Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
22. maijs, 2013
Drukāt

Uldis Šmits: Dubultās morāles klasika

Foto - LETAFoto - LETA

No Krievijas Ārlietu ministrijas nesenā paziņojuma ir noprotams, ka Maskava, pirmkārt, mudina Eiropas Savienību “izdarīt efektīvu spiedienu uz Latvijas un Igaunijas valdībām, lai nodrošinātu šo valstu krievvalodīgo iedzīvotāju intereses” un nepieļautu “heroizēt” leģionārus, un, otrkārt, aicina šo pašu Eiropas Savienību “atturēties no ideoloģiskiem vērtējumiem un nepieļaut centienus iejaukties Krievijas iekšpolitikā” saistībā ar tur pieņemtajiem likumiem par nevalstiskajām organizācijām.

Respektīvi, tām, kurām tiek ierādīts “ārvalstu aģenta” statuss.

Citiem vārdiem, Maskavas uztverē iejaukšanās Latvijas un Igaunijas iekšējās lietās skaitās pašsaprotama un nepieciešama, bet jaukties Krievijas iekšpolitikā ir pilnīgi nepieļaujami. Laikam vienkārši tāpēc, ka tā ir Krievija. Šīs valsts ĀM, protams, ļoti labi zina, ka Latvijā neviens netiek šķirots pēc “valodīguma”, bet vieni un tie paši likumi attiecas uz visiem neatkarīgi no etniskās, reliģiskās, rasu un pārējām piederībām. Kas attiecas uz krievu valodas lietojumu biznesa, kultūras un izglītības jomās un sadzīvē vispār, tad Latvijā šai valodai ir tik plašas iespējas izpausties kā nevienā citā Eiropas Savienības valstī. Katrā ziņā daudziem miljoniem krievu, kuri dzīvo Francijā vai Vācijā, tādu iespēju nav.

Var pat sacīt, ka Latvija nodrošina “krievvalodīgu iedzīvotāju intereses” uz savu nacionālo interešu rēķina. Atkal laikam tikai tāpēc vien, ka tā ir Latvija.

Maskava parasti aizbildinās, ka likums, kas attiecas uz NVO – “ārvalstu aģentiem”, esot gluži vai norakstīts no likuma, kas pieņemts ASV pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados (kad tur pastāvēja aizdomas par vāciešu piektās kolonnas iefiltrēšanos), un, lūk, ASV taču esot kā vaduguns ar nevalstiskajām organizācijām saistītās likumdošanas ziņā. Iespējams, ka Latvijai, izmantojot šo līdzību, vajadzētu pieskaņot savus, sacīsim, uz izglītību attiecošos juridiskos aktus, piemēram, Francijai, ko uzskata par mūsdienu demokrātijas un cilvēktiesību dzimteni. Un lai kāds, teiksim, Krievijas ĀM, tad mēģina pierādīt, ka šis nav sekošanas cienīgs paraugs…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+