Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
5. maijs, 2015
Drukāt

Uzmirdz Jelgavas zelts

Foto - Māris BrancisFoto - Māris Brancis

Vilhelms Purvītis. "Iela Jelgavā". 20. gs. 20. gadu 2. puse

Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā līdz 31. maijam apskatāma izstāde “Jelgavas zelts”.

Būdama Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsēta, Jelgava senākos laikos bija ļoti nozīmīgs kultūras un zinātnes centrs – jo­projām lepojamies, ka tieši šeit dibināta pirmā tipogrāfija Latvijas teritorijā, pirmā augstskola, Baltijā pirmā zinātniskā biedrība. Senajā Mītavā pirmo reizi tika uzvesta opera un balets, 1818. gadā notika pirmā gleznu izstāde Latvijas teritorijā, šeit iznāca pirmais laikraksts latviešu valodā “Latviešu Avīzes” (1822). Apzinoties Jelgavas lielo kultūrvēsturisko nozīmi un domājot par pilsētas 750. jubileju, bija nepieciešama īpaša mākslas izstāde.

Visi, kuri iepazinuši Latvijas mākslas vēsturi, zina, ka jelgavnieks Johans Valters, beidzot Pēterburgas Māk­slas akadēmiju, uzgleznoja diplomdarbu “Tirgus Jelgavā” (1897). Izmantojot labvēlīgos apstākļus un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sapratni, lielā glezna pirmo reizi atceļojusi uz Jelgavu un kļuvusi par izstādes “Jelgavas zelts” centru un vienotāju.

Kaut arī no vecās Mītavas kara dēļ maz kas palicis pāri, ieraugot pilsētas ainavas Ģ. Eliasa Vēstures un mākslas muzejā eksponētajās gleznās, liekas, ka tā šeit vienmēr bijusi. Johana Valtera glezna šodienas jelgavniekiem ļauj iztēloties Hercoga Jēkaba laukumu, kāds tas izskatījies, kad vairāk nekā pirms gadsimta šajā vietā bija tirgus laukums un tā malā greznojās Cēra viesnīca, bet pretējā malā ūdens pumpis pie kādreizējā hercoga Jēkaba kanāla. Skaistā pavasara dienā tirdzinieki tirgojas. Turpat Johana Valtera draugs Vilhelms Purvītis glezno, un policists vēro, kā viņam veicas uzlikt uz audekla veco pāri. Bet divas jaunkundzes gaišos tērpos pastaigājas, aizsargādamās no spožās saules zem saulessarga. Abas jaunkundzes ir draudzenes, viena – Meta Feldmane – vēlāk kļuva par diplomdarba autora sievu, otra – Karolīne Štelmahere – 1903. gadā Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā salaulājās ar Vilhelmu Purvīti. Zinot to, ka Purvītis līdz ar Valteru Jelgavā gleznoja savu diplomdarbu un ka šajā pilsētā atradās viņa sievas vecāki, nevarējām iztikt bez Purvīša darbiem, no kuriem viens atveido senās Mītavas ielu košā saulē (“Iela Jelgavā”, 20. gs. 20. gadu otrā puse). Johanam Valteram, kā zināms, Jelgavā bija darbnīca, kurā nāca mācīties jaunieši, starp viņiem arī jelgavnieks Sigismunds Vidbergs.

Tomēr Valters nebija pirmais latviešu mākslinieks, kurš saistāms ar Jelgavu. 19. gadsimta beigās Jelgavas reālskolā 13 gadus par skolotāju nostrādāja pirmais latviešu ainavists Jūlijs Feders. Ģederts Eliass gan pilsētu, kurā viņš mācījies, neiemūžināja nevienā darbā, toties neskaitāmās gleznās attēlojis dzimtos “Zīlēnus” Platones upes krastā. Viņa radošais mantojums tagad glabājas Jelgavā, tāpēc viņa vārdā nosaukts arī muzejs.

Pēc Pirmā pasaules kara mākslas dzīve Jelgavā pieklusa. To mēģināja atdzīvināt Aleksandrs Strekavins, dzimis jelgavnieks un 1910. gadā beidzis Kazaņas māk­slas skolu, kurā tolaik mācījās arī tēlnieks Kārlis Zāle un vēlāk daudzi citi latvieši. Viņš atstājis daudzas liecības par seno Jelgavu. Starpkaru periodā ļoti nozīmīgs ir Kārļa Baltgaiļa vārds, kurš līdz ar Skolotāju institūta dibināšanu sāka tajā strādāt. Viņš bija viens no mākslinieku un literātu biedrības “Zaļā vārna” biedriem. 1924. gadā uz pilsētu pie Lielupes pārcēlās dekorators Arvīds Spertāls, kurš 20. gs. 20. – 30. gados pacēla Jelgavas teātra izrāžu dekorācijas ļoti augstā līmenī, ierindojot tās starp pašām redzamākajām starpkaru periodā. Izstādē pirmo reizi eksponēti viņa Jelgavas skati, kas tapuši 20. gadu sākumā.

Pirms Otrā pasaules kara mācības Latvijas Māk­slas akadēmijā uzsāka vir­kne jelgavnieku: gleznotāji Valdis Kalnroze un Eduards Jurķelis, grafiķi Arturs Apinis, Zelma Tālberga un Arturs Duburs. Otrais pasaules karš tikpat kā noslaucīja Jelgavu no zemes virsas. Teātris pārcēlās uz Rīgu, arī māk­slinieki izklīda pasaules vējos. Pirmais 20. gs. 50. gadu sākumā uz Jelgavu pārcēlās Hugo Jakobi, kurš bija iesācis studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, bet karš tās pārtrauca. Viņš ilgus gadus bija vienīgais mākslinieks, kurš veidoja mākslas dzīvi Jelgavā. Kad 60. gados uzcēla mājas ar darbnīcām, šeit atnāca dzīvot jaunie, nule studijas beigušie mākslinieki. Edvīns Kalnenieks un Indulis Landaus izvirzījās par vadošajiem pasteļglezniecības entuziastiem. Lolita Zikmane un viņas māsa Ritma Lagzdiņa ierindojās labāko latviešu oforta meistaru vidū. Tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga kļuva par izcilu portretu meistari, radot tik lieliskus darbus bronzā kā Lolitas Zikmanes un pasaulslavenā šahista Mihaila Tāla ģīmetne. 1970. gadā nodibinājās Mākslinieku savienības Jelgavas organizācija, kuras pirmais vadītājs bija Guntis Strupulis, pēc viņa vadību pārņēma Andrejs Zvejnieks un Visvaldis Garokalns. Līdz ar viņiem izstādīja savus darbus un Jelgavas mākslas dzīvi cēla gleznotāji Nellija Darkēviča, Silvija Meškone, Gunārs Ezernieks un Uldis Zuters, akvarelists Uldis Roga. Jāpiebilst, ka jubilejai par godu Nellija Skujeniece izveidojusi iespaidīgu hercoga Jēkaba portretu. Protams, izstādē nav pārstāvēti visi mākslinieki, kuri saistīti ar Jelgavu – piemēram, baltvācu mākslinieki, kuri savulaik atstāja nozīmīgas pēdas.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+