Elmārs Seņkovs: Lasot Blaumani, mēģinu atrast latvisko kodu 12
Parīt, 11. maijā, Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Rūdolfa Blaumaņa pazīstamā luga “Trīnes grēki” Elmāra Seņkova režijā. Viņš jau iestudējis trīs Blaumaņa lugas, “Trīnes grēki” būs ceturtais latviešu klasiķa uzvedums. “Indrāni” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī un “Raudupiete” Valmierā vainagojās ar Gada režisora titulu attiecīgi 2012. un 2013. gada sezonas “Spēlmaņu naktī”. Stāsts par notikumiem Mazbērzos un Lielbērzos Elmāram Seņkovam būs pirmais Blaumaņa darbs uz Nacionālā teātra Lielās skatuves.
– Tālajā 1896. gadā sarakstītā un iestudētā joku luga “Trīnes grēki” tolaik saņēma bargu kritiķu vērtējumu: “Literāriskā ziņā ir prastība, teātru mākslas ziņā aplamība. Kas “Trīnes grēkos” var priecīgi smieties un vēl aplaudēt, ir apbrīnojami naivs cilvēks. Blaumanis pats nosodīs to dienu, kad viņš šādus jokus laidis vaļā.” Nez kā ar to Blaumaņa sevis nosodīšanu, bet, tā kā Čehova “Kaiju” jūs, daudziem par pārsteigumu, uzvedāt kā komēdiju, varbūt “Trīnes grēkos” varam sagaidīt drāmu vai pat traģēdiju?
E. Seņkovs: – Nē, “Trīnes grēki” rakstīti kā pose, komēdija jeb, kā uz lugas vāka uzrakstījis pats Blaumanis, tie ir “joki četros cēlienos”. Intereses dēļ papētīju iepriekšējos “Trīnes” iestudējumus – piemēram, Felikss Deičs savulaik lugu atslēdzis psiholoģiski. Es saskatīju, ka šo lugu varētu atklāt ar comedia dell’ arte un klaunādes elementiem, kur viens aktieris Arlekīna, Kapitano, Pulčinella (kalpa) un citās maskās tirgus laukumā improvizē visdažādākās sadzīviskās situācijas. Arī Blaumaņa “Trīnes grēkos”, līdzīgi kā comedia dell’arte, darbojas māte valdniece, kalpi, kas taisa ēverģēlības un dzen intrigas. Un Trīne ir viena no viņiem. Latviešu klasiķim ir vēl citas interesantas komēdijas, bet šajā mani saistīja vienkāršība un intrigu skaistums. Arī mūsu valstī notiekošais reizēm ir kā viena liela, interesanta un latviska situāciju komēdija. Redzot vienu otru peripetiju, Blaumanis teiktu, vai tik te atkal padomā nav kāds joks, kāds piģermiģeris. Tādi piģermiģeri notiek katru dienu.
– Pirms pieciem gadiem Dailes teātrī viesrežisors Rolands Atkačūns no Lietuvas visas “Trīnes” norises bija pārcēlis uz mūsdienu Centrāltirgu. Jo interesantāk – kur darbība notiks Elmāra Seņkova režisētajā izrādē?
– Lielbērzos un Mazbērzos. Izrādē nav nekāda laika pārcēluma vai arī konkrētības. Mēģinām maksimāli precīzi spēlēt Blaumaņa rakstīto, ļoti maz esam arī svītrojuši un neko neesam sadzīviskojuši ne par centu. Blaumaņa valoda nav sadzīviska, līdz ar to izrādē tā kļuvusi par formu. Blaumaņa uzrakstītais teksts nav sadzīve, tā patiesībā ir hiperbola, pārspīlējums. Tāpēc izrāde būs koša hiperbola. Ar Reini Suhanovu (izrādes scenogrāfs. – V. K.) esam vienojušies – nekādu pelēko toņu, jo īstenībā, kaut vai tautastērpos, latviešiem ir ļoti maz pelēkās krāsas.
– Blaumanis jums allaž nesis radošu veiksmi. Kā īsti to atslēdzat?
– Lasot Blaumani, mēģinu atrast latvisko kodu. Kur slēpjas fenomens, ka pie klasiķa atgriežamies vēl un vēl? Tajā ir kāda maģija, un es mēģinu to satvert. Blaumaņa lugās ir latviešu mentalitāte, tajās redzam sevi, atpazīstam sevi un smejamies par sevi. Jo īstenībā dīvaini, ka šo kritiķu savulaik nopelto lugu cilvēki joprojām lasa un mīl.
– Vienā un tajā pašā lugā var risināt un izcelt ne vienu vien tēmu. Kura stīga šajā Blaumaņa darbā bija kā pavediens jūsu kā režisora lasījumam?
