Viedokļi
Komentāri

Toms Ancītis: Vācijas Tramps un darbaļaudis 7


Martins Šulcs
Martins Šulcs
Foto – AFP/LETA

Pirms iepriekšējām Vācijas Bundestāga vēlēšanām 2013. gadā atspoguļot atmosfēru Berlīnē bija ieradušies arī vairāku ASV mediju pārstāvji. Notikums, kas amerikāņu žurnālistus tolaik samulsināja, bija tā dēvētais pirmsvēlēšanu duelis jeb Angelas Merkeles un sociāldemokrātu kandidāta Pēra Šteinbruka televīzijas diskusija. Ja jau duelis, tad šovs ar emocijām un konfliktiem, tā bija iedomājušies amerikāņu žurnālisti. Taču vācu “duelantu” akmenscietajās sejās stundas garumā nepakustējās ne vaibsts. Ne reizes viņi nepārtrauca viens otru, ne brīdi nepacēla balsis, palikdami tik nesatricināmi sausi, it kā nevis cīkstētos par kanclera krēslu, bet gan apspriestu veļasmašīnas lietošanas instrukcijas.

Izrādījās: arī tā var sarunāties. Angelai Merkelei tieši tā – ar mieru un nosvērtību jeb, pēc ASV standartiem, garlaicību un miegainību izdevās trešo reizi iesēsties kanclera krēslā.

Argumentu, ka “neesam amerikāņi, esam cita kultūra”, Vācijā var dzirdēt ik pa laikam. Komentējot Trampa uzvaru ASV vai viltus ziņu izplatīšanos, eksperti mierina: tas, ka kāda tendence attīstās ASV, nenozīmē, ka tā uzplauks Vācijā. Mentalitāte, domāšanas modeļi, mediju lietošanas paradumi – viss ir citādi nekā anglosakšu sabiedrībās. Arī labējo populistu partija “Alternatīva Vācijai”, lai ierindota vienā grupā ar Gērtu Vildersu Nīderlandē vai Mariju Lepēnu Francijā, vēstījumos ir mērenāka nekā “kolēģi” kaimiņvalstīs.

Tomēr pēdējie mēneši liecina, ka “vācu mentalitāte” ir kas krietni sarežģītāks, nekā izskatījies līdz šim. To patlaban demonstrē Martina Šulca fenomens.

Sacīt, ka Šulcs patlaban ir populārākais kanclera kandidāts Vācijā, nozīmētu pateikt maz. Šulcs ir zvaigzne, kuram izdevies neiedomājamais. No Vācijā mazpazīstama eiropolitiķa viņš pārtapis publikas elkā. It sevišķi jauni cilvēki pēc Šulca ir kā traki. Lai kur Šulcs dotos, viņu sagaida ar tādiem aplausiem, sajūsmu, aizgrābtību, ka politiķi varētu apskaust ne viens vien rokmūziķis.

Viņš reanimējis visu sociāldemokrātu partiju, pēc ilgiem gadiem ļaujot tai atgūt ticību pašai sev. Turklāt – tik apbrīnojami strauji, nieka pāris mēnešu laikā. Ne velti finanšu ministrs, kristīgais demokrāts Volfgangs Šoible Šulcu nodēvējis par Vācijas Trampu.

Par ko Šulcs runā? Gandrīz tikai un vienīgi par “sociālo taisnīgumu”. Ikvienam jāsaņem cilvēka cienīga alga, ikviens pelnījis vienlīdzīgas iespējas uz izglītību. Lielo uzņēmumu menedžeri pelna pārāk daudz: jāierobežo viņu algas līdz pusmiljonam eiro gadā. Jāglābj cilvēki, kuru darba vietas “apēd” automatizācija. Jāievieš jauna bezdarbnieku pabalsta kategorija: “Q” nauda jeb pārkvalificēšanās pabalsts.

Kā to visu īstenot, cik tas maksā – tur Šulcs ar atbildēm nesteidzas. Konkrētība nākšot vēlāk.

