Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. janvāris, 2014
Drukāt

Uz Centrāltirgu kaut vai ekskursijā

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Latvijas Avīzes” ilggadējiem lasītājiem vaicāju – cik bieži iegriežaties Rīgas Centrāltirgū un ko galvenokārt no plašā preču klāsta iegādājaties?

Silvija Pušmucāne Jēkabpilī: “Rīgas Centrāltirgū vienmēr gribas ieiet. Iebraucot Rīgā, mans pirmais gājiens parasti ir uz paviljona kafejnīcu, lai iestiprinātos – iedzeru kafiju un notiesāju kādu virtuli. Pēc tam lēnā gaitā, izbaudot tirgus atmosfēru, apstaigāju paviljonus, apskatu, ko un par cik pārdod tirgotāji. Pati ar iepirkšanos īpaši neaizraujos, jo secinu, ka Centrāltirgū pircējam jābūt ļoti vērīgam. Reiz pirku vīnogas, pārdevējai parādīju divus ķekarus. Bet, mājās pārbaukusi, ieraudzīju, ka tūtā sabērtas ogas vien. Visbiežāk tirgū nopērku rupjmaizi, jāpagaršo, kādu maizi piedāvā rīdziniekiem. Jāteic, ka mums Jēkabpilī arī ir ļoti laba maize, īpaši no Ciem-upes vestā.”

Inga Mazure Rīgā: “Regulāri iepērkos Rīgas tirgos, ne tikai Centrāltirgū, bet arī Vidzemes tirgū, kas atrodas tuvāk manai dzīvesvietai. Jau gadiem ilgi svaigo gaļu pērku pie labi sen noskatītas saimnieces. Viņa tirgo vietējo zemnieku izaudzēto cūkgaļu. Kilogramā maksā nedaudz dārgāk, toties garšo pēc īstas gaļas. Kad uzliek uz pannas, smaržo visa māja. Cita mana paziņa slavē “Straupes” piena produktus. Tie esot gan lētāki, gan arī garšīgāki. Jāteic, ka ēdienu ziņā Latvija ir viena no visaugstāk vērtētajām valstīm. Tā saka ārzemju gardēži. Mans brāļadēls apmaiņas programmas ietvaros šobrīd studē Ņujorkā. Viņš šausminās – tur neesot nekā normāla, ko ēst. Tikai burgeri. Ar lielu meklēšanu pilsētas nomalē atradis ēstuvi, kur ēdiens kaut nedaudz līdzinājies mājā gatavotajam.”

Uldis Kučinskis Rīgā: “Centrāltirgū esam iecienījuši Ādažu gaļas tirgotavu, produkcija ļoti garšīga, taču reizē ar eiro ienākšanu strauji pieaugušas cenas. Nu iepērkamies “Nākotnes” kioskā. Regulāri pērkam skābos kāpostus pie viena noteikta pārdevēja. Sestdienās tur vienmēr ir rinda, vismaz 10 – 15 cilvēki. Brīnišķīgs ir zivju paviljons, piedāvājums katra gaumei un naudas maka biezumam. Reiz kāds pircējs izstāstīja, cik vienkārši pagatavot manis iemīļotos upes asarus. Izņem iekšas, noskalo, liek uz pannas (bez eļļas un taukiem) ar visām zvīņām un spurām, cep katru pusi apmēram piecas minūtes. Tad liek uz šķīvja, atver zivi vaļā, uzkaisa piparus, sāli un tiesā nost. Pāri paliek āda ar zvīņām.”

Terēzija Daugule Ādažos: “Man Centrāltirgus ļoti patīk, tur pastaigājoties iepazīstos ar tik interesantiem cilvēkiem! Ko tikai viņi neizstāsta! Tirgū uzzināju, kā ātri noplucināt zosi. Izrādās, jāuzklāj zosij virsū lina drāna un jāgludina ar karstu gludekli. Spalvas pašas nonāk nost. Cilvēki savās zināšanās labprāt dalās. Apspriež arī politiku. Ārpus paviljoniem lielākoties tirgojas krievi – inženieri, speciālisti ar augstāko izglītību, kuri palikuši bez darba. Daudzi uz letes novietojuši Dievmātes ikoniņas. Ar domu, ka Dievmāte palīdzēs tirgoties. Esmu pārliecināta, ka vairākums savu darbu arī dara godīgi, zina – ja krāpsies, pircēju nebūs. Gaļas paviljonā man ir divas iecienītas tirgotājas – Lonija Gailiša no Rugājiem un Silvija no Balvu puses. Pie viņām pērku gaļu, arī teļa gaļu. Žēl, ka zosis pačibēja, no Lietuvas vairs neieved.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+