Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
26. jūnijs, 2014
Drukāt

Egils Līcītis: Anatolijs Kreipāns stāsta, futbolisti uguņo

Foto: AFP/LETAFoto: AFP/LETA

Tāpat kā tīrs latvietis nemaz nav spējīgs dzīvot bez zemes gabaliņa, tā īsts brazīlietis nevar iztikt bez futbola stadiona. Tādi esam – arumu cilvēki, kamēr dienvidamerikāņi līdzenu zālienu un gludas pludmales ļaudis, tāpēc brazīlieši ir pasaules futbola pentakampeoni, kam Latvijas izlase var tikai pienest un pamest “Brazuka” bumbas.

Ja arī kājas mums neaug no īstās vietas, tad ar redzokļiem esam piekalti televīzijas ekrāniem akurāt kā miljardi skatītāju, kā “visa planēta aizturējusi elpu”, skatoties fantastisko uguņošanu 2014. gada pasaules čempionātā. Tālajā mūžamežu zemē saule cepina futbolistu muguras, bet vēsā Latvijas klimatā teļļuks ir verdošas enerģijas avots sporta karaļa spēles vērotājiem, cepeškrāsns­ viņu nerviem līdz pat dziļai naktij. Latviešu tautai šomēnes ir pilnīgi vienalga, vai no valdības puses tiek pieteikta agrārreforma vai KNAB pussargu Streļčenoku forsētā tempā ar soda sitienu nolidina no amata, – futene ir notikums nr. 1.

Iesākumā likās, ka uz Riodežaneiro un Sanpaulu zālieniem atsūtīti tādas pašas kvalitātes soģi kā čehs Jerābeks uz Min­skas ledus arēnas, kurš noblēdīja vārtus mūsu hokejistiem. Brazīlijā pirmajos mačos darbojās neredzīgi līnijtiesneši un galvenie arbitri kā no mūsu apgabaltiesām paņemti korifeji, kuri spējīgi melnu par baltu iztaisīt vienā paņēmienā. Velns zina, vai par stipru kafiju sadzērušies, vai viņu īstā specialitāte ir lakt kaipirinjas, vai lielīgi, ka tagad nobruņoti ne vien ar svilpi un dzelteno, sarkano kartīti, bet arī spreju un elektrogolu, – no Andiem nokāpuši aitu gani gaučo būtu labāk tikuši galā ar pienākumiem nekā FIFA augstāko kategoriju tiesneši.

Toties žēl, ka uz čempionātu nav norīkots neviens slavens un zinošs speciālists, kāds savulaik rezultātu uzminēšanā bija astoņkājis Pauls. Gudrais mīkstmiesis nobeidzās, neatstājis vietnieku, kaut gan Brazīlijā amatu varēja pārņemt, piemēram, piraija Paulita. Sak, prognozēja pareizi, par barību un saplosīšanai izvēlējās zaudētāju formā tērpto favelas iedzīvotāju. Vēl labāk – anakonda Izabelinja uzminēja! Kaut ko līdzēt mēģina viszinis Anatolijs Kreipāns. Viņš būs paguvis pārkravāt un inventarizēt visus galvā salasītos stāstus un safantazēt neskaitāmas iesaukas kājbumbas meistariem, ar “mazo ritentiņu” sākot un “vača čača” beidzot, un jāpriecājas arī par to, ka vecais, prasmīgais komentētājs, pārcilādams atmiņu dzīparus, pamana iesistus vārtus.

Daži mači ir bargi. Kā karadarbībā, pat līdz pretinieka sakošanai un acs izsišanai. Citi ir jautrāki par sambadromā nodejotu bosanovu. Dažas selecao (izlase) aizsardzībā raujas smagi kā ogļrači šahtā, jo centra uzbrucējs brīžam virpuļo kā balerīna, brīžam nāk virsu kā el diabolo, pats sātans, spraukdamies caur araukāriju biezokni soda laukumā. Pussargi skrej kā šujmašīnas, redzams, ka vakar saēdušies sātīgu feihoadu. Uz nulle – nulle te nespēlē. Ko latviešiem, kuri neesam dzimuši kariokas, Rio iedzimtie, bēdāt par savu selecao, ja Brazīlijas brīvdabas sporta zālēs sabiezē nepatikšanas pat dižākajām komandām, visādiem eksčempioniem, kas jūtas kā uz plāna ledus, nevis cietas, glīti pļauta mauriņa pamatnes. Āre, medaļām un tituliem smagi piekrautā spāņu galjona jau nogremdēta, un šis ir sančezu un rodrigesu, nevis Eiropas zvaigžņu čempionāts. Viņiem pārāk asi meksikāņu pipari, brūcēs birst kostarikāņu sāls, nāvīgs Suaresa kodiens, bet mums, skatītājiem, garšo! Fināls – “Maracana” stadionā! Urugvajai jāvinnē!

Pievienot komentāru

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (60)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+