Vācu–padomju karš: zvērības abās pusēs 0
Neizskaistināt un nenoklusēt, bet aprakstīt to, kas bija: tas, manuprāt, būtu vēsturnieka pienākums. Amerikāņu žurnālā “The New Republic” publicēta ievērojamā vēsturnieka Ričarda Evansa recenzija par Deivida Steihela grāmatu “Kiev 1941: Hitler’s Battle for Supremacy in the East” (Kijeva 1941: Hitlera cīņa par virskundzību austrumos).
Grāmatā, ko izdevis Kembridžas universitātes apgāds, sīki izklāstīta ārkārtīgi sīvo kauju gaita, kas beidzās ar ielenktās Kijevas iekarošanu. Hitleram šķita, ka Barbarosas plāna īstenošanas labad galvenajam Lielvācijas armijas triecienam jānotiek dienvidu virzienā, lai ātrāk iekarotu Ukrainu – labības klēti. Šī fīrera pavēle tika izpildīta, bet līdz ar to tika atvilkti spēki no Maskavas pievārtes, kas ļāva Staļinam savas impērijas galvaspilsētu noturēt. Tas galu galā izrādījās liktenīgs Lielvācijai.
Grāmatas autors, balstoties uz dokumentiem un liecībām, apraksta, cik daudz kareivju gāja bojā abās pusēs, vieniem mēģinot lauzt izmisīgo ienaidnieka pretestību, otrajiem mēģinot izlauzties no aplenkuma. Gan vieni, gan otri nepazina žēlastību pret gūstekņiem, kas mainīgajā situācijā krita abu karojošo armiju rokās.
Sarkanarmieši negrasījās vācu gūstekņus “stiept sev līdzi” un nogalināja tos, bieži vien burtiski sakapājot. Vācu karaspēks, ja tā varētu teikt, pret padomju gūstekņiem izturējās “adekvāti”.
Kādā Kijevas frontes iecirknī uzbrūkošie vācu karavīri ieraudzīja pāri par 100 savu gūstā saņemto biedru, kurus sarkanarmieši bija dzīvus pakāruši aiz rokām pie koku zariem, viņu kājas bija aplietas ar benzīnu un aizdedzinātas. Šo lēno un mokpilno nāvi vācu karavīri nodēvēja par “Staļina zeķēm”. Atriebe bija ātra un brutāla: vācieši atlasīja četrus tūkstošus padomju gūstekņu un vienas “akcijas” ietvaros visus apšāva.
Abās pusēs tika ne vien – reizēm varonīgi – karots, bet arī spīdzināts un slepkavots. Te nav ko izskaistināt, nav ko noklusēt.
