viesnīcas īpašniekiem kalpojusi, cik iemītniekus ar salātiņiem un maizītēm mielojusi un mierinājusi?

Nu kas to var atcerēties!

Zinu ne vienu vien, kas skatās seriālu un, atgriežoties pēc nedēļas prombūtnes mājās, apvaicājas, kā klājas tuvākajiem ģimenē, kas jauns valstī, un tad, kā starp citu, noprasa – un kas noticis “UgunsGrēkā”? Ja nu jums tagad vaicātu – ar ko viss galu galā šodien beigsies?

Mēs jau paši, ja varam, izmisīgi skatāmies ierakstu, lai saprastu, kā viss saiet kopā. Tajā gadā, kad noslēguma sērijā uzspridzināja līgavu un parādījās asiņaina, aizklāta seja, prasījām Gorodeckai (scenārija režisore. – V. K.) – kas tā bija? Jo nākamajā sezonā galu galā būs jāsāk ar to vietu, kur viņa parādās…

Vai improvizēt jums ļauj?

Jā, jā. Beigās jau mūs, “vecos”, tādos brīžos vairs nepārtrauca. Ja vien nav kāda aplamība, kas galīgi neloģiska, vai arī paķer nepareizo trauku, kas nesader ar to, kas iepriekš bija rokā. Es jau arī daudz strīpoju tos tekstus. Sižetu sacerējis viens, bet dialogus citi, un pilnīgi var just, ka tie mainās. Tā kā Milda agrāk bijusi skolotāja Upīte, bieži sacīju, ka uzrakstītais nav skolotājas – un vēl gados – leksika! Scenārijā bija uzrakstīts, ka Mildai, padzenot no mājas savu mēlnesīgo vedeklu Zentu, vajadzēja teikt – ej tu ellē! Bet vai tā var runāt skolotāja Upīte? Sacīju, ka tik rupji nerunāšu, un man neviens neko nepārmeta, ka pateicu to pašu domu, tikai saviem vārdiem: ej uz turieni, no kurienes esi nākusi! Savā dzīvē atšķirībā no Mildiņas es ar tējiņu arī nekad nevienu ciemiņu necienāju. Kā latviete piedāvāju kafiju… Bet seriālā ar tām tējiņām brīžiem kā Krievijā, kur visu laiku dzer tēju. Ja nu vēl Milda būtu savākusi zāļu tējas, to varētu saprast. Kādreiz jau arī sanāca tā kā dusmas, lasot tekstu, kur rakstīts “ieliek trauku mazgājamā mašīnā”. Kāds sēdējis mājās un tā uzrakstījis, bet mums, tur filmējot, ne tādas trauku mašīnas, pat ūdens nebija. Pīrādziņi auksti, bet jātēlo, ka karsti, krīt no rokām laukā… Bet tas viss pieder pie lietas.

Bet kāda no sižeta līnijām būs taču vairāk pie sirds?

… Kad Leons, manas Mildas krustdēls, palika akls. Centos to situāciju izspēlēt nopietni un sirsnīgi. Bet tagad seriālā palicis tikai viņa brālēns Fēlikss, kāds nu ir, tāds ir. Un tādas attiecības kā ar Leonu manai Mildai ar viņa radinieku nav. Bet katrā ziņā mans kolēģis aktieris Ģirts Ķesteris ir meistarīgs. Seriālā ir daudz meistaru. Nupat Nacionālā teātra aktrise Lāsma Kugrēna, seriālā ienākot, parādīja īstu meistarklasi! Ar kādām krāsām viņa spēlēja Sibillu, manas Mildas pēdējā kavaliera Koļas sievu no Omskas, kura cierē uz viesnīcas īpašnieku Aivaru!… Mēs, “vecie”, jau gadiem velkamies, un te ienāk viena talantīga aktrise un atsvaidzina visu Pētersonu viesnīcas dzīvi, nemaz nerunājot par krievu aktieriem, kuriem ir pilnīgi cits temperaments. Vienreiz, kad Jakovs (Jakovs Rafalsons, spēlē bagātnieku Felzenbaheru. – V. K.) ieskrēja manā virtuvē, domāju, elektrība dzirksteļos!

Seriāls tāds kā nedaudz ļaunīgs. Mazmeita domā, kā noindēt omīti, visiem ir kādi nelāgi nolūki, vienīgi Mieriņš un Milda ne pret vienu neko neperināja. Bet nu izskatās, ka pa šiem gadiem arī Mildai nervi nav izturējuši un viņa grasās izlikt savu vedeklu Zentu no dzīvokļa ar visiem nabaga bārenīšiem.

Bet kā Zenta pret mani izturas? Traucē satikties ar Koļu, ne viņš pie Mildas var atnākt, ne parunāt. Zenta tīšuprāt grib vīrieti aizbaidīt, jauc visu laukā… Ja nopietni, tās intrigas jau ir seriālu specifika. Jādomā, kurš kuram to indi bērs. Jo, tikko mīlas pāri salaiž kopā jau trešajā reizē, vienalga, jaunus, pavecus vai vidējus, viss apstājas un jāmeklē jauns mīlas pāris. Manai Mildai vēl “Neprāta cenā” ļoti ilgi veidojās attiecības ar aktiera Jura Gornova spēlēto varoni, vārds jau piemirsies. Mēs tik rakstām un rakstām, filmējam un filmējam, abi braucam uz delfināriju un ko tik vēl nedarām, beigās saku – bet cik tālu mēs abi šitā iesim? Gultā jāliekas, vai? Nu kaut kam taču galu galā ir jānotiek? Nu tad iztaisīja, ka viņš ir bandīts, viņu arestē un viņam jāpazūd no Mildas dzīves un seriāla.

