Uz represētā statusu – iesniegumu rekordskaits 0
Iepriekšējā 10. Saeima pieņēma grozījumus likumā “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem”, un kopš šā gada 1. janvāra šo funkciju vairs neveic pašvaldības. Iesniegumus vērtē un statusu piešķir centralizēti viena ie-stāde – Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP).
PMLP priekšnieka vietnieks Jānis Citskovskis paironizē, ka šis pienākums pārvaldei tika teju vai uzspiests ar varu, turklāt mierinot, ka darba apjoms nebūšot liels – tikai 20 līdz 30 iesniegumi gadā. Taču 2011. gada otrajā pusgadā tika saņemti 117 iesniegumi, bet šā gada divos mēnešos jau 20 iesniegumi. Pieaugums vairākkārtīgs, atzina J. Citskovskis.
Tomēr, izskatot iesniegumus, bija jāatzīst, ka tikai 43 gadījumos politrepresētā statuss cilvēkiem pienācās, 42 iesniedzējiem tas atteikts, bet pārējie vēl atrodas izskatīšanas stadijā. Neviens atteikums pagaidām tiesā nav pārsūdzēts. Tas liekot secināt, ka daudzi, kas iepriekš pašvaldībās saņēmuši atteikumu, mēģina vēlreiz, bet jau citā iestādē.
Konsultējas ar apvienību
PMLP, vērtējot iesniegumus, pastāvīgi konsultējas ar Latvijas Politiski represēto apvienību (LPRA) un akceptē tās viedokli. Tikai vienā jautājumā abu pušu uzskati atšķīrušies. Diskusija raisījusies par tiem iedzīvotājiem, kas padomju gados tika represēti, bet šobrīd dzīvo ārpus Latvijas Republikas teritorijas. PMLP uzskatīja, ka šiem cilvēkiem statuss pienākas, taču LPRA valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais iebildis. Prokuratūra tomēr atbalstīja PMLP viedokli, un statuss tika piešķirts. Šiem dažiem cilvēkiem tas ir morālais gandarījums par pārdzīvoto, jo materiālos labumus – dažādus atvieglojumus un atlaides – viņi, dzīvojot ārpus Latvijas, tāpat nevar izmantot, uzsver J. Citskovskis.
Šobrīd par politiski represētās personas statusu visvairāk interesējas personas, kurām tuvojas pensionēšanās vecums – cilvēki meklējot iespējas pensionēties agrāk (represētajiem piešķirtie atvieglojumi paredz, ka viņi var doties pensijā piecus gadus agrāk, tas ir, jau no 57 gadu vecuma 62 gadu vietā).
Tie parasti esot represēto personu bērni, kas dzimuši vai nu izsūtījumā, vai jau Latvijā. Par to, kurus tieši uzskatīt par represētajiem, notiek diskusijas. Bet G. Resnais uzsver, ka par represētiem varot uzskatīt vienīgi to izsūtīto personu bērnus, kas pasaulē nākuši Sibīrijā, nevis jau pēc vecāku atgriešanās Latvijā.
Interesē sociālie labumi
Represēto apvienības vadītājs G. Resnais atzinīgi novērtēja jauno kārtību, kas paredz statusu piešķirt centralizēti vienā iestādē. Viņaprāt, tas nodrošinās iespēju, ka šis nosaukums turpmāk vairs netiks dāļāts pa labi un pa kreisi, kā tas bijis agrāk, kad atbilstību politiski represētā statusam vērtēja pašvaldības, dažkārt to atvēlot “vienkārši labam cilvēkam”. Apvienības priekšsēdētājs min, ka gadā apmēram 900 represēto dodas aizsaulē. Bet represētā apliecību no jauna saņem vidēji 150 iedzīvotāji.
G. Resnais: “Mani aizvaino cilvēki, kas tikai tagad attapušies, ka ir represētās personas, bet neko nav darījuši visus šos 20 gadus. Tie lielākoties ir izsūtīto bērni. Uzskatu, ka viņi ir sarosījušies, sociālo labumu virzīti. Daži gan atrunājas – kamēr vecāki bija dzīvi, kaunējušies rakstīt iesniegumu.
Tagad morālās atbildības saite pārtrūkusi un atklājas, ka cilvēku vairāk interesē dažādi atvieglojumi, galvenokārt pensija.”
LPRA valdes priekšsēdētājs atzina, ka labāk būtu vispār pārtraukt politiski represētā statusa piešķiršanu. Apvienības finansiālā rocība jau tā esot niecīga, jo no valsts saņemtās dotācijas 1600 latu gadā jāatvēl konsultatīvās komisijas locekļu darbam represēto jautājumos.
G. Resnais vēlētos, lai PMLP speciālisti veiktu visaptverošu pārbaudi arī par pašvaldību agrāk pieņemtajiem lēmumiem. Bet J. Citskovskis šo ierosinājumu noraidīja – tik apjomīgam darbam neesot ne papildu finanšu līdzekļu, ne cilvēku resursu.