Tomēr Šulca harismā ir kas tāds, kas iemidzina kritisku uztveri. Iespējams, viņa priekšrocība ir izglītības trūkums. Šulcam nav “intelektuālu bremžu”, kādas mēdz būt akadēmiski izglītotajiem.

Dati? Kam gan dati? “Es runāju ar cilvēkiem, ļoti daudzi cilvēki man stāstīja,” saka Šulcs. Tā ir informācija “no apakšas”. Jā, ir naivi, pat primitīvi. Taču kurš gan vēl ir pievērsis tādu uzmanību “mazo cilvēku” problēmām?

Tiktāl tas būtu saprotams. Galu galā ir trešās industriālās revolūcijas laikmets. Garām laiki, kad masu ražošana deva darbu arvien lielākam skaitam strādnieku. Beigām tuvojas arī periods, kad lielražotāji, lai ietaupītu, pārcēla ražotnes uz trešās pasaules valstīm. Darbinieku vietā, datorsistēmu uzraudzīti, nu vēl lētāk strādā roboti. Izmirst gadiem cienītas profesijas, cilvēki zaudē darbu un pamatu zem kājām.

Tad kā gan citādi, ja ne ar gavilēm lai uzņem vīru, kurš tik sirsnīgi iedziļinās darbaļaužu raizēs un bažās?

Taču paradokss ir: tas viss nav taisnība. Lai vai cik apokaliptiskas ainas zīmētu darba tirgus prognozētāji, vāciešiem pagaidām klājas tik labi kā vēl nekad. Bezdarba līmenis ir zemākais kopš Vācijas atkalapvienošanās, brīvo darba vietu skaits tuvojas miljonam. Eksports palielinās, algas aug. Valsts un pavalstu budžeti ir ar miljardu pārpalikumu. Kur tad robotu nodarītais posts? Un kāpēc vāciešiem tik labos laikos ievajadzējies sociāldemokrātisku Trampu?

Skaitļus gan der uzlūkot ar skepsi. Bezdarba rādītājus cenšas izskaistināt jebkura valsts, un Vācija nav izņēmums. Ir virkne metožu, kā tos legāli “uzlabot”. Piemēram, no bezdarbnieku kopējā skaita statistikā neparādās slimojošie, arī tie, kuri piedalās apmācībā vai strādā tā saucamos viena eiro darbus. Tomēr nevar noliegt, ka bezdarbā tendence ir lejupejoša.

Tāpēc varbūt ko vairāk pavēstī cits darba tirgus šķērsgriezums, proti: ko mūsdienās nozīmē būt darbiniekam? Starp ļaudīm, kuri šodien tuvojas pensijas gadiem, un vācu jauniešiem šeit plešas tik dziļa plaisa, ka viņiem vienam otru izprast grūti.

“Es strādāju uzņēmumā X” – tas var nozīmēt jebko. Līgumu uz trim mēnešiem. Uz gadu. Algu honorāros. Darbu trīs dienas nedēļā. Uzņēmuma līgumu. Darbu darbaspēka izīrēšanas firmā. Tā raibās formās, no projekta uz projektu strādā miljoniem cilvēku. Drošības vietā nākusi elastība, kādu nepazina viņu vecāki un vecvecāki.

Saistītie raksti

Turklāt tieši sociāldemokrātiem šeit ir liels nopelns. Gerhards Šrēders bija tas, kurš vairāk nekā pirms desmit gadiem, laikā, kad bezdarbs Vācijā bija samilzis bīstamos apmēros, riskējot ar kanclera krēslu, radikāli reformēja darba tirgu. Šīs reformas lielā mērā atvēra šodienas elastības slūžas un nodrošināja Vācijas ekonomisko augšupeju.

Nu Šulcs ieradies, lai šīs netaisnības labotu. Bet vai var vienlaikus paturēt kūku un to apēst? Pagaidām viņam tas nerūp. Šķiet, cilvēki arī nemaz negaida, ka viņš atbildēs. Par visu vairāk viņi vēlas tikt uzklausīti.

LA.lv