– Jau pirmajā cēlienā ieskatieties vien, kā Trīne kritizē savu Mazbērzu saimnieci, – ak, Dievs, kā viņa mūs, kalpus, nomoka, cik slikta… Bet pēc mirkļa, satiekoties aci pret aci, no Trīnes mutes glaimi plūst aumaļām – ai, cik jūs, saimniec, laba, cik dāsna… Šī divkosība – tik smieklīgi, naivi un bērnišķīgi, bet kā režisoram ļoti uzpērkoši. Un, lai pierādītu savu noderīgumu, Trīne apber saimnieci ar svaigākajām tenkām jeb, kā mēs teiktu, informāciju. Interesanti, kā informācija spēj mūs ietekmēt, arī apmānīt, kā, to izmantojot, var ar mums spekulēt un manipulēt. Patiesībā Trīne ar informāciju spēlējas. Viņa ir kā tāda maza dzeltenā prese. Vienam pasaka vienu, otram ko citu, un, līdz galam noticējis, cilvēks momentā mainās!
Mums ar aktieriem bija visai sarežģīts process, kamēr iekodāmies spēles veidā, tās godīgumā. “Trīnes grēki” jāspēlē gandrīz kā bērnu izrāde, kurā visi varoņi visam pa īstam tic, no sirds pārdzīvo, un tas momentā atklājas viņu emocijās. Tur nav nekādas dziļākas, sarežģītākas psiholoģiskas spēles. Vienkārši katram vajadzība tikt pie sava viena mērķa. Un katram šī vajadzība ir tik liela, ka pamana tikai savas intereses. Atkal tik saprotami un cilvēciski. Un, ja arī kādam it kā jūtam līdzi, tad – vai patiešām līdzpārdzīvojam? Nez vai… Tomēr katrs sev esam paši svarīgākie un katrs cīnāmies par savu ādu un vietu zem saules.
– Arī M. Čehova Rīgas Krievu teātrī Brehta “Krietnajā cilvēkā no Sečuānas” risinājāt šo dilemmu – nākas diezgan savtīgi domāt par sevi, citādi šajā pasaulē grūti pastāvēt.
– Un morāle pašķobās – ko darām, lai patiesībā varētu tikai un vienīgi izdzīvot? Sava izdzīvošana ir Trīnei, sava – mātei: ja dēls apprecēs Lielbērzu Emīliju, kas būs ar viņu, Mazbērzu saimnieci? Viņa arī cīnās par savu vietu zem saules – līdz mūža galam būt saimniecei, atbildēt un valdīt arī pār savu dēlu.
– Un Mazbērzu saimniece liek lietā pat slēpšanos skapī. Rīkojas gluži kā Skroderdienās Ābrams. Tikai viņš līda krāsns augšā. Patīk Blaumanim tā slēpšanās.
– Slēpšanās spēle ir visnotaļ interesanta un tik saprotama – līdzko cilvēks jūtas drosmīgs, viņš uznāk uz skatuves, pasaka, izkliedz, ko vajag, bet, tikko jaušamas nepatikšanas, tā skatās, kur pamukt. Arī mums ar Reini Suhanovu pirmais impulss telpas sajūtai bija slēpņi. Vispār izrādē, kā jau teicu, nebūs nekā sadzīviska, neredzēsim ne sadzīviskus galdus, ne krēslus, tikai spilgtus tēlus, raksturus, maskas, grimus, uz skatuves būs kaut kas no bufonādes, klaunādes. Tā būs ļoti spilgta formas izrāde ar ļoti izteiktu plastiku.
– Jau pieminētā “Kaija” bija blīva ar visdažādākajām zīmēm kā, piemēram, Purvīša balvas zīmols burts “P” uz ainavas fona, kas izrādes kontekstā simbolizēja tieksmi pēc slavas virsotnēm. Kur asināt uzmanību “Trīnē”?
– Kā jau klaunādē varoņu raksturi ir kā zīmes mūsu cilvēciskajām īpašībām. Tādēļ skatītājam derētu koncentrēt uzmanību uz rīcības izvēlēm. Bet viena zīme gan būs tieši skaidra, ko gan te negribu atklāt. Nosacīto formu savienojot ar latvisko, varbūt parādīsies kāda latviskā teātra mantojuma klišeja, no kurām gan mēģinām bēgt, bet ir vietas, kur Blaumanis novelk strīpu un pasaka – ir tā un ne citādi.
– Savulaik Liepājas teātrī “Trīnes grēkos” precēties kārā Rembēniete nolūkotā Mazbērzu dēla Jura mājās ieradās dižos ratos…
– … Mūsu izrādē precēties kārā bagātniece Mazbērzos iebrauks lēni un ar pašcieņu. Neko par ratiem, bet katrā ziņā Rembēniete būs lie-la.