J. Citskovskis: “Negribu piekrist, ka nelikumības pašvaldībās notikušas masveidā, tie ir tikai atsevišķi gadījumi. Turklāt šie gadījumi radušies tādēļ, ka pastāv divi atšķirīgi viedokļi, interpretējot likumā minēto frāzi par “piespiedu pārvietošanu no pastāvīgās dzīves vietas” un arī par iedzīvotāju vardarbīgu nosūtīšanu darba dienestā uz Vāciju 1944. gadā. Šajā gadījumā represētā statuss šobrīd tiek piešķirts tiem, kurus darba dienestā paņēma 1942. gadā.”
Prokuratūra iesūdzējusi tiesā
PMLP priekšnieka vietnieks min, ka šobrīd pārvaldes darba kārtībā esot četru personu lietas, kurām, kā uzskata LPRA vadība, politiski represētās personas statuss jāanulē. Viena no šīm lietām izrādījusies nepatiesa, jo cilvēkam, par kuru informēja kaimiņš, šis statuss nemaz nebija piešķirts. J. Citskovskis atzina, ka statusa atņemšana esot komplicēts uzdevums, ar kuru arī prokuratūrai iepriekš nav veicies.
Vairākas pašvaldības turpina tiesvedību ar prokuratūru, aizstāvot savu iedzīvotāju tiesības. LPRA Siguldas novada nodaļas vadītājs Juris Čivčs stāsta par trim māsām, kuru vecākus padomju vara izsūtīja, bet mazgadīgās meitenes atstāja likteņa varā – padzina no mājas, pat uz bērnunamu neaizveda. Trīs naktis mazās meitenītes gulēja mežā, kamēr radi uzzināja, kas noticis. Arī radi baidījās palīdzēt, jo viņus par to varēja iesēdināt ešelonā uz Sibīriju.
J. Čivčs: “Gan mēs, Siguldas politiski represēto organizācija, gan pilsētas dome uzskata, ka māsas ir cietušas politiskajās represijās. Domes juristi viennozīmīgi atzina šo faktu. Māsas cieta visas vienādi, bet vienai tiesu noraidīja, toties divām ierosināja. Pat tiesu rīcība dažkārt nav saprotama.”
Rīdziniekam Linardam Strelēvicam politiski represētās personas statusu piešķīra Rīgas dome 2009. gadā. Tēvu okupācijas vara 1948. gadā apcietināja, bet māti un bērnus, tostarp L. Strelēvicu, kā kulaku ģimeni vardarbīgi pārvietoja no iekoptās 30 ha saimniecības uz kādu graustu pagastā. Ģimene bija iekļauta arī izvedamo sarakstā, taču, iebēgot mežā, no šāda likteņa paguva izvairīties.
Rīgas dome nepiekrīt prokuratūras iebildumiem un pastāv uz to, ka šīs ģimenes pārvietošana no pastāvīgās dzīvesvietas uzskatāma par politisku represiju, jo, kā teikts likumā, tā bija vērsta pret šīs ģimenes locekļiem par piederību pie noteiktas sabiedrības šķiras. Prokuratūra vērsās tiesā, taču arī rajona administratīvā tiesa tieši tāpat traktēja minēto likuma normu. Prokuratūra spriedumu pārsūdzēja, un nākamā tiesas sēde paredzēta gandrīz pēc gada – 2013. gada februārī. Cilvēki, kuru gadu skaits krietni pārsniedz 70, tik tālu termiņu var arī nesagaidīt.
Represēto organizācijām ir vienlīdz ieinteresēti jāizturas pret visiem, nedalot, kurš pārdzīvojis vairāk un kurš mazāk, uzskata J. Čivčs.
Uzziņa Politiski represēto skaits šā gada 1. janvārī: komunistiskā režīmā cietušie – 16 670, nacistiskā režīmā cietušie – 1896. No jauna statusu 2011. gadā ieguva: komunistiskā režīmā cietušie – 108, nacistiskā režīmā cietušie – 6. 2011. gadā miruši: komunistiskā režīmā cietušie – 899, nacistiskā režīmā cietušie – 141.
Represētajiem paredzētie atvieglojumi Pensijā drīkst doties piecus gadus agrāk. Viņiem nodrošina papildu neapliekamo minimumu iedzīvotāju ienākuma nodoklim. Atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim. Bezmaksas medicīnisko aprūpi – nav jāmaksā pacienta iemaksa, par gultas dienu, par manipulācijām, izņemot par laboratoriskai izmeklēšanai ņemtu asins analīzi. Reizi trijos gados pienākas bezmaksas sociālā rehabilitācija Jaundubultu sanatorijā. Bez maksas var braukt tālsatiksmes un vietējās nozīmes vilcienos, starppilsētu un tālsatiksmes autobusos. |
