Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
29. aprīlis, 2013
Drukāt

Uzvar lielākais ražotājs?


Foto - Ilva MisiņaFoto - Ilva Misiņa

Drīzumā daudzviet atkal tiks izsludināti konkursi kurināmā iepirkšanai nākamā gada apkures sezonai. Šo brīdi gaida arī šķeldas ražotāji, jo uzvara nozīmēs gan darbu strādājošajiem uzņēmumā, gan ienākumus, gan vietu tirgū.


Diemžēl ne visiem smaida veiksme. Atbilstoši likumam iepirkumā par uzvarētāju jāatzīst pretendents, kurš iesniedzis piedāvājumu ar viszemāko cenu. Tas rada neizpratni un baumas, jo nezinātājam no malas šķiet dīvaini un neloģiski, kāpēc, piemēram, šķeldu nepērk no turpat dažu kilometru attālumā esošas firmas, bet ved teju no Latvijas otras malas.

Ārpus konkurences iepriekšējā apkures sezonā, kaut gan startējis vairākos konkursos, palicis arī Dzintars Zvaigzne, Smiltenes novada iepirkumu komisijas pārstāvis un kokapstrādes uzņēmuma SIA “Ziķeri” valdes priekšsēdētājs. Viņš uzskata, ka mazajam ražotājam uzvarēt ir grūti: “Es varu pircēju nodrošināt ar augstas kvalitātes šķeldu pietiekamā apjomā par draudzīgu cenu, taču pasūtītājs līgumu slēdz ar viszemākās cenas pieteicēju. Iepirkumu konkursu nolikumus var katru gadu izstrādāt citādus, kaut ko pamainīt. Piemēram, pieprasīt šķeldu tikai no zāģētavu atlikumiem vai no konkrētas sugas kokiem. Pērn manai firmai paveicās un sadarbojāmies ar Smiltenes tehnikumu, taču šajā sezonā diemžēl neuzvarēju, jo bija pieteikušies seši pretendenti.”

Faktiski piedalīšanās konkursā ir kā spēle. Ja neuzvar, tiek meklēti šķeldas pircēji privātajā sektorā. “Ziķeriem” noslēgti piegādes līgumi gan ar kompānijām Igaunijā, gan kokskaidu granulu ražotāju “Graanul Invest”.

Ar igauņiem sadarbojas arī kokapstrādes uzņēmums SIA “Vārpas 1” Valkas novadā, kas savulaik piegādājis kurināmo novada iestādēm, bet tad konkursā zaudējis lielajiem pārstrādātājiem. “Vārpas 1” valdes priekšsēdētājs Ivars Zalužinskis stāsta, ka konkurēt ir diezgan grūti, tādēļ par veiksmi uzskata pastāvīgu klientu Igaunijā: “Bija reiz izteikta varbūtība, ka mūsu ražoto šķeldu vajadzēs igauņiem piederošajai Valkas koģenerācijas stacijai. Taču jāatzīst, kaimiņi cits citu atbalsta un kurināmo atved pāri robežai no saviem uzņēmējiem.”

“Vārpas 1” šķeldu šobrīd pārdod aptuveni par septiņiem latiem berkubikmetrā, bet malku – par 16 latiem kubikmetrā. Problēmu ar realizāciju neesot, jo privātuzņēmēju valdījumā esošās granulu rūpnīcas nopērk visu, cik vien ražotājs spēj nodrošināt. Pastāvot ilglaicīgai sadarbībai, par kreņķiem ar iepirkumu konkursiem var aizmirst.

Smiltenes tehnikuma juriste un atbildīgā par iepirkumiem Zigeta Vīķele uzsver, ka attiecībā uz šķeldas iegādi ir izstrādātas standarta prasības un kā noteicošais faktors dominē vienīgi cena. Pretendentiem vērā ņemams faktors dažkārt ir attālums līdz preces piegādes vietai, tomēr, jo lielāks uzņēmums, jo arī kilometriem uzmanība pievērsta netiek. Nelielam uzņēmumam šādā gadījumā konkursā uzvarēt ir problemātiski.

Viss tiekot pārmērīgi sarežģīts, sadārdzināts un birokratizēts, secina Z. Vīķele.

Valsts iestādē strādājot, iepirkuma konkursu nolikumi uz neskaitāmām lapām jāapraksta ne tikai kurināmā iegādei, ko vismaz redz un var aptaustīt. Līdz kuriozām situācijām mēdz aiziet, ja vajag pārdesmit dzēšamgumijas vai rozīnes saldā ēdiena gatavošanai. Attiecībā uz pēdējām iepirkuma nolikumā jānorāda pat krāsa.

Savukārt, ja pirkuma summa, piemēram, lietotai automašīnai vai autobusam pārsniedz trīs tūkstošus, ir visas iespējas tikt pie kaķa maisā. Specifikācijā, protams, var norādīt, kādu modeli, jaudu, aprīkojumu un vēl ko citu pircējs vēlas, taču pašu transporta līdzekli aptaustīt un apskatīt viņam nav iespējams. Zigeta atzīst, ka arī šeit uzvarai konkursā ir tikai viens noteicošais faktors – viszemākā piedāvātā cena, kā nosaka likums: “Diemžēl valsts uzspiests likums. Tā sākotnējā iecere jau bija laba un pareiza – lai visi komersanti ir vienādā statusā, lai nebūtu ne valsts, ne pašvaldību draugu būšanas, lai nebūtu korupcijas. Taču šobrīd sistēma ir tik ļoti sarežģīta un birokratizēta, ka daudzās pozīcijās esam nonākuši līdz absurdam.”

 

Komentārs

Dace Gaile, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja:

“Negribētu piekrist rakstā vairākkārt uzsvērtajam, ka tā sauktajos mazajos iepirkumos likums uzspiež zemākās cenas izvēli. Tās ir pilnīgas aplamības. Publisko iepirkumu likums paredz, ka pasūtītājs nosaka kritērijus, saskaņā ar kuriem no prasībām atbilstošiem piedāvājumiem izvēlēsies visizdevīgāko piedāvājumu. Ja pircējs ar vārdu “izdevīgākais” saprot tikai “lētākais”, tā nu ir viņa paša, ne likuma problēma.

Rakstā kā problēma minēta arī neiespējamība iepirkt šķeldu no tuvumā esoša ražotāja. Protams, arī “mazajos iepirkumos” pasūtītājs nedrīkst noteikt iespējamiem piegādātājiem nepamatoti ierobežojošas prasības, tātad jebkurai prasībai jābūt objektīvi pamatotai.

Ja mēs gribētu norādīt konkrētu attālumu, no kura šķeldu drīkst vest, pamatojoties uz transportēšanas procesā radītā gaisa piesārņojuma mazināšanu, būtu grūti noteikt konkrētu attālumu, kurš jau vairs nav pieņemams tieši šo objektīvo argumentu trūkuma dēļ.

Tādēļ labāks risinājums būtu līdzās cenai piedāvājumu vērtēšanas kritērijos paredzēt arī transportēšanas attālumu un izvēlēties visizdevīgāko piedāvājumu, kurā izmaksu un videi nodarītā kaitējuma līmeņi vislabāk sabalansēti (tas nozīmē – vērtējums atbilstoši pasūtītāja noteiktajiem kritērijiem ir visaugstākais).”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+