– Ja šitā arī uzraksta, cerams, aktrise tomēr neapvainosies.
– Vai aktieris (iesmejas)… Nu jau pateicu priekšā. Bet, kurš spēlēs, lai paliek noslēpums.
– Bet noslēpums nav tas, ka, līdzīgi kā jūsu iestudētajā Blaumaņa “Purva bridējā” bija divas Kristīnes, arī Trīni spēlēs divas aktrises – Dita Lūriņa un Marija Bērziņa – tikai atšķirībā no iepriekš minētās šoreiz katra savā izrādē. Kā režisora prātā saslēdzas loma ar konkrētu aktieri?
– Parasti mēģinu apiet pirmo priekšstatu. Dita Lūriņa tikpat labi varētu spēlēt kā Lielbērzu saimnieci Emīliju, tā meitenīgu kalpu skuķi, bet kāpēc aktrisei, kurai tik ļoti patīk izaicinājumi un grūtības, neiedot šo tomēr sarežģīto lugas atslēgas lomu? Arī Marija Bērziņa ir ļoti spilgta un drosmīga aktrise, kāda man bija vajadzīga Trīnes tēlam, kaut arī Blaumanis tam nemaz nav atvēlējis tik daudz laika un telpas. Dita un Marija ir ļoti atšķirīgas aktrises, un viņas var izveidot ļoti dažādas Trīnes arī formas ziņā. Līdz ar to arī izrādes būs atšķirīgas, un skatītāji varēs izvēlēties tīkamāko.
– Esat viens no nedaudzajiem režisoriem, kam izdevies ilgu laiku noturēties augstā mākslinieciskā līmenī bez jūtamiem iekritieniem publikas un kritiķu acīs.
– Mēģinu no tā abstrahēties, bet, ja godīgi, man iekšēji ir ļoti nevienkārši. Ja tevi mīl, no tevis arvien sagaida labu un vēl labāku, tev savukārt negribas likt vilties, tāpēc iekšējais spiediens, pat diskomforts ir liels. Bet arī vēlos, lai tie, kuri ciena un mīl manu darbu, saprastu arī manas tiesības uz mainīšanos un cita ceļa meklējumiem, kas arvien ir riskanti. Tomēr neviens taču arī negrib redzēt komforta zonā ieslīgušu un sevi atražojošu režisoru. Kam interesanti skatīties iztukšotus režisorus? Tāpēc režisoriem jābūt adekvāti kritiskiem pret sevi, arī kritiķiem adekvāti kritiskiem, nevienu personiski neaizskarot un runājot tikai par darbu. Pabalstīt, kad vajag, un, ja bārt – tad par lietu.
– Mazliet vairāk nekā pēc mēneša žūrija nāks klajā ar kārtējo “Spēlmaņu nakts” nomināciju sarakstu. Kam jūs dotu balvu?
– Jāņa Baloža un Valtera Sīļa “Veiksmes stāstam” Nacionālajā teātrī – gudrs darbs politiski un cilvēciski. Par šo izrādi es būtu gatavs plēsties un cīnīties. Ļoti vērtīga ir Māras Ķimeles iestudētā Ibsena “Nora” Jaunajā Rīgas teātrī. Skatīties šīs režijas meistares izrādes ir kā nesteidzīgi baudīt labu vīnu. Uz skatuves nekā novatoriska vai šokējoša, bet tik viedi un tik vērtīgi.
– Kas būs lielākais pārbaudījums jums pašam nākamajā sezonā?
– Par mūsdienu Strindbergu dēvētā zviedru autora Larsa Norensa lugas “Dēmoni” – stāsta par hroniskā mīlestības trūkumā sirgstošu divu pāru satikšanos un cīņu ar saviem iekšējiem dēmoniem – iestudēšana Maskavā Gogoļa centrā, ar kuru man pirmā sadarbība. Vēl ris pārrunas, bet pirmizrāde iecerēta oktobrī. Man neierasta vide, sadarbība ar neiepazītiem aktieriem. Varētu būt saistošs radošs izaicinājums.
UZZIŅA
Rūdolfs Blaumanis, “Trīne”, piģermiģeris divās daļās
Režisors: Elmārs Seņkovs, mākslinieks Reinis Suhanovs, komponists Jēkabs Nīmanis, horeogrāfe Agate Bankava, mūzika: “Jakob Noiman Festival Band”.
Lomās: Dita Lūriņa vai Marija Bērziņa, Maija Doveika, Agnese Cīrule, Inga Misāne-Grasberga, Liene Sebre, Ainārs Ančevskis, Mārtiņš Brūveris, Mārtiņš Egliens, Artūrs Krūzkops u. c.
Izrādes: 11. maijā (pirmizrāde), 12., 13., 21., 25. maijā.