Nu neveicas Mildai ar tiem draugiem, arī jūsu nupat pieminētais kavalieris Koļa tā kā Krievijā meklēts bandīts…

Nu nē taču! Tas viss tīšām, nepārtraukti, uztaisīts gandrīz līdz nerealitātei. Tāpēc tiem, kas grib baudīt nezin ko, nav seriālā ko redzēt. Kas grib skatīties uz aktieriem, tas priecājas. Kā es saku, nevajag iet bižutērijas veikalā un prasīt, kāpēc tur nepārdod zeltu. Un, ja nevērtē šo seriālu kā bižutēriju, nav vispār ko skatīties un ķengāties. Kā nesen viens radio teica – tā būšot Latvijai svētku diena, kad vienreiz tas ārprāts (seriāls) beigšoties. Bet ko tad tu skaties? Kas tev liek to vājprātu skatīties?

Vai nav mazliet žēl šķirties no Mildas?

Pēc vienpadsmit gadiem? Absolūti ne, nu… naudas žēl (rūgti iesmejas), visu laiku ir bijis tas sviestiņš uz maizes. Režisore jau pagājušajā gadā teica, ka vairāk ne, bet viņu pierunāja, jo seriālam augsts reitings. Tad nav ko brīnīties: nu ko var vienpadsmit gadus izdomāt no katra skata uz skatu! Ko var pārmest rakstītājam… Tā ir vesela profesija – veidot seriālus. Un ārzemēs droši vien strādā brigāžu brigādēm…

Kādreiz ar ilgspēlētu lomu aprod kā ar…

… kā aprod arī ar popularitāti. Eju pa ielu, nāk pretim, smaida sejā, saka labdien, māksliniec, es atņemu, esmu pieklājīga, visi bērniņi, mani ieraugot, rāda pirkstiem un rausta mammas aiz svārku malas…

Varbūt viņi redzējuši Dailes teātrī “Tomu Soijeru” un pazīst krustmāti Polliju…

Krustmātē Pollijā viņi redz Mildu! Mammas pēc izrādes stumj mazos ar puķītēm – ej pasniedz ziediņus tai tantei, tā ir Mildiņa! Re, “Punktiņā un Antonā” spēlēju Resno Bertu, viena no manām mīļākajām lomām, laba izrādīte, bet bērneļi redz Mildu…

Krustmātes Pollijas tēlā jums nācās ielēkt visai negaidīti.

Esmeraldai Ermalei radās nesaprašanās ar režisoru, un viņš zvana man, samelojas – tev, Ilze, divas ainiņas būs jānospēlē bērnu lugā. Nu labi, visu mūžu esmu spēlējusi bērnu lugās. Bet, mīļie, pusizrādi man jābūt uz skatuves! Smuka lomiņa, iet mums labi, pat brīnos – nāk pilna zāle ar bērniem.

Ko skaistu sola nākamā sezona?

Man jau šajā sezonā bija ļoti skaista loma. Tūlīt, 25. maijā, pirmizrāde būs Tenesija Viljamsa lugai “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” Lauras Grozas-Ķiberes režijā. Mums ar Āri Rozentālu bija iedalīta Lielā Mamma un Lielais Tētis – fantastiskas lomas –, bet Āris salauza kāju. Tā nu lomas pārņēma jaunākie, Lielo Tēti spēlē Juris Žagars, bet man iedalīto lomu – Lilita Ozoliņa. Braucu tramvajā no “UgunsGrēka”, zvana režisors un saka – vairāk uz mēģinājumiem nav jānāk. Tas arī saprotams, nevaru spēlēt sievu Jurim Žagaram, viņam blakus vajag cita gadagājuma aktrisi. Tā man aizgāja tā skaistā loma. Nākamajā sezonā man arī ir viena jauna loma. Dailes teātrī bija izsludināts lugu konkurss, kurā uzvarēja Alekseja Ščerbaka darbs (pagaidu nosaukums “Baltā vārna melnā krāsā”. – V. K.), ko iestudēs Intars Rešetins. Mēs ar Pēteri Liepiņu esam vecais pāris, kuram viena no meitām ieved ģimenē migrantu.

Ja nu kas tāds atgadītos pašas mājās?

Nu nē! Bet man līdzīgi domājošos nesen Streips televīzijā nosodīja. Taču es palieku pie sava – lai katrs dzīvo savā zemē, nedalu cilvēkus pēc ādas krāsas, bet, ja sajauc manu dzimtu, sajauc asinis… vai var teikt, ka tas nav nekas? Kas būs ar bērniem?

Vai kāds seriāls jūs atkal nav nolūkojis?

Saistītie raksti

Neteikšu neko (pasmaida). Inta Gorodecka raksta atkal. Tas droši vien būs kas no jauna, ne jau, protams, vairs “UgunsGrēks”. Bet man jau spēki zūd, nezinu, vai vēl ko tādu fiziski varētu izturēt.

Esmu laimīga, ka viss beidzies. Nav jau tik rožaini, arī kanālam ir savas intereses. Parakstos tikai uz darbu seriālā, negribu būt nekādās reklāmās un apkalpot vēl citus kanāla pasākumus, kas viņiem liekas pats par sevi saprotams. Man tam nav vienkārši spēka. Lai iet un rotē jaunie. Spēlēt seriālā ir milzīgs darbs, tev jābūt ļoti punktuālam, lai neiegāztu kolēģus. Ir tādi, kas iegāza un drīz no seriāla pazuda. Vienmēr jābūt laikā, citādi gan operatoriem, gan visiem pārējiem nojūk visa diena. Un tas kaut ko prasa. Tagad baudīšu vasaru!

LA.lv